Režisore Inga Gaile: Es varētu sevi saukt par teātra taisītāju

«Ir svarīgi runāt, ka cilvēki primāri ir cilvēki un personības, nevis seksuālo vai reproduktīvo funkciju veicēji,» uzskata dzejniece, dramaturģe un jaunā režisore Inga Gaile. Piektdien Dirty Deal Teatro viņas darbam Trauki pirmizrāde, kurā viena no galvenajām lomām 28. novembrī paredzēta arī pašai Ingai.

Drīz pēc pirmizrādes gaidāma Ingas dzejas krājumu grāmatas Vai otrā grupa mani dzird? nokļūšana grāmatnīcu plauktos, ko pati autore formulējusi kā dzejoļu krājumu ģimenēm ar bērniem. Lasāmviela tapusi pēdējo piecu gadu laikā, un to papildinās mākslinieces Anetes Meleces ilustrācijas. Inga paskaidro, kādēļ izvēlējusies šādu grāmatas formulējumu: «Tajā ir daži dzejoļi, kuros ir ironiska attieksme, un tā maziem bērniem, kam viss dzīvē ir labi, nav pieejama; viņiem to nevajadzētu saprast, ja vien vecāki neizskaidrotu.»

Teātra taisītāja

Šobrīd lielākais notikums Ingas un viņas vīra dzīvē ir bērniņa gaidas, kuram tūlīt, tūlīt jānāk pasaulē. Visi viņas tuvākie nākotnes plāni saistīti ar audzināšanu un rūpēšanos par mazuli, kura dzimumu viņi izvēlējušies nezināt. Inga neslēpj, ka ir vēlmes un idejas, kas saistītas ar teātra vidi, tomēr tām būs jāpagaida. Vienīgais, kam dzejniece cer rast laiku un kas būtu reālāk paveicams, ir rakstīšana, un stāsta, ka vēlas turpināt rakstīt jau iesāktu prozas darbu Stikli – par jaunu sievieti 1938. gada un viņas dēlu jau 2014. gada Latvijā.

Izrāde Trauki ir vēl viens pierādījums, ka Inga nopietni pievērsusies teātra videi un ne tikai dramaturģes lomā. «Iespēja būt režisorei man ir, pateicoties tam, ka teātris mainās, tas grib dažādus izpausmes veidus,» Inga domā un bilst, ka par režisori sevi saukt nevēlas. «Mācījos maģistrantūras kursā, kas ilga divus gadus, un manu darba pieredzi veidoja tikai dramaturģija. Darba pamata lietas apgūstu tagad procesā. Es varētu sevi saukt par teātra taisītāju, ne režisori, kādi ir, piemēram, Māra Ķimele, Elmārs Seņkovs vai Valters Sīlis, kuri daudz strādājuši un mācījušies šo jomu.»

Ir vairāki iemesli, kādēļ Inga dala izrādes Trauki režijas pienākumus ar jauno režisori Martu Elīnu Martinsoni. Pirmkārt, grūtniecības dēļ, otrkārt, viņa pati vēlējās piedalīties izrādē un bija nepieciešams skats no malas, treškārt, kā Inga saka, «Martai ir lieliska izpratne par formu un burzguļojoša iztēle, bet es spēju saprast, ja ar jēdzienisko pusi kaut kas nav kārtībā, un uzdot kaitinošus jautājumus par saturu». Inga domā, ka «normālos apstākļos» abu tandēms būtu ideāls.

Mēs piedzimstam par cilvēkiem

Ar izrādi Trauki Inga uzdod jautājumu – vai viegli būt cilvēkam? «Man šķiet, ka par to ir svarīgi runāt, jo neviens cilvēks primāri nevar būt funkcija. Saskatu, ka mūsu sabiedrībā dažādos līmeņos tieši vai slēgti sieviete tiek uzskatīta par kādas konkrētas funkcijas veicēju. Piemēram, kā māte, kā mīļākā, kā skaistule, kā ģimenes pavarda sargātāja. Tas nav nekas slikts – būt mātei. Es pati neizsakāmi priecājos, ka man ir iespēja tādai būt, bet mani satrauc fakts, ka mūsu sabiedrībā izvēles brīvība nav attīrīta no bailēm,» Inga domā. «Zinu, ka mums ir arī citas problēmas un sabiedrības grupas, kas saskaras ar apspiestību, bet šajā darbā runāju tieši par sievietēm un viņu tiesībām. Man šķiet forši, ka cilvēks izvēlas – būt mājsaimniece vai astoņu bērnu māte, vai kāda, kas velk augstpapēžu kurpes un spilgti krāsojas. Gribu runāt par to, vai sievietes izvēle ir brīva no bailēm. Piemēram, ja izvēlēšos veidot karjeru, nevis dzemdēt bērnus, sabiedrība mani nenosodīs, neatgrūdīs un neierindos noteiktā plauktā? Vai šādas izvēles gadījumā tā izturēsies pret to kā manu, cilvēka, izvēli?»

Dramaturģe ir pārliecināta, ka šobrīd dzīvojam vidē, kurā ir jāizpilda kādi noteikti standarti, lai kļūtu pieņemami un pievilcīgi apkārtējiem. «Manuprāt, mums jānonāk pie secinājuma, ka cilvēks piedzimst par cilvēku,» viņa atkārtoti uzsver un neslēpj, ka ir pārliecināta – liela daļa no mūsu sabiedrības dzīvo pastāvīgās bailēs no tā, ka neatbilst noteiktiem kritērijiem. «Tāpēc viņi nevar būt atklāti par savām seksuālajām un primārajām vajadzībām un lietām, ko patiesībā vēlas. Ja sakārtotos izvēles barjera un atvērtība pret dažādo pieņemšanu, domāju, nebūtu jāraizējas par izmiršanu; tas uzlabotu gan dzimstību, gan labklājību. Mūsu sabiedrība būtu tikai ieguvēja.»

Lai nav madonnas stāsti

Runājot ar Ingu, sarunas laikā gribot negribot visi temati atgriežas pie grūtniecības un tā, kā viņa jūtas tajā. Šis Ingai būs otrs bērns – vecākā meita Alise ir jau pirmklasniece. Dzejniece stāsta: «Gaidot Alisīti, nebiju tam īsti gatava. Domāju, būtu labāk, ja bērns piedzimtu pieaugušajam. Man šķiet, ka laikā, kad piedzima Alise, tāda nebiju, neskatoties uz to, ka man jau bija trīsdesmit viens. Emocionālā ziņā neizjutu līdzsvaru, bet šobrīd vairāk domāju par to, lai būtu vecāks, būtu pieaugusi. Man šķiet, ir forši tādai būt, neskatoties uz Pīteru Penu un citām foršām grāmatām, piemēram, Astridas Lindgrēnes, kurās iezīmēta bērnu brīvība. Tas ir lieliski, bet šobrīd jūtos, ka forši būt pieaugušajam un ir patīkami izdarīt apzinātas izvēles. Saskatu, ka nedaudzi mūsu sabiedrības locekļi nav tik pieauguši, cik varētu domāt pēc viņu vecuma.»

Šis laiks Ingai liek domāt arī par pašu dzemdību procesu. «Sabiedrībā tomēr gribam idealizēt, radīt to kā mākslas tēlu, bet, manuprāt, ir svarīgi arī šajā jautājumā būt atklātiem, lai sievietes būtu gatavas un varētu izbaudīt grūtniecības procesu, nevis būt šokā par to, ka tas neatbilst idealizētiem madonnas stāstiem. Lielā mērā tas ir atkarīgs no ģimenes, kurā aug meitene. Ļoti ceru, ka māte vai vecmamma izdara godīgo darbu un pastāsta, kā tas ir,» viņa saka, bilstot, ka dzīvības nākšana pasaulē ir brīnums un viņas meitiņas nākšana pasaulē bijusi viņas dzīves laimīgākais mirklis. «Tā ir eiforija,» viņa kodolīgi raksturo izjūtas.

***

Inga GAILE

• Dzejniece, dramaturģe, režisore

• Dzimusi 1976. gadā 29. jūnijā Rīgā

• Izglītība: Rīgas Centra humanitārā ģimnāzija (1993), no 1994. līdz 1998. gadam studēja Latvijas Kultūras akadēmijā, Literatūras teorijas, vēstures un kritikas kursā, beigusi Teātra un TV dramaturģijas kursu (2012), no 2012. gada līdz 2014. gadam studējusi režiju maģistrantūras studiju programmā

• Izdoti četri dzejoļu krājumi: Laiks bija iemīlējies (1999), Raudāt nedrīkst smieties (2004), Kūku Marija (2007), Migla (2012)

• Apbalvojumi: saņēmusi Klāva Elsberga prēmiju (1999), Annas Dagdas fonda balvu (2004), Ojāra Vācieša prēmiju (2004, 2012), Dzejas dienu balvu (2007), žurnāla Latvju Teksti balvu (2012) un Prozas lasījumu galveno balvu (2012)

• Kā teātra režisore debitēja Ģertrūdes ielas teātrī ar izrādi Mūsu Silvija debesīs un brāļu Strugacku lugas Pēterpils pilsētas žīdi iestudējumu teātrī Skatuve

• Trīs Rīgas teātros iestudētas sešas viņas lugas: LV (Jaunais Rīgas teātris, 2005, rež. A. Jarovojs), Neuzticīgie (Latvijas Nacionālais teātris, 2009, rež. A. Jarovojs), Āda (Ģertrūdes ielas teātris, 2011, rež. A. Jarovojs), Četras naktis (Ģertrūdes ielas teātris, 2013, rež. I. Gaile), Trauki (Dirty Deal Teatro, 2014, rež. I. Gaile un M. E. Martinsone)

• Saņēmusi Lauku bibliotēku atbalsta biedrības balvu par Latvijas bibliotēkās 2013. gadā vislasītāko dzejoļu krājumu Migla

• Viņas dzejoļi atdzejoti angļu, lietuviešu, zviedru un bengāļu valodā

• Atdzejojusi Latvijas krievu dzejnieku darbus

• Kopš 2004. gada Latvijas Rakstnieku savienības biedre