Čellists Ramons Jaffe: Mūzika mūs ved pretī labajam

 
©publicitātes foto

Sestdien Baha festivāla ietvaros brīnišķīga klavesīna un čella saruna mūzikā notiks Siguldas koncertzālē Baltais flīģelis. Tieši te baroka laikmeta un flamenko repertuārā satiksies seni draugi un domubiedri – klavesīniste Aina Kalnciema un Vācijā dzīvojošais čellists Ramons Jaffe. Pazīstamais mūziķis ir dzimis Rīgā, bet viņa vecākiem 1971. gadā izdevās emigrēt no bijušās PSRS, tomēr Rīga joprojām ir un paliek mākslinieka dzimtā pilsēta. Ramonu Jaffi izdevās sazvanīt Berlīnē, kad viņš posās braucienam uz Viļņu. Festivāla menedžments brīdināja, ka mākslinieks runā vāciski, angliski un krieviski, tomēr viņi aizmirsa pateikt, ka Ramons Jaffe lieliski zina arī latviešu valodu.

– Kas jūs saista ar to Baha laikmeta repertuāru, kas tiks atskaņots Siguldas koncertā?

– Pirmkārt jau es ļoti, ļoti mīlu baroka mūziku. Tas ir viens no maniem vismīļākajiem žanriem. Nu kaut vai Hendeļa sonāte, ko parasti atskaņoju – tā ir brīnišķīga! Otra mana kaislība ir flamenko. Esmu aizrāvies ar to jau sen, kopš 1992. gada. Tas ir tik lieliski, ka tās var apvienot.

– Es saprotu, ka laika gaitā jums ir izveidojusies arī laba domubiedru kompānija, ar kuru atskaņot šo mūziku – Aina Kalnciema gan Baha festivāla ietvaros, gan citur, tāpat arī citi mākslinieki.

– Jā! Tā ir. Aina Kalnciema ir sens mans draugs mūzikā. Esam spēlējuši Latvijā, Austrijā, Spānijā, Itālijā. Esmu laimīgs par šo iespēju atkal muzicēt kopā.

– Jūs neesat vienīgais, kurš mūsdienās saka – baroka perioda mūzika man ir ļoti tuva. Kas jūs tajā piesaista?

– No vienas puses, mani pievilina baroka laikmeta komponistu gars – īpaši jau Hendelis, Vivaldi, Bahs, arī daži franču komponisti. Mani tas pievelk. No otras puses, ļoti patīk, ka baroka mūzika pēc savas struktūras ir ļoti vienkārša un stingra, bet, neraugoties uz šo šķietamo vienkāršību, tajā ir pilnīgi viss. Neko citu arī nevajag! Tikai saprotiet pareizi, tas nenozīmē, ka Brāmsam vai Čaikovskim kaut kas būtu pārāk daudz vai lieki. Ne jau tādā nozīmē! Barokā unikālais ir tas, ko varētu nosaukt par bagātību vienkāršībā. Laikam tas mani pievelk visvairāk.

– Koncertā Siguldā uzstāsieties divatā – jūs un Aina Kalnciema. Vai to varēs uzskatīt par divu mūziķu, divu instrumentu sarunu cauri laikmetam?

– Tieši tā, precīzi! Tā būs divu instrumentu saruna mūzikā, kā jūs sakāt, cauri laikmetiem. Es ļoti ceru, ka šis koncerts un saruna izdosies un publikai patiks.

– Jūs teicāt, ka arī flamenko ir jūsu kaislība. Kā jūs apvienojat šo dažādību?

– Ziniet, tas tikai tā izskatās, ka baroks un flamenko ir ļoti atšķirīgi. Nē, tā tas arī ir no klausītāju viedokļa! Tomēr gan barokā, gan flamenko ir improvizācijas moments, abās šajās mūzikās vienlaikus ir arī formas stingrība. To varbūt ir grūti pamanīt, bet arī flamenko formas un ritma stingrība valda pār visu. Ja to neievēro, nevari būt flamenko mūziķis. Es redzu saistību starp Baha mūziku, ko atskaņoju, un flamenko. Arī Siguldas koncertā jūs varēsiet par to pārliecināties. Manuprāt, tās ir divas lietas, kas viena otru paspilgtina.

– Jūs Latvijā muzicējat pietiekami bieži, tomēr kāda ir sajūta, kad jābrauc uz Rīgu, kas ir jūsu dzimtā pilsēta?

– Jā, es runāju latviski, tikai jūtu, ka man ir drusciņ vieglāk runāt krieviski, jo tā iznāk runāt biežāk nekā latviski, tāpēc latviešu valodā reizēm ir jāmeklē vajadzīgais vārds. Jā, īpašā sajūta ir katru reizi, kad braucu uz Rīgu! Pēdējos gados esmu te diezgan bieži ne tikai koncertos. Braucu uz šejieni arī atpūsties. Pēdējās divas vasaras atpūtos kopā ar ģimeni Saulkrastos, jo maniem vecākiem tur ir vasarnīca. Rīga – tā ir īpaša vieta. Pilsēta, kurā esmu dzimis. Tās ir manas mājas. Kad biju mazs, mēs dzīvojām Aspazijas bulvārī. Katrreiz, kad pa to eju, pastaigājos pa parku pie Operas – nu tā taču ir mana dzimtā vieta!

– Bet kā ir ar šo mūsdienu mūziķa dzīves ritmu? Tie taču ir nemitīgi koncerti, ceļš, braucieni. Vai pie tā nepierod, māju un dzimtās vietas sajūta kaut kā neizbalo?

– Noteikti nē! Dzimtā vieta ir dzimtā vieta. Rīgu es vienmēr jūtu kā savu, jūtos te kā mājās, man te ir draugi, kolēģi, ar kuriem kopā varu muzicēt. Man tas ir ļoti svarīgi.

– Daži mūziķi saka, ka Rīgas publika esot diezgan prasīga un gaidot no mākslinieka brīnumu. Kādi ir jūsu vērojumi?

– Nē, to gan neesmu jutis, ka rīdzinieki prasītu, lai es veicu brīnumu. Tomēr brīnums – tā ir mūsu, mūziķu, atbildība. Mēs esam kontaktā ar pasaules dižākajiem gariem, kas jebkad dzīvojuši – Šūberts, Šostakovičs, Mocarts un visi citi izcilie komponisti, kurus te varētu saukt vēl un vēl. Mums vienkārši ir katru dienu jārada šis brīnums. Pilnīgi noteikti! Tomēr mūziķim jau vienmēr tas nevar izdoties, tas būtu pārcilvēciski. Taču reizēm tas izdodas. Bet nē, man nav sajūta, ka Rīgas publika to prasītu. Drīzāk es jūtu, ka Rīgas klausītāji ir ļoti labvēlīgi un ļoti ieinteresēti. Pirms dažiem gadiem uzstājāmies koncertā, ko rīkoja Innas Davidovas vadītais Hermaņa Brauna fonds, kopā ar Radio kori, atskaņojām programmu, kas, es neteiktu, ka ļoti spēlētu uz publiku: Santas Ratnieces un Sofijas Gubaiduļinas skaņdarbi, un beigās es vēl atskaņoju divus baroka laikmeta solo darbus. Zāle bija burtiski pārpildīta, neraugoties uz to, ka tajā vakarā Rīgā notika vēl vismaz trīs izcili koncerti – vienā uzstājās Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris kopā ar pianistu Vestardu Šimku. Biju ļoti pārsteigts par to.

– Man šķiet, ka tagad, kad pēc grūtajiem laikiem deviņdesmitajos gados arī pie mums sākusies atdzimšana, cilvēkiem beidzot ir radusies iespēja un viņi var atļauties iet uz koncertiem, baudīt mākslu.

– Arī tad, kad dzīve ir pavisam grūta, māksla palīdz, bet man pašam vēl lielāks brīnums ir tas, ka tik maza valsts kā Latvija spējusi dot pasaulei tik daudz izcilu mūziķu, kuri te dzimuši, sākuši savas gaitas un tagad gūst panākumus pasaulē. Tas ir vienkārši apbrīnojami tik mazai zemei! Ne jau tikai izpildītājmākslinieki. Nesen Holandē, kur vadu vienu festivālu, mēs atskaņojām Artura Maskata Venēcijas ciklu. Tā ir lieliska mūzika. Festivālā viesojās arī Elīna Bukša. Apbrīnojami!

– Vai jums pašam ir kāds skaidrojums, kāpēc tā notiek?

– Domāju, ka te ir vairāki iemesli. Droši vien vēl ir palicis kaut kas no vecās padomju skolas jauno mūziķu audzināšanā. Tā tomēr bija ļoti spēcīga. Neraugoties uz visiem mīnusiem, kas tai piemita, es uzskatu, ka šī skola savā laikā tomēr bija labākā pasaulē. Tomēr tagad, kad pasaule atvērusies, Latvijas mūziķi ir iemācījušies ņemt arī to labo, kas ir Rietumos. Es domāju, ka tā ir prasme no abām pusēm paņemt labāko. Bet ir vēl otrs iemesls, kam noteikti ir sava nozīme. Latvijas dziedāšanas tradīcijas. Koru tradīcijas – profesionālu, neprofesionālu – tā ir fantastika. Dziedāšanu es uzskatu par mūzikas svētkiem. Pats gan es publiski nedziedu, jo diezin vai mana dziedāšana kādu spētu interesēt, tomēr, kad strādāju ar saviem studentiem, mēs diezgan daudz dziedam, arī tad, kad pašam nav kaut kas skaidrs skaņdarbā, mēģinu to vispirms izdziedāt. Esmu absolūti pārliecināts, ka dziedāšanas kultūrai te ir sava nozīme. Ne tikai solistu, bet arī izpildītājmākslinieku un diriģentu attīstībā.

– Droši vien tam vēl jāpieliek klāt tas, ka šeit ir dzīvo dažādas tautas ar dažādām, bet stiprām muzicēšanas tradīcijām: latvieši, ebreji, krievi. Šis sajaukums ir ļoti interesants.

– Jā, tas, ka tās ir saplūdušas, noteikti dod savu rezultātu!

– Jūs piederat tai mākslinieku grupai, kuri nav šķirami no sava instrumenta. Pianists klavieres līdzi neved, bet čells ir jūsu mūžīgais pavadonis.

– Jā! Tā ir. Dzīvoju Vācijā, tāpēc uz koncertiem šeit un arī blakus valstīs bieži vien braucu ar savu auto. Tā ir ērtāk instrumentam un arī man. Tomēr, ja jābrauc uz koncertiem kaut kur tālāk, tad nav variantu – lidmašīnā jāpērk divas biļetes. Viena man un otra – instrumentam. Šodien man briesmīgi nepaveicās. Vajadzēja lidot uz Viļņu, bet te, Berlīnē, bija aizvērts tas ceļš, kas ved uz lidostu. Rezultātā es nokavēju uz reisu, tāpēc tagad naktī kopā ar instrumentu braukšu uz Viļņu ar autobusu. Ļoti nepatīkami! Rīt man Kauņā paredzams mēģinājums, bet piektdien būs koncerts, atskaņošu tur divus skaņdarbus – Haidnu un Čaikovski.

– Jūtu jums līdzi, un vienīgais, kā varu mierināt – ceļi vismaz pagaidām nav apledojuši. No Kauņas jūs taisnā ceļā dosieties uz Rīgu. Ko gribat sarunas noslēgumā sacīt mūsu klausītājiem pirms tikšanās Siguldas koncertā?

– Man ļoti patīk Latvijas publika, jo te, salīdzinot ar Centrāleiropu, ir ļoti daudz jaunu klausītāju. Mūzikai vienmēr ir jādzīvo klausītāju sirdīs, bet jauni klausītāji apliecina, ka tā arī notiks. Man šķiet, ka, neraugoties uz visām tām sliktajām lietām, kas notiek apkārt, mūzika mūs visus ved pretī labajam. To es arī novēlu jums, sev, viņiem, visiem mums!

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!