Helēna Heinrihsone: Ko vīruss daudz var mainīt?
«Vēl nekad savu dzimšanas dienu neesmu pavadījusi slimojot un ceru, ka šogad arī tā nebūs, ka tomēr tikšu līdz svinēšanai un nebūs jāguļ gultā, cīnoties ar bronhītu,» saka gleznotāja Helēna Heinrihsone. Rīt māksliniecei 66. dzimšanas diena.
Gadu gaitā Helēnai Heinrihsonei ir izkristalizējušies trīs scenāriji dzimšanas dienas svinēšanai – doties ceļojumā uz ārzemēm vai rīkot lielu «dauzīšanos un svinēšanu mājās», vai arī kopā ar ģimeni un tuvākajiem draugiem aiziet pasēdēt kādā mīlīgā vietā, jo palikšana mājās nozīmē svinētāju loka neizbēgamu paplašināšanos. «Šogad nevaru izšķirties, vai savā dzimšanas dienā sēdēt mūsu lauku mājās pie jūras, vai sēdēt Rīgas dzīvoklī,» saka gleznotāja un atzīst, ka šogad aktuāli ir tikai divi scenāriji, jo pirmais jau īstenots – īsi pirms valsts svētkiem viņa atgriezusies no ceļojuma uz Itāliju, tiesa gan, tā mērķis bijis apciemot mazmeitu Augusti, kas šobrīd studē Itālijā. «Tik daudz jauniešu grib doties studēt uz ārzemēm, bet ir tik fantastiska starptautiskā programma ERASMUS, kuras ietvaros arī mana mazmeita, kas šobrīd studē 2. kursā Latvijas Kultūras akadēmijā Latvijas – Itālijas starpkultūru sakaru programmā, kopš rudens mācās Sjennas universitātē Itālijā. Šis mums bija tāds kā ģimenes stiprināšanas pasākums,» stāsta māksliniece. Ģimenes satikšanās notikusi Romā, kas visiem četriem esot īpaša vieta, turklāt uz šo pilsētu viņi braucot regulāri, jo harmoniskāku pilsētu esot grūti iedomāties. Šoreiz Romas baudīšanas plānus māksliniecei pamatīgi sajaucis bronhīts un diemžēl liedzis piedalīšanos braucienā uz Pompejiem, kurp devās meita Anna un mazmeita Auguste. «Mēs ar Ivaru palikām Romā, izgājām pa saviem iemīļotajiem kvartāliem un, protams, bijām Vatikānā un manā iemīļotajā Pētera bazilikā. Mani ļoti iedvesmo Roma, kuras apmeklējums allaž sniedz dzīvesprieku un dzīves jēgas apliecinājumu. Roma nav tik drudžaina kā citas lielās pilsētas pasaulē, bet – ļoti harmoniska. Visa pasaules vēsture tajā ir, bet – elpojoša,» domā māksliniece.
Valsts svētki arī nosvinēti ļoti rāmi, kopā ar vīru mākslinieku Ivaru Heinrihsonu pat pārsprieduši, ka parasti šajā dienā ģimenē ticis klāts svētku galds un kopā pulcējusies visa ne tik plašā ģimene. «Skatījāmies salūtu pa televizoru un spriedām, ka šoreiz nav pat rasola,» nosaka māksliniece. Tomēr gan jau bronhīts atkāpsies – ja ne līdz dzimšanas dienai, tad mazliet vēlāk ar to tikšot galā, un tad jau varēšot aktīvāk ķerties klāt gleznošanai, nākamā gada pavasarī ieplānota viņas personālizstāde.
Šīs nedēļas nogalē ir arī Mirušo piemiņas diena jeb Svecīšu vakars un, ja veselība ļaus, neiztrūks arī gājiens uz kapiem pie vīra vecākiem. «Urnas ar manu vecāku pelniem joprojām ir mūsu mājās, tāpēc Svecīšu vakarā mums īpaši nav, pie kā iet,» nosaka gleznotāja. Vēl tikai nedēļa, un jau būs klāt pirmā Advente. Māksliniece pieder pie tiem, kas Ziemassvētku dāvanas sarūpē laikus. «Tā kā esam palikuši vien divatā ar Ivaru un dāvanas it kā vairs nebūtu jāslēpj, es tomēr tās vienmēr kaut kur kārtīgi nolieku, vienlaikus baidoties tās aizmirst un pazaudēt,» atzīst Helēna Heinrihsone.