Imants Strads: Aktierim nevajadzētu būt robežām
«Ja man nav jāstrādā teātrī, braucu pa Latviju koncertēt. Daru vienu otrai līdzīgas lietas,» saka aktieris Imants Strads, kuram rīt pirmizrāde. Valmieras Drāmas teātrī režisors Viesturs Meikšāns iestudē vācu dramaturga Mariusa fon Maienburga lugu Apjukums. Aktieris stāsta, ka tā ataino dzīvē sastopamas sociālas situācijas, kuras darba autors ir hiperbolizējis.
Imants stāsta, ka ikreiz, kad rokās saņem vēl iepriekš nezināmas lugas materiālu, izjūt satraukumu. «Nevienam nav noslēpums, kas notiek, piemēram, izrādē Skroderdienas Silmačos, tādēļ sirds nedreb, rokās turot šā darba eksemplāru,» viņš labsirdīgi smej un paskaidro, ka satraukumu pirms jauna materiāla apguves rada pārdomas, kā labāk saprast un nodot skatītājiem attiecīgo darba vēstījumu.
Strādājot pie iestudējuma, Imants ir sapratis vienu – aktieris var nospēlēt jebko. «Aktierim nevajadzētu būt robežām,» viņš uzskata. «Domāju, tas ir atkarīgs no režisora – cik daudz attiecīgajā materiālā viņš tev ļauj brīvi draivot. Viņam ir jāiedrošina tevi to darīt, un, ja tas notiek, tad – tikai uz priekšu!» Imants neslēpj – karjeras laikā brīžiem ir mirkļi, kad jāpārdomā, vai būs gana daudz spēka izdarīt visu, kā paredzēts un kā režisors to vēlas nodot skatītājiem. «Tomēr, ja tādus jautājumus sev uzdod un netiec tiem pāri, tad, manuprāt, ir jāmeklē sev cita profesija, jo pašam ir jāuzdod jautājumi un jāmeklē atbildes uz tiem – neviens cits tavā vietā neko neizdarīs un nepārvarēs,» viņš ir pārliecināts.
Kamēr ir daļa cilvēku, kas neslēpti apjūsmo aktiera profesiju, uzskatot par apbrīnas vērtu, Imants par tādām uzskata ārstus un skolotājus. «Apbrīnoju dakterus, kas par tādām algām spēj sabiedrībai sniegt neizmērojamu labumu. Arī skolotāji, jo īpaši sākumskolas, jo, ja viņi ir labi audzinātāji, spēj bērnam sniegt pamatu visai dzīvei,» Valmieras Drāmas teātra aktieris īsumā raksturo divas profesijas, kas viņam šķiet viennozīmīgi svarīgas.
«Ja man nav jāstrādā teātrī, braucu pa Latviju koncertēt. Daru vienu otrai līdzīgas lietas,» Imants atzīst. Vaicāts, vai neizjūt nogurumu no blīvās nodarbošanās mākslas pasaulē, aktieris neslēpj, ka izjūt gan, bet, kā viņš pats saka, ideālajā variantā smeļ enerģiju un papildina tās rezerves no publikas atsaucības. «Enerģijas apmaiņas rezultātā skatītāji iedod vēl vienu bateriju klāt citām. Tāpēc, lai cik noguris būtu, ja publika labi ņem un atraisīti reaģē uz notiekošo, tad no tā var lieliski uzlādēties,» viņš uzskata, bilstot, ka šādu mijiedarbību nevar neizjust. Arī pretēju vērtējumu iespējams manīt, un tad, kā Imants saka, ir traki. «Tādā gadījumā ir jāpārdomā, kas nav kārtībā un kādēļ tā ir. Šādā situācijā nav enerģijas apmaiņas, bet ir izjūta kā sitoties pret sienu.».