«Kartupeļu operas ideju es neiestādīju, bet ar lielu prieku piedalījos tās audzēšanā,» atzīst dzejniece un šīs operas libreta autore Inese Zandere. Pirmdien, 24. novembrī, Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē notiks Ineses Zanderes un sešu latviešu komponistu kopīgi radītā koncertuzveduma Kartupeļu opera pirmizrāde.
Kartupelis ar nazīti
«Ideja ir stādīta un perināta Alojā, kur, kā zināms, atrodas mūsu slavenā kartupeļu pārstrādes vieta – Alojas kartupeļu cietes rūpnīca,» teic dzejniece Inese Zandere, atceroties Kartupeļu operas dzimšanu. Alojas pusē jau ilgāku laiku tiek rīkots literāri muzikāls konkurss bērniem, tā lolotājs ir arī šīs operas krusttēvs Andrejs Hansons. Ideja par lielāka darba radīšanu, kas veltīts tupenim, pirms vairākiem gadiem te aktualizējusies, te pierimusi, līdz beidzot realizējusies operā ģimenēm ar skolas vecuma bērniem. Ineses Zanderes pasaku par kartupeļu ceļojumu no Andu kalniem uz Latviju mūzikā atveido seši komponisti (Lolita Ritmane, Evija Skuķe, Rihards Dubra, Līga CelmaKursiete, Mārtiņš Brauns un Andris Sējāns) diriģentes Airas Birziņas vadībā; iestudējumā piedalās solisti Evita Zālīte, Juris Vizbulis, Ivars Cinkuss un citi, Rīgas Doma meiteņu koris Tiara un Kartupeļu operas orķestris.
«Tā nav izglītojoša opera, tā ir pasaka par to, kā no Dienvidamerikas, kur ir kartupeļu dzimtene, ar spāņu konkistadoru svētību tie nonāk Eiropā, pārvarot dažādas grūtības un pretestību, tur iedzīvojas un visbeidzot ar hercoga Jēkaba palīdzību nonāk līdz Kurzemei,» stāsta libreta autore. Inese Zandere piemin arī senu sarunu ar arheologu Armandu Vijupu, kurš reiz izteicies, ka arheoloģija Latvijā sākusies līdz ar kartupeļu audzēšanu, jo, «kamēr ara un sēja labību, tikmēr pa zemi nerakņājās. Kad sāka rakņāties, tad arī ieraudzīja, kas zemē atrodas», un arī šī ideja – ko tik visu var atrast zemē, ja vien acis un rokas tai pievēršas – apspēlēta Kartupeļu operā. «Tomēr galvenā tēma ir nevis kartupeļa ceļojums, bet – kā mēs svešo padarām par savējo. Ja mūsdienās latvietim pajautā, kas ir raksturīgs mūsu virtuvei, kartupeli nosauc gandrīz vai kā pirmo vai uzreiz aiz rudzu maizes, tomēr kartupelis ir reāls svešinieks, kas laikā, kad tas ienāca Eiropas galmos, klosteros un dārzos, izsauca ne tikai pārsteigumu, bet pat bailes,» atgādina Inese Zandere. Kā tad kartupelis iedzīvojās Eiropā? «Caur aizliegumu,» viņa smej un stāsta, kā Eiropā slavenais aptiekārs Parmantjē mēģināja iestāstīt francūžiem, ka tie uzreiz novērtēs kartupeli, līdzko viņiem pietrūks maizes. «Tā kā sākotnējā nostāja pret šo dārzeni bija noraidoša, aptiekārs iekopis nelielu kartupeļu lauku un «palaidis ziņu», ka katrs, kas nozags kartupeli, tiks nodots tiesai un bargi sodīts. Protams, tā bija provokācija – tupeņi izplatījās ātri un bez piespiešanas,» stāsta Inese Zandere. Kartupeļu dzimtas stāsts kopumā ir par to, kā, ceļojot no valsts uz valsti, tie pabaro visu pasauli, tomēr, tāpat kā cilvēki nav vienādi, tā arī kartupelim var būt individuāla misija. «Mūsu operas galvenajam varonim Mazajam Kartupelim ir savs īpašais uzdevums. Ja visiem kartupeļiem lemts pabarot pasauli, tad viņa uzdevums ir stādīt sapņus, jo debesu lauks, tieši tāpat kā Zemes lauks, arī ir jāapar,» atklāj libreta autore. Savā ceļā Mazajam Kartupelim lemts sastapt dažādus personāžus – Hercogu Jēkabu, mūku Jeronīmu, Kurmi, Žurkas, Stērķeles jaunkundzi, Ķīseļa kungu un citus. Arī Nazīti. «Lai vai kas tu esi – cilvēks vai kartupelis, lai izvēlētos pareizo ceļu, visu laiku no kaut kā jāatsakās. Līdzko izvēlies savu ceļu, tā seko neizbēgamā šķiršanās. Mazais Kartupelis mīl savu ģimeni un grib visu laiku palikt kopā ar brāļiem un māsām, taču tie paliek katrs savā Eiropas zemē, un arī mammu, kurai piedzimuši mazie kartupelēni, viņš vairs neredzēs. Un visbeidzot – kad kartupelēns saprot, ka neies ne uz pagrabu, ne rūpnīcu un nebūs ne čipsis, ne stērķele, ne biezputra, viņam atkal ir no visiem jāšķiras un jāiet savs ceļš. Un nazītis nozīmē to, ka visu laiku ir jāizvēlas un jānogriež. Nu nav viegls mūžs kartupelītim,» smejot saka Inese Zandere un piebilst, ka līdz galam jau viņš tiek, būtībā – tas ir ceļojums pie sevis.
Caurā miegā starp pagātni un tagadni
Šis ir ražīgs gads Inesei Zanderei – pēc 11 gadu pārtraukuma klajā nākusi viņas ceturtā dzejoļu grāmata Putna miegā, septembrī dienasgaismu ieraudzīja Renāra Kaupera dziesmu albums bērniem Sasauc smieklus izklīdušus ar Ineses Zanderes vārdiem, un arī viņas dibinātā izdevniecība Liels un mazs svin pastāvēšanas 10. gadadienu. Un par katru no šiem notikumiem viņai ir īpašs stāsts. Dzejoļus viņa nekad neesot rakstījusi daudz, krājumā Putna miegā iekļautie krājušies pamazām, turpat astoņu gadu garumā. «Man nepatīk grāmatas, kurās ir sabāzts viskautkas. Galvenais, lai grāmata vai dzejolis būtu skaidrs kā līnija, nevis mudžeklis, kurā pats līdz galam neesi sapratis, kas tu esi un ko tu raksti. Man gribas rādīt tikai to, kur diegu esmu spējusi atšķetināt,» saka dzejniece. «Putna miegs ir kā būšana pusnomodā jeb caurā miegā starp pagātni un tagadni. Nekad līdz šim nebiju dzīvojusi pusmiega stāvoklī starp pagātni un šodienu. Jā, tā ir sajūta, kas man bijusi šo gadu laikā un kas atspoguļojas šajā krājumā.» Dzejniece domā, ka sākums «putna miega stāvoklim» bijusi kāda veca māja Daugavas krastā, kas viņas dzīvē ienākusi pirms apmēram 10 gadiem. «Provokatīvs mēģinājums sasiet kopā mājas pagātni ar savu tagadni. Protams, būtu vienkāršoti teikt, ka grāmata radusies tikai šā fakta dēļ, bet skaidrs ir, ka Daugavas mājas loma manā dzīvē bijusi liela.»
Lielie mazie 10 gadi
Liels gandarījums dzejniecei arī par to, ka pašas dibinātajai izdevniecībai Liels un mazs šogad aprit 10 gadu jubileja. Blakus gandarījuma izjūtai esot arī hroniska nedrošība, jo «visu laiku nākas turēties». Inese Zandere uzsver, ka izdevniecība Liels un mazs nav nekāds bizness, bet kultūras projekts. «Ja Liels un mazs būtu bizness šā vārda klasiskajā nozīmē, tad droši vien tā būtu bankrotējusi vismaz trakajos krīzes gados. Es šo izdevniecību apzīmētu kā hibrīdu starp biznesu un kultūras misiju, proti, nevis visu laiku griežas ražošana – ieguldi un atpelni, un pelni, bet gan – ir laba ideja, tai meklē naudu un izdod. Nekas netiek darīts tikai tāpēc, lai izdotu un pārdotu, lai tādējādi varētu atļauties nopelnīt labām idejām. Mūsu izdotās grāmatas nav nekāda masu produkcija vai gaumes maitātājs, katra no tām ir tāda, par kuru es parakstos un apzinos, ko labu tā bērniem varētu dot. Un gandarījums jau nemazinās no tā, ka izdzīvošana ir grūta,» nosaka Inese Zandere.
«Arī par nākamo gadu varēs teikt, ka tas ir ražīgs,» smejot teic Inese Zandere, jo, cerams, izdosies pabeigt iesākto grāmatu par Žani Lipki – Puika ar suni. Stāsts par nosargātu noslēpumu, dienasgaismu ieraudzīs viņas dienasgrāmata par to periodu dzīvē, kas pavadīts kopā ar žurnālu Rīgas Laiks, ar kuru viņa joprojām saglabājusi trauslas attiecības – ik mēnesi raksta par grāmatu, ko pašai bijis vērts izlasīt. Ja viss notiks, kā ieplānots, tad nākamajā rudenī Latvijas Nacionālā opera sezonu atklās ar Ērika Ešenvalda operu Iemūrētie, kurai dzejniece sarakstījusi libretu.
Galva un dators
Ikdienas ritmu Inesei Zanderei nosaka dzīvošana starp trim mājām – Rīgā, dzimtajās mājās Dobelē, kur dzīvo viņas mamma, kurai ir jau 90 gadu, un arī mājām Daugavas krastā Dunavā. «Tur, kur es atrodos ar savu galvu un datoru, tur konkrētajā brīdī ir mana darba vieta,» saka Inese Zandere. Izdevēja atzīst, ka nu jau esot aizmirsusi, kā tas ir, kad cits dod darbu, jo jau ilgāku laiku viņa dod darbu gan sev, gan citiem. «Es organizēju dzīvi un saku, ko un kā darām. Droši vien vairs nespētu atgriezties darba ņēmēja pozīcijā,» atzīst izdevēja.
Šāda dzīve, protams, prasa milzīgu pašorganizēšanos, un reizumis gadoties iebraukt grāvī un nepaveikt apsolīto. «Protams, vislabāk man izdodas paveikt to, kas nevienam nav apsolīts un ko neesi parādā. Kamēr attiecības ir tikai pašam ar sevi, tikmēr rakstīt šķiet vieglāk un priecīgāk. Pienākums uzliek vāku katliņam, un garainis nevar tik brīvi kustēties.»
***
Inese Zandere
• Dzejniece, grāmatu redaktore, izdevēja. Izdevniecības Liels un mazs galvenā redaktore (kopš 2004. gada)
• Dzimusi 1958. gada 15. septembrī
• Dzīvesbiedrs: žurnālists Atis Klimovičs, bērni: Alīse (1981) un Pēteris (1978), ir četri mazbērni
• Absolvējusi Latvijas Valsts universitātes filozofijas nodaļu (1981)
• Strādājusi izdevniecībā Avots (1981–1987), bijusi redaktore bērnu avīzē Pionieris (vēlāk LaBA) (1987–1990), strādājusi avīzē Diena (1990–1993), žurnālā Rīgas Laiks (1993–2010)
• Kopš 1990. gada publicē galvenokārt grāmatas bērniem. Ineses Zanderes dzejoļi atdzejoti krievu, angļu, zviedru, vācu, lietuviešu, ungāru, čehu, ukraiņu, poļu, bulgāru un moldāvu valodā. Izdevusi četras dzejoļu grāmatas
• Latvijas Rakstnieku savienības biedre (1983)
