RECENZIJA: Marisa Jansona un Bavārijas Radio simfoniskā orķestra koncerts operā

Kultūras galvaspilsētas gads lutina rīdziniekus ar plašu kvalitatīvu mākslas notikumu klāstu. Viena no neapšaubāmām tā virsotnēm koncertdzīvē bija 7. novembra vakars, kad Latvijas Nacionālajā operā (LNO) muzicēja Bavārijas Radio simfoniskais orķestris (Symphonieorchester des Bayerischen Rundfunks) un maestro Mariss Jansons.

Par šādu koncertu vēl pat pirms pāris gadiem mēs varējām tikai sapņot. Bet laimīga apstākļu sakritība, proti, Marisa Jansona tēva Arvīda Jansona 100. jubilejas gads kā ļoti personisks un emocionāls motīvs lika pasaulslavenajam diriģentam ar vienu no saviem brīnišķīgajiem orķestriem, kura diriģents viņš jau ir vairāk nekā desmit gadu, pagodināt teātri, kurā pirmos soļus diriģenta karjerā spēris viņa tēvs, toreiz trīsgadīgajam Marisam nereti spēlējoties operas gaiteņos. Par spīti stingrajiem autortiesību noteikumiem, Bavārijas Radio simfoniskā orķestra un Marisa Jansona koncertu tovakar ar nelielu laika nobīdi varēja klausīties arī Latvijas Televīzijā, tādējādi ikvienam, kas vēlējās, bija iespēja baudīt šo mūzikas gara sveicienu.

Marisa Jansona tēvam veltītajā koncerta programmā bija iekļauti divi viņam būtiski skaņdarbi – Antonīna Dvoržāka populārākā, proti, 9. simfonija No Jaunās pasaules un Dmitrija Šostakoviča 5. simfonija. Savulaik, 1946. gada Vissavienības konkursā tieši ar Dvoržāka 9. simfonijas fragmentu Arvīds Jansons izpelnījās žūrijas favorīta statusu un sava nākamā pedagoga Jevgēņija Mravinska simpātijas, šo skaņdarbu viņš arī pirmoreiz un ar panākumiem diriģēja ārzemēs, konkrēti, Prāgā, tātad komponista dzimtenē, kas tradicionāli tiek uzskatīts par nopietnu pārbaudījumu jaunam diriģentam. Dmitrijs Šostakovičs, savukārt, arī toreiz darbojās Vissavienības konkursa žūrijā un ievēroja Arvīda Jansona dziļi inteliģento un vienlaikus emocionāli aizraujošo pieeju. Runā, ka Šostakoviču un Arvīdu Jansonu vienojusi koleģiāla draudzība, katrā ziņā viņa mūziku Jansons seniors diriģējis bieži.

Bavārijas Radio simfoniskais orķestris līdzīgi citiem labākajiem pasaules orķestriem līdzinās dzīvam organismam, būtnei, kurā sakausēta atsevišķu ārkārtīgi augstas klases mūziķu meistarība, un šis organisms ir gatavs elpot un dzīvot mūzikas gara tīrākajā izpaudumā kopā ar diriģentu, īpaši, ja tas ir tik emociju pārpilns un nianšjutīgs kā Mariss Jansons. Šīm rindām apliecinot valodas ierobežotās iespējas orķestra snieguma raksturojumā, jāsaka, ka 7. novembra vakarā no skaņas kvalitātes viedokļa bieži vien peltajā operas zālē baudījumu varēja gūt gan profesionāls mūziķis, gan piekasīgs kritiķis, gan sagatavots klausītājs, gan pirmziemnieks simfoniskajā mūzikā. Šādas klases sniegums atbrīvo un emocionāli uzlādē vienlaikus. Izsmalcināti dinamiskais partitūras lasījums, kurā orķestris līdz sīkākajai niansei atbalso diriģenta žestu, vijoļu un flautu tēmas gluži kā no citas pasaules, unikāli unisoni visās instrumentu grupās, teju pārdabiski piano, zālei gandrīz aizturot elpu, – Dvoržāka simfonijā Bavārijas orķestris mirdzēja kā meistarīgi slīpēts augstas raudzes dimants. Lai arī populārs skaņdarbs, no kontrastpilnās 1. daļas līdz pat labi zināmajai maršveidīgajai tēmai simfonijas noslēdzošajā daļā tā vienreizības sajūta nepazuda. Šīs sajūtas dēļ nekad neviens ieraksts nebūs pārāks par dzīvo izpildījumu. Jāpiebilst, ka jau pēc koncerta pirmās daļas publikas emocijas pārspēja daža laba koncerta fināla aplausus ar stāvovācijām.

Šostakoviča 5. simfonija, ko šobrīd varētu ierindot 20. gadsimta krievu klasikas plauktiņā, savā laikā komponista daiļradē bija dziļas iekšējas cīņas rezultāts starp viņa dvēseles stāvokli baisajā 1937. gadā un komponista rokrakstu raksturojošo modernismu, kas tolaik ideoloģiskajā gaismā tika dēvēts par formālismu un apkarots kā nevēlams, jo tolaik tika izteiktas prasības pēc «saprotamas, uztveramas un melodiskas mūzikas». Ironiski smīnīgs Šostakoviča modernisma īlens, lai arī labi slēpts, raugās pretī gan sinkopētajos ritmos, gan austrumnieciski dejiskajās tēmās, glāstoši minorīgā smeldzē, kam seko negaidīti grāvieni. Nezinu, kā šo mūziku diriģēja jubilārs Arvīds Jansons, bet Marisa Jansona interpretācija atklāj Šostakoviča sarežģītās attiecības ar sava laikmeta varu un ideoloģiju caur cilvēciskām emocijām un krāšņu, vitālu orķestri, izciliem solo (īpaši 1. vijoles solo un sadarbība ar flautu un arfu 2. daļā) un monumentāliem tutti, nokaitējot pēc aplaudēšanas izslāpušo publiku līdz baltkvēlei un koncerta izskaņā sasniedzot stadiju, kad, tēlaini runājot, publika no sajūsmas lauž krēslus.

Šādā reizē neiztikt arī bez izsmalcinātām piedevām – programmu papildināja rotaļīga burvestība ar šarmantu Haidna serenādi no stīgu kvarteta kamerorķestra gaumē un strauju, temperamentīgu Dvoržāka Slāvu deju, pēc kuras ar vētrainiem aplausiem, kāju dimdināšanu un bravo saucieniem Mariss Jansons uz skatuvi tika aicināts pat četras reizes. Pēdējo pēc tam, kad orķestris jau bija nogājis no skatuves.