Aktrise Navarauska: Reizēm mana vislabākā atpūta ir gulēšana
 
©f64

«Es nekad neesmu bijusi, kā mēdz teikt, kāda viena režisora aktrise – mīlule, un man patīk šī dažādība. Protams, ir patīkami, ja režisors ļoti uzticas un izvēlas par savu aktrisi, bet strādāšana visu laiku tikai pie viena režisora, manuprāt, atņemtu krāsainību. Satiekot nezināmu režisoru, gandrīz vienmēr ir diskomforts, un man vajag to adrenalīnu, kas uzsit asinis. Nezināmais neļauj iemigt,» saka aktrise Kristīne Nevarauska. Šogad viņa pārkāpusi 33 gadu slieksnim, aizvada desmito sezonu Dailes teātrī, privātajā dzīvē izvēlējusies būt «viena un pati ar sevi, lai saprastu kopainu – kāpēc ir tā un ne citādi», bet šovakar uz Dailes teātra skatuves atveidos titullomu Gistava Flobēra romāna Bovarī kundze dramatizējumā.

– Brīžam pati nobīstos no tā, cik lēnām man veras vaļā lomas. Iespējams, režisori rezultātu gaida daudz ātrāk, bet man lomas nāk ļoti lēni, un jāatzīst, ka tikai ģenerālmēģinājumos izsprāgst ārā tas, kas iekšēji sastrādāts. Kādreiz es par to baigi stresoju, bet tagad esmu sapratusi – šis ir mans ceļš. Es iekšēji veidoju lomu pakāpi pēc pakāpes, un tad režisoram atliek vien cerēt, ka kaut kas arī būs.

– Tas prasa milzīgu uzticēšanos no režisoriem.

– Tā ir gan. Teātra kuluāros tad parasti runā, ka gan jau būs... Arī Emma Bovarī man nāk lēnām.

– Kāda šodien ir jūsu Emma Bovarī – tēls, ko Flobērs rakstījis pirms aptuveni pusotra gadsimta?

– Kaislības, mīlestība, jūtas ir tēmas, kas aktuālas visos gadsimtos, sieviešu un vīriešu būtība jau nemainās.

– Tomēr dzīve mainās, sabiedriskajā telpā daudzas savstarpējo attiecību izpausmes tiek uztvertas un vērtētas daudz citādāk. Attieksme pret ģimeni, ārlaulību sakariem, šķiršanos un atkārtotām laulībām ir kardināli mainījusies, ja salīdzina ar 19. gadsimtu, kad tika rakstīts romāns.

– Protams, mūsdienās ir citādāk – apprecies, šķiries un šķiries, apprecies. Es vairāk domāju par pašu Emmu Bovarī, par šo sievieti konkrētajā situācijā. Vai es varētu definēt šo sievišķi? Laikam to varēšu pēc pirmizrādes, viņu saprast un attaisnot. Ja skatās primitīvi, tad viss ir vienkārši – sieviete krāpj savu vīru, meklē kaut ko, nezin ko. Katrai rīcībai tomēr ir pamats.

Man vispār nepatīk uz lietām skatīties primitīvi, tas nav interesanti. Pārāk vienkārši.

– Beidzamajās sezonās jums strīpā vien jāatveido, ja tā var teikt, nepareizās sievietes – Aija, Skārleta, Bovarī... Kāda ir jūsu atbilde tam, kāpēc režisori jūs redz šādos tēlos?

– Tās velnišķās. Man šķiet, ka es teātrī sāku ar nepareizajiem sieviešu tēliem. Kad vēl biju Valmieras teātrī, spēlēju Matildi Rūdolfa Blaumaņa Pazudušajā dēlā, Almu Tenesija Viljamsa Vasarā un dūmos. Man nekad nav dotas spēlēt pareizās sievietes. Savulaik režisors Oļgerts Kroders teica, ka man ir jāspēlē ķertās. Var būt, ka viņa vārdi ir aizskanējuši tālāk.

– Aiziešana no Valmieras teātra to nav mainījusi – arī citi režisori jums dod atveidot ķertās sievietes.

– Man patīk, ka tā. Ir interesanti strādāt pie tādām lomām – ir, kur sevi lauzt, ko meklēt un kur rakt, un okšķerēt. Ir daudz jautājumu, uz kuriem ir jāmeklē atbildes.

– Varbūt jūs ne tikai profesionāli, bet arī cilvēciski pievelkat šādas lomas?

– Iespējams. (Smejas.) Nezinu. Protams, manī arī ir zināms trakums un ķertums, bet, domāju, procentuāli mazās devās. Daudz mazāk, nekā manis spēlētajās lomās. Es esmu diezgan mierīga un intraverta, un, iespējams, tāpēc man nākas spēlēt šādas lomas.

– Jo trakuma pietrūkst?

– Nē, man trakuma dzīvē ir pietiekami. Varbūt Dievs man dod tādas lomas, kuras ir interesanti pētīt.

– Par ko tad jums likusi domāt Aija, Skārleta, Bovarī kundze?

– Kaislībām. Mēs visas esam sievietes, nav nekā tāda, par ko es nebūtu domājusi savā dzīvē. Nekas nerodas no tukšas vietas, ikvienai rīcībai ir iemesls. Katrai sievietei ir savas dzīves stāsts, bet viņu rīcībai ir savs pamats, tā nav vienkārši aiz gara laika vai vieglas dzīves.

– Šī jums ir desmitā sezona Dailes teātrī. Kāds bijis šis laiks?

– Tiešām? Man likās, kāda astotā sezona. Ūūū... Labi ātri paskrējis šis laiks. Radošs, ar kāpumiem un kritumiem. Intensīvs un ar dažām atpūtas pauzēm.

– Šis ir jūsu teātris?

– Jā. Es šeit jūtos kā mājās. Neredzu sevi citā teātrī.

– Lai arī ienākšana teātrī nebija nemaz tik viegla.

– Protams, kā jebkuram cilvēkam jauna darbavieta – tā liek iespringt. Biju ļoti jauna un nobijusies. Turklāt es pati nācu un prasīju darbu.

– Desmit gadu laikā Dailes teātrī jums bijušas divas ilgas «nelomu pauzes». Kā aktieris var iekļūt joslā, kad viņam nav lomu?

– Domāju, ka tā ir sakritība. Nav jau tā, ka kāds saka: «Šogad Nevarauskai nedosim lomas.» Kāpēc sieviete ierauga to vai citu vīrieti? Tā ir ķīmija, ko nevar izskaidrot. Reizēm režisors grib kādu konkrētu aktieri, bet reizēm viņam vienkārši kādu iedod, jo teātris ir arī liela mašinērija – vienlaikus tiek iestudētas izrādes trīs zālēs, visa trupa dalās uz trīs, un viss. Protams, ka dīkstāve brīdī, kad esi jaunienācējs teātrī, atšķiras no dīkstāves, kad esi jau sevi pierādījis un remdējis «vēl un vēl» slāpes. Melotu, ja teiktu, ka šobrīd neizbaudu mirkļus, kad nav jāskrien, jārada un jāražo no rīta līdz vakaram. Un visa diena jāpavada darbā.

– Kad teātri sākāt saukt par darbu?

– Man gribas domāt, ka teātri es vienmēr esmu saukusi par darbu. Ja gribas sevi saudzēt, ir prātīgāk iemācīties teātri saukt nevis par savu dzīvi, bet par darbu. Ja neredzi robežu, ja neiemācies atpūsties un nes darbu mājās, tad pats sevi apdali dzīvē. Man teātris ir ļoti mīļš, bet tas tomēr ir darbs. Neatceros, ka tik romantizētu esmu teikusi, ka teātris ir visa mana dzīve. Varbūt jaunības lidojumā, bet esmu sevi lēnām mācījusi, ka darbs ir jāmīl, bet vienlaikus arī jāatceras, ka tas ir darbs.

– Cik lielā mērā jaunības lidojuma ilūzijas un sapņi par savu likteni šajā profesijā saskan ar šodienas realitāti?

– Nekad neesmu domājusi par ideālu, par to, ko es sasniegšu profesijā. Es esmu darītāja, ne sapņotāja. Es nevaru teikt, ka šobrīd esmu neapmierināta ar likteni profesijā – esmu teātrī štata aktrise, man ir lomas, un es esmu šeit laimīga. Nesaku, ka man vienmēr bijis viegli un rožaini, bet es esmu sasniegusi, ko katrs students gribētu sasniegt, jo īpaši ņemot vērā to, cik liela konkurence ir šajā profesijā, cik arvien grūtāk ir izsisties. Mums paveicās, ka mūsu kursu paņēma konkrēts teātris – Valmieras teātris, bet šodien jauniešiem ir daudz grūtāk, nekā bija mūsu kursam. Konkurence ir laba lieta, tā palīdz neaizmigt, bet, ja ir desmit labu aktieru, tad ne vienmēr visus desmit vajag teātrim. Plus vēl liktenis...

Es dzīvoju. Es vispār nemēdzu domāt par to, kāda būs mana dzīve.

– Tā taču nav bijis vienmēr.

– Nav gan, ir bijuši posmi, kad paraudu spilvenā par to, kā būtu bijis, ja būtu bijis. Bet tas posms, kad es pārdzīvoju un mocījos, sienā skrienot, domādama, kā vajadzētu mainīties manai dzīvei, laikam ir pierimis.

– Kas notika, lai jūs pierimtu?

– Nezinu, kas tieši, bet skriešanas, raušanās un pierādīšanas vēlme ir pazudusi. Tas puds ir izstrēbts. Iekšējā sajūta saka – apstājies, tu tāpat neko nemainīsi. Diezgan bieži senākās intervijās esmu teikusi, ka 25 gados man noteikti būs ģimene un divi

bērni, pēc tam es to pārcēlu uz 30 gadiem, bet ap 30 gadiem saproti – kad būs, tad būs, ka ir jāpieņem tas, kas ir, un ir jāpārstāj cepties. Es varu vēlēties un klusībā cerēt mainīt, bet ne skaļi kliegt – es gribu to! Vairs ne. Jo Tas tur augšā zina, kam ir jābūt, un es ļaujos plūsmai. Tas tur augšā ir mans sarunu biedrs, ar ko aprunāties, ja kas noticis dzīvē un blakus nav kāda, kam pateikt. Jā, esmu ticīgs cilvēks.

– Ir viedoklis, ka Tas tur augšā cilvēkam nedod to vai – var teikt – pasargā no tā, kas cilvēkam nav vajadzīgs, kam viņš nav gatavs, var teikt arī – nedod viņam to.

– Tas vecais teiciens – Dievs dod tik daudz, cik vari panest –, es varu tikai lūgt, lai viņš man dod nest tik daudz, cik es varu panest, lai neeksperimentē ar mani. Un tas arī man licis beigt cīnīties, jo Viņš zina, ko dara. Cilvēks var spirināties, cik grib.

– Jums taču patīk spirināties pretī dzīvei?

– Kam nepatīk?

– To saku, domājot par to, ka, nostrādājusi pāris gadus Valmieras teātrī, jūs strauji nolēmāt aiziet no teātra un braukt strādāt uz Angliju. No kā mukāt, pēc kā skrējāt?

– Tas ir kardināls lēmums, bet laikam tieši tā arī vajadzēja. Tolaik man viss patika teātrī, vienkārši jutu, ka vajag aizbraukt. Šādos brīžos nemaz nevajag uzdot jautājumus. It kā viss dzīvē bija kārtībā, bet – vajadzēja gaisu... Tas bija trīs dienu jautājums, kad es jau biju prom. Ar visu mīlestību pret Valmieras teātri, tas bija pareizs gājiens, bija jābrauc prom. Es zināju, ka būs grūti, ka mani tur nekas negaida, bet tieši to man laikam vajadzēja. Laikam jau esmu klikšķa cilvēks.

– Un kāpēc bija jābrauc atpakaļ?

– Strādāju smagu fizisku darbu, pēc pusgada biju galvu izvēdinājusi un sapratu, ka esmu gatava atgriezties. Mājās. Nezinu, vai tagad ko līdzīgu varētu izdarīt, turklāt tolaik vecums pieļāva to darīt.

– Jums ir raksturīgi gājieni no sērijas – nogriezt kā ar nazi?

– Domāju, ka jā, bet – arvien retāk. Var jau nemainīt dzīvi, bet, ja ilgstoši dzīvo ar sajūtu mainīt, mainīt, mainīt, tad sevi var iznīcināt, neko nemainot. Reizēm vajag riskēt un mainīt, tad arī redzēs, kā būs.

– Lai arī likmes ir augstas?

– Augstas, bet – dzīve ir tik īsa, tāpēc īsti jau nav, ko zaudēt. Protams, zaudēt var darbu, bet gan var atrast citu darbu, toties viss svarīgākais jau saglabājas – ģimene, draugi, attiecības.

– Jūs varat iedomāties savu dzīvi bez teātra?

– Es nedrīkstu teikt tik skaļus vārdus, es arī negribētu tos pārbaudīt. Šobrīd es esmu teātrī, es jūtos labi. Man nav atbildes uz šo jautājumu. Un tuvākajā laikā es ceru to arī neuzzināt.

– Mēdz uzskatīt, ka Jēzus vecumā jeb 33 gadu sasniegšana daudziem ir ja ne kritisks, tad būtisku notikumu gads. Jums šogad apritēja 33 gadi, vai šogad esat veikusi ģenerāltīrīšanu savos dzīves plānos?

– Nē, ja līdz šim mērķi nav piepildījušies, tad nav jēgas izvirzīt jaunus, tāpat nepiepildīsies.

– Tā ir kā ļaušanās straumei.

– Es jau varu mēģināt peldēt pret straumi, bet vienalga nonākšu tur, kur straume mani nesīs. Vienīgais, ko es apzinos savos 33 gados, – es kļūstu vecāka, nevis jaunāka, bet tik un tā – jauns vai vecs, straume nes tur, kur nes. Galvenais ir nenogrimt. Krīzes brīžos nenogrimt. Man grimšanas periods bija tad, kad alku pēc tā, kas bija visiem, kas tika uzskatīts par normu. Tā bija kulšanās uz vietas. Tagad es cenšos dzīvot un pieņemt to, kas notiek, gan sliktās, gan labās dienas. Sliktajās dienās ir cerība, ka būs labās dienas, un tās gan ir jāizbauda.

– Ko jūs gribētu sevī mainīt?

– Varbūt es gribētu būt drusku komunikablāka un atraisītāka. Bet tās ir īpašības, bez kurām es varu izdzīvot kā Kristīne, bet profesionāli tās man noderētu. Atrodoties lielās masās, es aizveros, ieraujos sevī. Tā vienkārši notiek. Man ne īpaši patīk sevī meklēt blusas, turklāt mani tuvākie pieņem mani ar visām manām blusām.

– Ko fundamentālu jūsos ielikusi augšana četru bērnu ģimenē?

– Es esmu vecākā no bērniem, es vienmēr rēķinos ar citiem. Prātīgums – tas ir mans guvums. Ja bērnībā esi mazliet apdalīts, tad tagad par to nedomā, tagad priecājos par to, ka mēs esam kupla ģimene. Ziemassvētku vakarā visi esam pie mammas, diskusiju nav – tas ir ģimenes vakars.

– Pirms gadiem septiņiem, kad vaicāju, kādu redzat savas dzīves bildi pēc gadiem pieciem, atbildējāt, ka, iespējams, atkal būsiet kaut kur aizbēgusi, bet galvenais – lai nebūtu iestigusi rutīnā, lai nebūtu sajūtas, ka tā taciņa jau sen ir iemīta un pa to mehāniski tikai ejat un kaut ko arī darāt. Un kā ir ar bēgšanu, iemīto taciņu un rutīnu?

– Kam tad nav iemītas taciņas darbs–mājas? Jā, šajā līmenī man ir rutīna, bet dzīves līmenī man nav iestājusies rutīna. Šobrīd man ir posms – eju, daru, dzīvoju. Kolēģi smejot saka – miera sezona. Bet es nepeldu pa dzīvi. Sakot, ka es peldu pa straumi, nenozīmē, ka es peldu pa dzīvi.

– Lūdzu, izskaidrojiet atšķirību.

– Es nebūvēju ideālu namiņu, kādai vajadzētu būt manai dzīvei. Sapņu piļu man nav.

– Sagruvušas?

– Nē. Kādreiz kolēģis Ivo Martinsons, kad kārtējo reizi cepos par naudas trūkumu, man teica: «Nevarauska, necepies par naudas trūkumu. Jo mazāk pārdzīvosi par to, ka nav naudas, jo vairāk tā nāks pie tevis.» Tā arī ir. Es nevaru gadiem raudāt un domāt, kad es satikšu īsto vīrieti, kad man būs ģimene un bērni... Līdzīgi ir ar lomām, tās vienkārši atnāk. Es tik daudz esmu raudājusi spilvenā un domājusi par to, kad sakārtosies mana dzīve, kad man atnāks tas ģimeniskais miers, kas ir citu dzīvēs. Kādreiz es to ļoti gribēju un diezgan agresīvi cīnījos, bet šobrīd es to gribu un esmu malā nolikusi agresivitāti.