Egils Siliņš: Dziedāt Latvijā ir kas īpašs

«Dziedāt Latvijā un publikai, kuras liela daļa tevi dzirdējusi daudzu gadu garumā, ir kas īpašs. Tā ir kā atkalredzēšanās ar ģimeni, kura tevi sagaida ar sirsnību un mīlestību,» saka Egils Siliņš. Rīt, 14. novembrī, Latvijas Nacionālajā operā notiks izcilā latviešu basbaritona solokoncerts.

Ar piepūli

Šo sezonu Egils Siliņš sāka ar Amfortasa lomu Riharda Vāgnera operā Parsifāls Tokijas Jaunajā nacionālajā teātrī, kā arī Oresta lomu Riharda Štrausa operā Elektra Pekinas Skatuves mākslu centrā un Šanhajas Lielajā teātrī. «Uzreiz pēc atgriešanās no Āzijas man zvanīja no Berlīnes Valsts operas un piedāvāja dziedāt Mefistofeli Šarla Guno Faustā, jo solists Renē Pape kaut kādu apstākļu dēļ bija atteicis šo izrāžu sēriju, bet šis solokoncerts man traucēja ierasties uz mēģinājumiem,» saka Egils Siliņš un piebilst, ka šī ir ierasta situācija – līdzko viņš piekrītot koncertam Latvijā, tā parasti nākot arī «gauži žilbinošs piedāvājums», kurus viņam kā patriotam nākoties noraidīt. «Nesaku, ka Berlīnē maksā vairāk un tāpēc nedziedāšu Latvijā.»

Raksturojot šim solokoncertam izvēlēto programmu, solists ir pragmatisks: «Basbaritonam nav tik plašs repertuārs. Mana priekšrocība ir tā, ka varu dziedāt gan atsevišķas baritona, gan basa ārijas. Tenoriem ir vismaz trīs reizes lielāka izvēle, lai aizpildītu koncertprogrammu, bet – žēloties jau nevajadzētu. Galvenais ir panākt, lai programma kopumā būtu interesanta. Man vienmēr ir patikusi dažādība un stilu sajaukums, un tā arī bija mana spēcīgā puse, kad karjeras sākumā piedalījos starptautiskajos konkursos,» saka Egils Siliņš. «Varbūt esmu salicis sarežģītu programmu, diriģentam nāksies pasvīst, bet man vienmēr gribējies izvirzīt lielus mērķus, nevis iet vieglāko ceļu. Vieglus, lētus gabaliņus jau var bez lielas piepūles nodziedāt, bet tas nav tik aizraujoši. Kad grūtības pakāpe ir augsta, tad arī lielāks prieks, ka labi izdevies,» uzskata Egils Siliņš. Un skatītāji parasti to arī novērtējot, solista iepriekšējais solokoncerts, kas notika pirms gadiem trim, bijis «labi apmeklēts, un publikas atsaucība bija tik liela, ka operas direkcija prasīja, kā būtu uzreiz otru koncertu sarīkot, bet es kā joku atbildēju – otru koncertu pēc pāris gadiem, tā arī notika».

Pēdējos gados viņš gan lielākoties izpildot vācu mūziku, tiesa gan – ar nelieliem izņēmumiem. «Tad parasti kritika un teātra vadība ir pozitīvi pārsteigta, lai gan paši ir aizmirsuši... Tā ir – ja labi nodziedi Vāgneru, tad turpmāk tikai to arī piedāvā. Uzliek zīmogu,» saka Egils Siliņš. Un pēdējās sezonās viņš publikas un kritikas uzmanību visplašāk pievērsis ar savām Riharda Vāgnera mūzikas interpretācijām. Lomas Vāgnera operās viņš dziedājis Parīzē, Madridē, Berlīnē un citviet, un Votāna lomas tetraloģijas Nībelunga gredzens daļās Valkīra un Zīgfrīds Latvijas Nacionālajā operā viņam atnesa Latvijas gāzes Gada balvu operai kā 2012./2013. gada sezonas labākajam solistam.

Pietrūkst koncertzāles

«Vienīgais, kā Rīgā pietrūkst, ir akustiskā koncertzāle, kur simfoniskos darbus orķestrim un atsevišķus operskaņdarbus varētu izpildīt pilnvērtīgā vidē. Es zinu, kā orķestri un skaņdarbi skan pie pilnvērtīgas akustikas, un žēl, ka mūsu klausītāju pat vairākas paaudzes atsevišķas lietas nekad Latvijā nav dzirdējuši tā, kā būtu jāskan. Orķestrim atrodoties uz operas nama skatuves, ir pavisam kas cits. Ierēdņiem, protams, šķiet, ka zāle jau ir un vieta, kur spēlēt un sēdēt, ir,» saka Egils Siliņš. Mūziķis ir pārliecināts, ka koncertzāles būvēšanas jautājumu nevajadzētu izlemt ministrijas ierēdņiem. «Labāk padomu prasiet mums, profesionāļiem. Es esmu uzstājies visā pasaulē, es zinu vislabākās koncertzāles,» atzīst solists.

Tā kā esot nelabojams optimists, viņš cer, ka savā karjerā varēs nodziedāt kādu koncertu jaunajā koncertzālē Rīgā, un piebilst, ka ir sagatavojies dziedāt vēl vismaz gadus 15. Protams, viņš cerot, ka tik ilgi nebūs jāgaida. Mūziķis ir arī pārliecināts, ka Latvijai vajadzētu daudz stratēģiskāk domāt par savu izcilo mūziķu izmantošanu valstiski lietderīgi. «Ja mēs politiku varētu pagriezt tajā pašā virzienā, kā to dara austrieši, kas savu mākslu padarījuši par tūristu piesaistīšanas objektu, tad arī mēs šajā kontekstā varētu labi darboties – Latvija kā izcilu mūziķu zeme, un ja vēl Rīgā būtu jauna koncertzāle... Kad strādāju Vīnes operā, redzēju, ka divas trešdaļas no publikas bija tūristi, lai gan biļetes uz ikdienas izrādēm maksāja līdz pat 170 eiro... Kultūrtūrismam ir laba nākotne. Un pavisam noteikti orķestra mūziķim vajadzētu saņemt tādu algu, lai nebūtu jāraujas trīs darbos,» saka Egils Siliņš un, ironiski smaidot, piebilst: «Nu nopirksim vienu tanku mazāk...»

Vairāk nekā ceturtdaļgadsimts

«Ilgs laiks pagājis. Pēc debijas uz mūsu operas skatuves jau pēc diviem mēnešiem sāku strādāt Frankfurtē,» atceras Egils Siliņš, kurš, neraugoties uz to, ka visu profesionālo karjeru, kas ir jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu ilga, strādājis ārpus Latvijas, vienmēr arī saglabājis saiti ar dzimteni. «Nereti man pietiek vien ar divām dienām Latvijā, lai atjaunotu spēkus. Bieži vien esmu te arī bez jebkādiem koncertiem, lai gan šoruden gan bija ilga pauze – trīs mēnešus dzīvoju pa Āziju, Japānu un Ķīnu,» atzīst Egils Siliņš. Šoreiz Latvijā viņš uzturas apmēram nedēļu un šo laiku izmanto, lai gatavotu savu jauno, jau 92. lomu savā karjerā. Martā Ķelnes operā sāksies mēģinājumi Riharda Štrausa Arabellas iestudējumam, kurā viņš izpildīs vienu no galvenajām lomām.

Nedēļa Latvijā viņam paiet starp Rīgu, kur joprojām viņam ir dzīvoklis, un Apšuciemu, kur ir viņa lauku mājas un kur arī dzīvo viņa mamma. Lai gan vēl pirms pāris gadiem Egils Siliņš izteicās, ka, iespējams, spāņu temperamenta viņam būtu par daudz, ja nāktos visu laiku dzīvot Spānijā, dzīvei labpaticies tieši tur viņu nolikt – tur šobrīd ir viņa ģimene, viņa mājas. Dzīvesbiedre Karmena ir arī viena no trim Egila Siliņa aģentēm, vada savu aģentūru un, kā smaidot saka solists, «pārdod māksliniekus». Dzīvesbiedre nereti braucot viņam līdzi koncertturnejās, reizēm arī uz Latviju, un noteikti būs klāt rītdienas koncertā. Mākslinieka bērni no iepriekšējās laulības sen sākuši savu dzīvi, jaunākais dēls Kārlis strādā pašmāju aviokompānijā, bet meita Zane pēc studijām Vācijā palikusi turpat. Pirms kāda laika, kad cauri Frankfurtei lidojis uz ASV, un viņam bijis piecas stundas brīva laika, aizskrējis apciemot meitu.

Solistam itin nemaz neesot žēl, ka viņa ģimenē uzsāktais mūziķa ceļš neturpinās bērnos, jo – ja neesi viens no labākajiem, tad «mūziķim dzīve nav vienkārša un salda. Man ir diezgan paveicies. Zinu kolēģus, kas ir daļēji bez darba, bet nevis tāpēc, ka viņi būtu sliktāki.» Solista veiksmei karjerā esot vairāki nosacījumi, un pats galvenais – stabilitāte, nedrīkst atļauties kādu izrādi nodziedāt «tā vieglāk». «Nupat dziedāju Šanhajā, un, kā izrādījās, to klausījās arī Barselonas operas direktors, kurš pienāca klāt apsveicināties. Šodien pasaule ir tik maza! Nekas nav tālu, ja nav tālu līdz lidostai. Vēl ir jābūt arī intuīcijai – kurā brīdī ko darīt. Ļoti bieži vienlaikus ir divi piedāvājumi, un es ne vienmēr izšķiros par labāk apmaksāto, bet gan to, kur mūzikā varu vairāk sevi parādīt. Savas karjeras pirmsākumos kādas divas lomas piekritu dziedāt, rupji sakot, naudas dēļ, bet tagad to nedaru – nedziedu tur, kur mani nevar ievērot. Un vēl – kad piekrīti naudas dēļ, jo ir brīvs laiks, pēdējā brīdī atnāk kāds labs piedāvājums. Esmu iemācījies būt pacietīgs un arī fleksibls. Ir kolēģi, kas neatkāpjas no sava honorāra, bet es varu piekrist interesantam piedāvājumam. Nauda nav izšķirošais, daudzi sev nogriež iespējas tieši savu prasību dēļ. Sakāpj galvā – nodziedājis Metropolitēnā, neies citviet dziedāt par trīs reizes mazāku naudu. Galvenais taču ir mūzika.»

***

Egils SILIŅŠ

• Operas solists

• Dzimis 1961. gada 14. decembrī Līgatnē

• Mācījies Siguldas mūzikas skolā un Rīgas Kultūras darbinieku tehnikumā orķestra vadītāju specialitātē

• Studējis Latvijas Mūzikas akadēmijā (Gurija Antipova vokālajā klasē un Leonīda Vīgnera operas klasē)

• Bērni: Klāvs (32), dvīņi Zane un Kārlis (27)

• Latvijas Nacionālajā operā debitējis 1988. gadā titullomā Arigo Boito operā Mefistofelis

• Ir desmit starptautisku konkursu laureāts

• Bijis Frankfurtes operas solists (1990–1993), Bāzeles operas solists (1993–1996), kā arī Vīnes Valsts operas un Vīnes Tautas operas solists (1996–2000)

• Piedalījies dažādos iestudējumos vairāk nekā 40 opernamos visā pasaulē

• Solista repertuārā ir vairāk nekā 90 lomu

• Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāts (1996., 2003), Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (2008), Latvijas gāzes Gada balvu operai laureāts (2013). Atzīts par labāko dziedātāju Horvātijā (2011)