Labirinta spēle un es. Rimini Protokoll Situāciju telpas Rīgas Kinostudijā

Vācu–šveiciešu teātra (precīzāk – performanču) trupa (drīzāk – grupa) Rimini Protokoll oktobra otrajā pusē divas nedēļas Rīgas Kinostudijā aicināja uz... Saminstinos, kā visprecīzāk definēt Situāciju telpas, kā viņi nosaukuši savu šoreizējo piedāvājumu.

Tā tīrā veidā nav ne izrāde, ne performance vai instalācija, kaut gan izmanto visu šo mākslas formu elementus. Visdrīzāk – spēle, kur skatītājam paredzēta aktīva loma, un tā nevar notikt, ja skatītājs neiesaistās. Vācieši Helgarda Hauga, Daniels Vecels un šveicietis Stefans Kegi iepazinās Gīsenes universitātē, kur studēja teātra zinātni un mākslu. 2000. gadā viņi sāka veidot kopējus projektus. 2002. gadā, pēc pirmajiem panākumiem meklējot savas grupas atpazīstamības zīmolu, apstājās pie Rimini Protokoll. Nozīmīgākais šajā nosaukumā ir vārds «protokols»: ar to tiek pasvītrots teatrālo spēļu dokumentālais pamats, jo mākslinieki tiecas protokolēt mūsdienu sabiedrību, galveno uzmanību koncentrējot uz sociālām un politiskām tēmām. Savus projektus Rimini Protokoll izstrādā, sadarbojoties ar t. s. ekspertiem – dažādu profesiju pārstāvjiem. Šī pieredze tiek fiksēta un atšķirīgās formās, kur vienmēr liela loma modernajām tehnoloģijām, pārraidīta publikai.

Viņu intereses tiecas pāri atsevišķu valstu vai pat kontinentu robežām, tādējādi uzsverot savu izpratni par mūsdienu pasauli kā par grandiozu globalizācijas tīklu, kas visdažādākajos zemeslodes punktos darbojas pēc vieniem un tiem pašiem likumiem, kaut arī to izpausmes ārēji var būt atšķirīgas. Mēs citiem esam līdzīgāki, nekā to iedomājamies; notikumi ģeogrāfiski tālos punktos uz mums attiecas daudz tiešāk, nekā to gribam vai spējam saprast, – vēsta triju mākslinieku radītie projekti. Bet – ko darīt atsevišķam cilvēkam šādā situācijā, kad aizvien intensīvāk sadilst tādi Latvijā (vismaz tās mākslā) joprojām šķietami aktuālie Eiropas klasiskā humānisma balsti kā personība un nācija? Par tādām mazaktuālām pagātnes paliekām kā nācijas Rimini Protokoll interesējas maz vai nemaz. Toties uz personībām, to attīstīšanu, stiprināšanu un aktivizēšanu ja ne aktīvai fiziskai, tad vienmēr – aktīvai garīgai darbībai vērsta visa grupas darbība. Vai un kā tas izdevās Rīgā organizētajā spēlē Situāciju telpas?

Pirms sākuma mēs, kārtējā pusotru stundu garā seansa divdesmit dalībnieki, noklausāmies Latvijas Jaunā teātra institūta pārstāvja instruktāžu, tad saņemam austiņas un planšetdatoru. Nostājamies pa divi pie katrām no divstāvu objekta desmit durvīm. Atskanot komandai austiņās, veram durvis. Nokļūstam labirintam līdzīgā vidē, ko veido lielākas un mazākas telpas (kabinets, virtuve, konferenču zāle, slimnīcas palāta, pagrabs...), līkločīgi gaiteņi, kāpnes. Mūsu uzdevums ir pārvietoties šajā labirintā pa maršrutu, ko diktē attēli planšetdatora ekrānā, tādā kārtā kļūstot par mums nezināmu personu dubultniekiem vai atdarinātājiem. Tas nav grūti, kaut arī prasa tomēr koncentrēšanos un uzmanību, jo attēli ekrānā mainās samērā ātri.

Personiski es vienu reizi neatradu īstās durvis un biju spiesta iznākt no objekta, lai pēc īsa paskaidrojuma atkal veiksmīgi iekļautos tālākās norisēs. Jāveic arī vienkāršas darbības – jāieliek atvilktnē dokumenti; jāapsēžas krēslā; no plaukta uz galda jānoliek tanka modelis, jāapguļas slimnīcas gultā. Jāsadarbojas arī ar citiem spēles dalībniekiem – jāuzvelk kādam bruņuveste; jāsasveicinās, paspiežot roku; jānovelk mētelis; jāuzlīmē uz plaukstas dzeltens aplītis...

Pārvietojoties un veicot minētās, kā arī citas darbības, austiņās noklausāmies desmit stāstu, kas tematiski saistīti ar mūsdienu pasaules karstajiem punktiem, kur notiek karadarbība, kā arī ar punktiem, kas iesaistīti ieroču ražošanā un tirgošanā. Stāsti, ko vēsta desmit personu, kuras iepazīstina ar sevi, minot vārdus un profesijas, saistīti ar ļoti plašu zemeslodes areālu – Meksika, Vācija, Krievija, Sjerraleone, Sīrija... Uzzinām kara ārsta, snaipera, žurnālista, ieroču kontrabandista, fotogrāfa, narkotiku tirgoņa... liecības, kuras skan tulkojumā latviešu valodā, ko ierunājis viens vai divi diktori.

Spēle uz dalībniekiem iedarbojās gan ar savu formu, kas kļūst saturiska, gan ar tiešo verbālo vēstījumu. Es neikdienišķi lielas potences ieraudzīju tieši spēles formā, kaut arī šajā aspektā radās vairāki piebildumi. Redzēju, cik ļoti cilvēkiem (un arī man) patika piedalīties, iesaistīties, rīkoties, sadarboties, var teikt arī – spēlēties. Mīts par pasīvo latviešu skatītāju tika pilnīgi izkliedēts. Vispirms spriedzi uztur bažas, vai spēšu noorientēties labirintā; patīkamu pārsteigumu – gandarījumu (vēlāk – uzjautrinājumu) – sagādā fakts, ka viss notiek tā, kā pateicis priekšā planšetdators: noteiktā telpā atrodas noteiktas lietas un/vai cilvēki, kuri veic darbības, ko tu zini jau iepriekš. Tas noved pie gluži fatālas atziņas (nezinu, ieplānotas vai nē), ka no sava likteņa neizbēgsi, ka viss dzīvē ir ieprogrammēts, radot blakusdomu – kurš ir šis Lielais Programmētājs – Dievs vai Globalizācija.

Man būtu paticis (gan filozofiskā, gan arī spēles interesantuma kāpināšanas aspektā), ja, pirmkārt, sadarbība ar pārējiem spēles dalībniekiem nebūtu tik formāla, otrkārt, ja kāda mana individuāla rīcība vai sadarbība ar citiem kaut ko būtu varējusi izmainīt pašā spēles gaitā. (Cik biju bērnišķīgi gandarīta, izmantojot vienīgo man ieplānoto brīvības izpausmi: piespiedu pogu, un desmit metru attālumā no manis sāka plivināties līdz tam sašļucis karodziņš.) Tagadējā veidolā, manuprāt, veidojas konflikts starp spēles dabu/formu un tās paustajiem stāstiem/saturu: austiņās lielākoties dzirdam par aktīviem ļaudīm, kuri tiecas uzstāties pret globālo ļaunumu, bet paši esam nosodīti uz pasivitāti, atdarināšanu, atkārtošanu, kļūstot par kopijas kopiju. Turklāt – nelielajās iespējās, ko spēle deva, sveši cilvēki sadarbojās ieinteresēti, draudzīgi un precīzi. Un kas gan var būt nozīmīgāks par cilvēku spēju un vēlēšanos sadarboties ar citiem! Iegūtas spēles labirintā, šīs prasmes var noderēt arī reālajā dzīvē, kur to tik katastrofāli bieži pietrūkst.

Verbālie vēstījumi par mūsdienu karu nežēlības rafinētajām formām, kā arī attīstīto valstu slepeno līdzdalību ieroču piegādē tā dēvētās trešās pasaules karotāju pretējām pusēm faktu ziņā maz ko pievienoja manām zināšanām, jo regulāri cenšos sekot politiskajām norisēm pasaulē. Turklāt šai informācijai piemita tik politkorekts raksturs, kas pilnībā saskanēja ar mūsu sabiedriskajos medijos regulāri atskaņoto, ka drīz, ja vien būtu bijusi tāda iespēja, šo informatīvo skaņu straumi būtu izslēgusi. Un pārmetumi par iekšējas protesta degsmes trūkumu pret slepkavībām Sjerraleonē tik ļoti saskanēja ar dažu padomju ēras dzejnieku aicinājumiem izbeigt mietpilsonizēšanos un izņemt avīzes no pastkastītes, jo tajās liesmo Vjetnama, kura iededzina katra godīga padomju cilvēka sirdi...

Vienīgais teikums, kas mani skāra personīgi: kāda sakropļota sīrieša teiktais – mēs negribējām šo revolūciju. Tas apliecināja manu uz faktu drumslām balstīto nojautu, ka par austrumu pavasari nodēvētie un oficiālajā Rietumu pasaulē kvēli sveiktie Tuvo Austrumu valstu apvērsumi, kas izvēršas aizvien plašākā karadarbībā, nav pašu šo tautu iniciatīva, bet lielvalstu iniciētas norises – sava savtīgā izdevīguma labā. Varbūt muļķīgi, bet sastapt apstiprinājumu savām domām no citzemju māksliniekiem man likās būtiski. Līdz ar to varu teikt, ka savā savdabīgā veidā (lai arī mazākā mērā, nekā tas būtu bijis iespējams) Rimini Protokoll risina mūžveco mākslas tēmu – par parādības sakariem ar tās būtību. Tikai objekts, kas tiek pētīts, nav luga, bet mūsdienu realitāte. Un secinājums nebūt nav nomierinošs – nesakrīt, totāli nesakrīt procesi un to oficiālie izskaidrojumi. Dzīvojam, kā Valda Čakare raksta recenzijā satori.lv, inscenētā realitātē. Es to negribu, tāpēc tam neticu, lai arī to nojaušu... Pēc Situāciju telpām sapratu: šīs savstarpēji karojošās pozīcijas veido manas šodienas disharmoniskās eksistences pamatu. Un inscenētā realitātē īstai, ne inscenētai, sadarbībai patiesi var būt maza nozīme, ja tā vispār iespējama.