«Ja kaut viens no aktieriem nenoticēs, ka ideja, par kuru veidojam šo izrādi, nav patiesas uzmanības vērta, izrāde pēc būtības var arī nepiedzimt,» ir pārliecināts aktieris un režisors Gundars Silakaktiņš. 16. novembrī pirmizrāde viņa iestudējumam Dailes teātrī Vaņa un Soņa un Maša un Spaiks.
«Izrādes programmiņā tā tiek definēta kā aktuāla komēdija, sev esam to nosaukuši par raksturu komēdiju, kas būtībā nozīmē, ka komisms rodas no konfrontācijām un līdz ar to tēlu raksturi tiek būvēti spilgti, pat izkāpināti, hiperbolizēti,» viņš stāsta, minot, ka attieksme pret varoņiem ir gana ironiska; viņš virtuozi pasmejas par pēc būtības traģiskām un nopietnām lietām, nezaudējot tēmas nopietnību.
Čehovs un gudra komēdija
Kā viens no iestudējuma tematiem Gundaru interesē attiecības ģimenē. «Būtībā situācija lugā ir ļoti pazīstama – tas ir stāsts par ģimeni un par nesatikšanos tās ietvaros. Brālis un māsa – Vaņa un Soņa – laimīgi dzīvo savā nelaimīgumā. Soņa vada savas dienas, kaismīgi upurējoties un žēlojoties par to, savukārt Vaņa klusībā raksta lugu, kurai ir zināma līdzība ar Konstantīna Trepļeva rakstīto lugu Kaijā. Māsas Mašas atbraukšana viņus abus nostāda tādā kā robežsituācijā un liek saprast, ka dzīve nav mūžīga. Viņiem ir dota iespēja mainīties, varbūt piešķirt dzīvei jēgu. Situācija, kurā varoņi nonāk, pārtrauc tādu kā krēslas stundu, kurā tu eksistē, bet patiesībā nedzīvo. Tāds kā pusmūža brieduma testaments.»
Atbildot uz jautājumu, kādēļ izvēlēta tieši šī luga, Gundars atbild, ka viņam patīk Čehovs un gudras komēdijas. «Pirmkārt, šī konkrētā luga var ieinteresēt ar savu brīžam ļoti ironisko asprātību. Pat nezinot, ka Vaņa, Soņa un Maša ir nosaukti par godu Antona Čehova lugu varoņiem un ka tie nes sevī kādu daļu Čehova varoņu likteņu, pat nezinot, kas tas Čehovs vispār tāds ir, iespējams baudīt šīs lugas virskārtu – humoru un sulīgos, atpazīstamos raksturus. Ja esat pazīstami ar Čehova daiļradi – vēl labāk.»
Tāpēc ir dzīvs
«Šie pazīstamie Čehova varoņi, līdzīgi kā Commedia dell’arte tēli, ir Durenga tēlu maskas. Mēs visi dzīvojam ar masku. Dažiem tās ir tikai divas, citam divdesmit. Lugas kontekstā runājot, ir ļoti aizraujoši vērot, kuros brīžos un kādēļ šīs varoņu maskas ieplaisā,» uzskata Gundars un, turpinot domāt par atbildību, ko jūt, sēžot režisora krēslā, teic, ka izjūt to pret aktieriem, ar kuriem viņš strādā un kas viņa idejas realizē uz skatuves. «Protams, ka es izjūtu atbildību gan pret aktieriem, gan par izrādes vēstījumu, kas caur aktieriem nokļūst pie skatītāja,» viņš stāsta par kolektīvu darbu, veidojot izrādi, kurā ikvienam posmam ir neaizvietojami svarīga nozīme. «Dažkārt ilgojos būt apveltīts ar spēju rakstīt dzeju vai komponēt, jo tad tikai es pats esmu atbildīgs par rezultātu. Bet reti kad esmu tik laimīgs kā tad, kad redzu, kā visi ir aizdegušies ar manu ideju, ka komanda strādā kā vienots veselums.»
Gundara pieredze aktiermeistarībā gan palīdz, gan traucē režisora darbā. «Nepietiek saprast, kā es pats nospēlētu šo lomu. Režisoram ir ne tikai jāredz kopaina, bet arī jābūt smalkam un gudram psihologam, ar katru aktieri ir jāatrod kontakts un atšķirīgi jāpanāk, lai viņš ticētu tev un tavai idejai. Protams, katrs no mums nāk ar savu pieredzi un priekšstatiem, ar sev ierastiem paņēmieniem, kā nokļūt līdz nosacītam rezultātam. Mums kopīgi ir jāatrod veids, kā no šiem priekšstatiem tikt vaļā. Katru reizi veidojot jaunu izrādi, režisors un arī aktieris rada jaunu pasauli. Atkal no nulles punkta. Pieredze ir mānīga. Pēc būtības nav tāda brīža, ko var nosaukt par rezultātu un mēs varam laimīgi aiziet mājās, jo esam panākuši savu. Saslēgšanās brīdis katru reizi notiek no jauna, un nekad nevar garantēt, ka šovakar veselums saslēgsies, bet rīt – nē. Tāpēc teātris ir tik dzīvs; tajā viss notiek šeit un tagad.»
Hruščovka
«Kad studēju Kultūras akadēmijā režiju, pasniedzēji mums, studentiem, teica, ka režiju nav iespējams iemācīties. Pēc būtības ir runa par pasaules redzējumu. Var iepazīties ar teoriju, bet tikai mēģinājumos ir iespējams saprast, kuras idejas un kādā veidā var realizēt uz skatuves. Izrādi kaut kādā ziņā būvē kā māju, bet, ja pazūd individualitāte, ja izdodas tikai shēma, tad, kā teiktu Māra Ķimele, ir tikai hruščovka,» tagad ir sapratis Gundars. «Man personīgi viens no vērtīgākajiem režisora un, protams, arī aktiera profesijas aspektiem ir nepārtraukts sevis izzināšanas process, diskusija ar sevi. Tajā nemitīgi tiek uzdoti jautājumi un meklētas atbildes uz tiem.»
«Tu vari ilgi un rūpīgi domāt, pirms izsaki kādu apņemšanos, bet, ja reiz esi to izteicis, tad tev jādara viss, lai to izpildītu un realizētu savu apņemšanos. Tas šobrīd ir mans moto, strādājot pie izrādes Vaņa un Soņa un Maša un Spaiks iestudējuma,» saka Gundars un teic, ka galvā, protams, rosās daudzas un dažādas idejas nākamajiem iestudējumiem, no kuriem vienu noteikti vēlas veidot šausmu literatūras estētikā, neatklājot sīkāk ne darba nosaukumu, ne autoru. Bet jau drīzumā, 19. decembrī, Dailes teātrī gaidāma pirmizrāde viņa veidotajam Vecgada koncertam.
Gundars atzīst, ka šā gada gaidītākais notikums ir Vaņa un Soņa un Maša un Spaiks pirmizrāde. «Es būšu banāls un teikšu, ka tas ir kā gaidīt bērniņu. Līdzīgi man jau bija ar Kauliem – tu esi strādājis, trīs gadus auklējis pie sevis materiālu, un beidzot tas ir izauklēts, piedzimis. Un pēc pirmizrādes ir tukšuma izjūta, pat zināma depresija, kaut kā trūkst. Tad ir jāmeklē jauns bērniņš, ko auklēt,» viņš smaida un teic, ka arī pēc pirmizrādes skatās savas izrādes un cenšas būt līdzās aktieriem.
Taujāts par kritikas un skatītāju komentāru uzklausīšanu pēc padarītā, Gundars atzīst: «Protams, ka mani interesē cilvēku atsauksmes, kritiķu vērtējums. Es savas izrādes veidoju cilvēkiem, ne sev; man paliek tie ieguvumi, ko esmu sapratis procesā. Ja cilvēkiem patiks, būšu priecīgs, ja ne, arī to spēšu uzklausīt. Mani lielākie kritiķi ir mana ģimene, draugi, un viņu vērtējumam es pievēršu vislielāko uzmanību; paļaujos uz to.»
***
Gundars Silakaktiņš
• Aktieris, režisors
• Dzimis 1978. gada 27. maijā Liepājā
• Izglītība: Liepājas 5. vidusskolā; Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas koledža (apgūta kordiriģenta profesija); 2002. gadā pabeidzis Dailes teātra 8. studiju (Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura studiju programma) pie kursa vadītāja Kārļa Auškāpa; 2009. gadā ieguvis maģistra grādu dramatiskā teātra režijas mākslā pie kursa vadītājas Māras Ķimeles
• No 2002. līdz 2006. gadam Dailes teātra aktieris
• Par Vinsenta van Goga lomu izrādē Vinsents Brikstonā nominēts 2005. gada Spēlmaņu nakts balvai kā labākais jaunais skatuves mākslinieks
• Veido filmu un seriālu dublāžas apvienībā SDI Media Latvia
• Dzied Dailes teātra aktieru ansamblī ILGA; ir šī ansambļa vadītājs
• Kā režisors Dailes teātrī debitējis ar izrādi Kauli
• Bijis režisors ikgadējās teātra balvas pasniegšanas ceremonijai Spēlmaņu nakts (2010)
• Precējies ar kostīmu mākslinieci Jurati Silakaktiņu, ir divi bērni
