«Neko sevišķu nesvinu, jubilejās parasti sanāk kopā ģimene – māsa ar savējiem, mēs abi ar vīru. Šaurā lokā pasēžam,» saka Maija Tabaka, kurai šonedēļ aprit 75 gadi. «Man nepatīk, ja ir vairāk par sešiem cilvēkiem, lielas balles mani neinteresē.» Leģendārajai latviešu gleznotājai šonedēļ aprit 75. jubileja. Jubilejas izstāde nav rīkota, bet savās mājās Jūrmalā viņa glezno ik dienu. «Es jau pašā sākumā iekšēji redzu gleznu, vispirms uzzīmēju ar zīmuli un tad eju uz priekšu gabaliņu pa gabaliņam. Neko nedzēšu, nepārzīmēju. Un rezultātā glezna vai nu ir, vai nu nav.»
– Burzma mani apgrūtina. Tukša runāšana, slavināšanās... Visa mūža laikā popularitāte man bijusi briesmīga, cilvēki visu laiku pievērsuši uzmanību, un man vienmēr tas nepaticis. Tāpēc esmu laimīga, ka varu būt savā vidē. Spoža izrādīšanās nav domāta man. Gadiem ilgi strādāju Mākslinieku savienībā par izstāžu sekretāri, man visu laiku bija jābūt centrā – jāorganizē un jāatklāj kolēģu izstādes, un esmu to darījusi, bet nevaru teikt, ka man tas radīja laimes sajūtu.
– Vai šajā dzīves periodā vairāk skatāties uz priekšu vai tomēr atpakaļ?
– Es dzīvoju šodienai. Man šķiet, ka ar gadiem tā notiek ar visiem cilvēkiem. Šodienai, mazliet domājot par rītdienu. Man šķiet senili daudz runāt par pagātni. Protams, ja kādam ir interese par to, kas manā dzīvē bijis, un par to man jautā, es varu izstāstīt, bet mani pašu interesē tas, kas notiek šodien. Es sekoju līdzi tam, kas notiek Latvijā un mūsu reģionā. Labi vai slikti – tā ir mūsu dzīve, tātad – unikāla.
– Un šķendējaties arī, kā liela daļa sabiedrības?
– Saprotu, ja kas noticis neveikli vai neveiksmīgi, bet – ko tur šķendēties, jo neuzskatu, ka ikdienišķiem notikumiem ir kāda būtiska nozīme; viss ieaudīsies gluži kā manā bildē un atradīs savu vietu. Protams, brīžam šķiet, ka daudz kas notiek pārāk infantili, kā bērnu padarīšana, nevis pieaugušu cilvēku rīcība.
Es esmu no tiem, kas dara. Domāju un strādāju. Tāda jau ir mākslinieka profesija – jācenšas saprast, pārvērtēt un saprast – kas notiek, kas noticis...
– Sakāt, ka neskatāties atpakaļ, bet jūsu mūžs jau bijis ļoti skaists.
– Mans mūžs nekad nav bijis skaists, tas bijis vienkārši briesmīgs. Satriecošs un grūts, bet es nedomāju, ka man tāpēc vajag vaidēt un sūdzēties. Kā bērns esmu pārdzīvojusi to lielo karu, bēgļu gaitas, visus Staļina laikus, lai gan no tiem es maz jutu, jo vecāki uzņēma visu uz sevi. Bija krievu laiki, tagad ir brīvie laiki, bet tie jau arī nav nākuši viegli, daudziem pat traģiski, daudzi ir aizbraukuši no valsts. Tagad atkal ir sakāpinājums ar notikumiem Ukrainā.
– Minat sociālpolitiskus notikumus, bet jūsu radošais mūžs bijis tāds, par kuru daudzi mākslinieki var tikai sapņot, turklāt esat viena no retajām, kuras darbu izstādes vienmēr izsaukušas milzīgu skatītāju interesi.
– Jā, bet es it kā esmu blakus šiem notikumiem, es tajos nepiedalos. Ja ir tik liela popularitāte, tad tā var cilvēku nobendēt. Un daudzi jau arī paliek muļķi un iedomīgi, kā čigāns saka – kaut tu lepns paliktu! Pret cilvēkiem es izturos brīvi un atvērti, nevarkšķu un nestrīdos, daudz ko pieciešu, ja materiāli sanāk švakāk dzīvot... Vienmēr esmu apbrīnojusi Džemmu Skulmi, kas varēja runāt pūļa priekšā, atceros – padomju laikos Mākslas dienas sapulcināja pat 300 tūkstošus cilvēku, un es esmu bijusi uz skatuves pūļa priekšā, atceros, kā viss viļņojās. Man tā bija neomulīga sajūta, mūku no tādas popularitātes. Turklāt popularitātei līdzi nāk arī daļas sabiedrības nepatika, un tā ir tumšā puse, no kuras nevar izvairīties. Ļoti labi vienmēr esmu jutusies savējo grupiņās, kurās var runāties, filozofēt...
– Esat stāstījusi, ka bērnībā esat gribējusi izpelnīties klasesbiedru uzmanību, justies pieņemta un atzīta, bet tas jums nav izdevies. Tomēr vēlāk, jau augstskolas laikā, jūs savējo pulciņu atradāt. Cik liela nozīme māksliniekam ir domubiedru faktoram?
– Tā ir Dieva dāvana. Pēdējos gados viņu ir arvien mazāk, bet laikam jau nav arī vajadzības, jo fiziski nepietiktu spēka viņiem.
Saprotiet – gadiem ir liela nozīme. Jauna valsts, jauni cilvēki, un visapkārt dominē viedoklis, ka pie varas, teikšanas un iespējām jābūt tikai jaunajiem, un tiem, kam ir ap 40 gadiem, jau ir problēmas ar darba dabūšanu. Ko lai dara cilvēks, kuram ir 75? Protams, šovbiznesā ir likums – arvien meklēt jaunos, un tā tas bijis visos laikos. Ļoti bieži cilvēkus uztaisa par zvaigznēm, vai arī otrs gājiens – sabiedrību noskaņot uz noteiktu modes līniju, un cilvēki, kas ir garā vājāki, tam iet līdzi un atdarina vajadzīgo virzienu, kas tiek pieprasīts, pareizāk – kuram tiek veidots pieprasījums, pat uzspiests.
Padomju laikos mākslā nāca modē latviešu strēlnieku tēma, un daudzi dragāja augšā latviešu strēlniekus, tad bija modē taisīt kolhozniekus ar ļoti lielām rokām. Man tās šķita šausmas, neko tādu nav gribējies darīt. Bieži vien sava mākslinieces ego dēļ esmu nonākusi vienpatņa statusā, jo, lūk, es nedaru tā, kā vajag. Mani pat savulaik izslēdza no Mākslas akadēmijas, jo es nedarīju tā, kā vajag, kā bija modē.
– Mākslā taču vienmēr un visos laikos ir meklēts ikviena mākslinieka unikālais, no otras puses – tikusi kultivēta masa.
– Masa ir visbriesmīgākais mākslā. Padomju laikos tika kultivēti vieni kanoni un masa, šajos laikos notiek tas pats, tikai kanoni ir citi. Biju izbrīnīta, ka tagad kultūrā tiek īstenota kanonizācija, bet – vai tas nav briesmīgi? Gluži kā krievu laikos. Atcerieties, viduslaikos bija strikti kanoni, kā drīkstēja gleznot krievu ikonas. Kanoni nav vajadzīgi, tas ir kā bomi aizlikt priekšā ceļam. Visi brauc un ieskrien iekšā kanonā.
– Un jums nebija kaut vismazākās domas – pakļauties. Tie tomēr bija padomju laiki, kad diplomam bija liela nozīme, nevis kā postmodernisma laikā teju ikviens var sevi pasludināt par mākslinieku, un ja vēl ir labs kritiķu koris apkārt...
– Man tas bija drausmīgs laiks, to es arī esmu pārdzīvojusi, un tas arī pieder pie tā saucamās skaistās dzīves. Bet toreiz biju tā saucamajā Franču grupā, bija arī slavenā kafejnīca Kaza, man bija savējie apkārt, lai gan, piemēram, mans tēvs ļoti pārdzīvoja to, ka mani izslēdza no augstskolas, uzskatīja, ka esmu palaidusies un nemācos, pat iztrieca no mājām. Es piederu pie tiem fatālistiem, kuriem māksla ir gandrīz kā reliģija vai azartspēles, nu es nevaru darīt citādāk; neesmu varējusi gleznot to, ko liek un pieprasa, iespējams, tas ir mans egoisms – esmu gribējusi darīt tikai tā, kā es jūtu un saprotu.
– Kā jūs atradāt savu rokrakstu?
– Mana fantāzija likusi darīt to, ko daru. Mani vienmēr interesējusi cilvēka psiholoģija. Dzīve. Ir vērts gleznot dzīvi, jo tā nekad neatkārtojas, iet uz priekšu un mainās.
Daudzi mani darbi gājuši zūdībā – gan nozagti no izstādēm, gan aizgājuši nezināmus ceļus tajos juku laikos, kad te darbojās dažādi apšaubāmi mākslas darbu uzpircēji, un es mēģināju atkārtot pati savus darbus, bet – tas ir neiespējami. It kā ārējo vizuālo var dabūt atpakaļ, bet pietrūkst, ja tā var teikt, iekšējā slāņa, tā dvēseliskā, kas ir katrā darbā.
– Tomēr to izdarījāt – pirms diviem gadiem bija izstāde, kurā bijāt atjaunojusi savus zudušos darbus.
– Jā, es to izdarīju. Man bija ārkārtīgi žēl, ka tie darbi, kas man pašai šķita veiksmīgi, vairs nav Latvijā, ka ir iznīcināti vai peld nezin kur. Zviedrijā man nozaga gleznu Regīna, aktrises Regīnas Razumas portretu, un es to gleznoju vēlreiz, bet pati jutu un arī Regīna teica, ka tas it kā ir tāds pats un vienlaikus – nav tas pats. Tās dzīves nav, jo šodien dzīve ir cita. Dzīve nekad neatkārtojas, lai arī brīžam šķiet, ka tā atkārtojas. Tāpēc man arī šķiet interesanti vērot dzīvi un to attēlot. Kad jaunībā uzgleznoju pašportretu uz virves, daudzi teica, ka tā taču ir tik vienkārša un parasta glezna, bet šodien, domāju, es nevarētu neko tādu paveikt, man ir pavisam citas domas un izjūtas.
– Kādās situācijās jūs gleznojat pašportretus?
– Man ir maz pašportretu. Daži.
– Vai jums nekad nav bijušas dusmas uz likteni, jo personiski pārdzīvojumi bijusi ļoti nežēlīgi?
– Ja nomirst dēls, tad pēc tam ir bezgalīgas skumjas uz mūžu... Es laikam esmu fatāliste – pieņemu dzīvi tādu, kāda tā ir. Man dzīve patīk. Nevis patīk, bet mani interesē dzīvot. Ir jādzīvo tā, kā ir. Ja turpina dzīvot, tad nāk cita dzīve. Ne vairs tā, bet cita. Bet nekad nekas nestāv vienā vietā, viss mainās. Un nevar gribēt, lai nemainās, jo viss iet attīstībā. Citādi atkal nonākam pie kanona baļķa. Cilvēkam ir jādzīvo līdzi laikam, citādi viņam jāaiziet bojā.
Man visu laiku palīdzējusi literatūra, tā palīdz sakārtot prātu. Arī apjaust, ka neviena nelaime, liksta vai traģēdija nav unikāla, tā noteikti jau kaut kur aprakstīta. Akurāt tieši tāpat! Es regulāri lasu – katru vakaru vienu stundu un 15 minūtes. Es labprāt dodu priekšroku grāmatai, kas attīsta manu iztēli, nevis televizoram, teātrim vai kino, kur man visu jau parāda priekšā.
– Kāpēc jūs tik reti apmeklējat dažādus publiskus pasākumus?
– Tā ir – reti. Ja aicina, kaut kur jau aizeju, bet man gribas, lai konkrēts pasākums man pašai arī kaut ko dotu, lai es ieraudzītu ko jaunu un interesantu. Mūsdienās tēlotāja māksla ir ļoti novienkāršota, nav prasību pret izpildījuma kultūru, ir tikai jāattēlo fakts. Tad var kaut ko uzķēpāt un pateikt, ka, teiksim, tas ir Marss vai Venera, bet tas mani garlaiko.
– Paviršība ir šī laika dominante, turklāt – ne tikai mākslā.
– Esmu lasījusi titulētu mākslas zinātnieku rakstus, kas apgalvo, ka šodien cilvēkam nav vajadzīga mākslas darba izpildījuma kvalitāte, ir vajadzīgs tikai aktuālais konceptuālais pienesums sabiedrībai. Dievs pasarg’, glezna pie sienas ir tik vecmodīgi!
– Tā ir globāla izpausme – ātri, nekvalitatīvi, vienreizējai lietošanai. Sabiedrība to pieprasa, pati to kultivē, bet – kādas tam būs sekas?
– Domāju, ka sabiedrība diferencējas – vienai nelielai daļai patīk skaisti un pamatīgi nostrādātas lietas, arī gleznas, lielākajai daļai tas nav vajadzīgs, tad labāk baltas sienas un televizors vai dators un internets.
– Ejam atpakaļ? Ar gadsimtu pietika, kad lozungs Māksla pieder tautai ir sevi izsmēlis un pierādījis, ka tautai nemaz to nevajag?
– Tā sanāk. Māksla jau arī nekad nav piederējusi tautai. Ir uzskats, ka tam, ko laikmetīgā māksla ražo, nemaz nav vajadzīgs skatītājs, labi ja to apskatās un novērtē pārdesmit cilvēku.
– Vēl padomju laikos jūs gadu stažējāties Rietumberlīnē, jums nekad nav gribējies braukt prom no Latvijas?
– Kad dēls bija dzīvs, ilgāku laiku bijām Kanādā un ASV, mēģinājām rast viņam ārstēšanās iespējas. Es neesmu tūrismotāja, vienmēr esmu braukusi tad, ja varu kaut ko atklāt, iegūt, uzzināt, mācīties, izstādēs izrādīt darbus... Visur esmu braukusi tikai vajadzības dēļ. Man vajadzēja dēlam palīdzēt, braucām meklēt zāles un ārstus.
To gan esmu sapratusi – ar latvieša mentalitāti ir grūti iedzīvoties svešā vietā, vienalga kāds būtu talants un spējas. Te es visu zinu un visus pazīstu, te mani pazīst, un mani tas apmierina. Te varu dzīvot un nodarboties ar mākslu, ko vieni pieņem, citi – ne, bet šis stāvoklis man dod iespēju nodarboties ar savu mākslu, un tas man ir ļoti svarīgi.
– Tur, kur šobrīd tik daudzi brauc dzīvot un laimi meklēt, iespējams, jums kā māksliniecei būtu lielākas iespējas, vairāk naudas.
– Tur es būtu svešiniece. Kad dzīvoju Vācijā, reiz aizgāju pie kaimiņiem piezvanīt, pateicu vien trīs vārdus, bet viņi, japāņi, man lūdza samaksāt par sarunu. Vai arī – par cigareti liek samaksāt. Latvieši ir citādāki, nezinu, kā to nosaukt – labsirdīgāki. Mentalitāte te mani pilnībā apmierina.
Padomju laikos robeža bija slēgta un nekur nevarēja izbraukt, bet kad tāda iespēja radās, radās arī mode – ja varu braukt, kāpēc nebraukt? Mums rados ir meitenes, kas arī brauc prom, bet brauc arī atpakaļ.
Saprotu, ka daudzi brauc naudas dēļ un naudas dēļ tur arī paliek, bet es zinu talantīgu tēlnieku, kas aizbrauca uz Londonu sētas tīrīt. Nav jau darbam vainas, var dzīvot tā, kā grib, bet talants... Protams, ir vajadzīgs raksturs. Man jau arī vīrs kādreiz pārmet, ka es tikai gleznoju un gleznoju. Gleznojot es sevi attīru un stabilizēju, tā ir arī kā veselības terapija, arī kā azarts...
– Jums dzīvē ir bijusi situācija, kad jūtaties pilnīgi izsmelta un neko negribas, pat gleznot?
– Kad aizgāja mamma, es jutos ļoti tukša. Kad dēls aizgāja. Kad Bruno Vasiļevskis nomira. Švaki gleznojās. Tomēr pamazām tiek tam pāri. Ļoti daudz dod vingrošana, ko jau ilgstoši daru no rītiem, svaigs gaiss, daba. Ja dvēselei ir slikti, nevajag ārdīties, vajag pacietīgi izgaidīt, kamēr viss nomierinās. Ikdienas rutīna arī labi palīdz – tas, ko mūžīgi dari. Sievišķīgas lietas arī – uzšūt jaunu kleitu, nopirkt labu kosmētiku, smaržas. Kādreiz man bija kādas 200 smaržu pudelītes, tad tās izdāvināju prom, bet pēdējā laikā atkal pagrēkoju un nopērku. Zinu, ka ir tādi cilvēki, kas uzskata, ka smaržu lietošana ir uzbāzība, bet man patīk smaržu pasaule.
– Ko par jums pēc simt gadiem rakstīs latviešu mākslas vēstures grāmatās?
– Nezinu, vai maz ko rakstīs. Vai maz būs kas raksta. Tomēr – mēs esam asimilējuši visus, kas te pāri gājuši – poļus, zviedrus, nu jau arī krievi vairs nekautrējas runāt latviski. Nevajag uzskatīt, ka šī ir sliktākā vieta uz zemeslodes. Šī ir laba vieta dzīvošanai un bērnu audzināšanai, strādāšanai, vien pašiem jāuztur sevi fiziski un garīgi.
– Ja būtu iespējams atgriezties kādā dzīves periodā vai arī, pašai esot šajā vecumā, vēlreiz dzīvot kādu brīdi savā dzīvē, kurš tas būtu?
– Es gribētu atgriezties tajā laikā, kad man bija dēls, jo tā man bija vislielākā laime.