Juris Kalnciems: Mūzikā mēs ieejam citā dimensijā

© f64

Starptautisko Baha kamermūzikas festivālu šogad ar diviem koncertiem Siguldā (8. novembris) un Rīgā (10. novembris) ieskandēs Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Klavieru katedras mācībspēki Juris Kalnciems, Juris Žvikovs, Jānis Maļeckis, Sergejs Osokins, Ventis Zilberts. Abi koncerti būs veltīti šī gada jubilāram – Johana Sebastiana Baha dēlam komponistam Karlam Filipam Emanuelam Baham. Par viņa vietu izcilo komponistu zvaigznājā Neatkarīgās saruna ar profesoru Juri Kalnciemu.

– Bez dievišķās dzirksts jau laikam nevar iztikt neviena īsta māksla, bet kas ir tā dzirksts, kas padara īpašu Johana Sebastiana Baha dēlu Karlu Filipu Emanuelu Bahu?

– Ir pagājuši jau trīssimt gadu kopš Karla Filipa Emanuela Baha dzimšanas. Laiks jau daudzas lietas noliek savās vietās. Tā ir tāda pārbaude caur laiku, caur gadsimtiem. Par tiem komponistiem, kurus atceramies, mīlam, spēlējam, pilnīgi noteikti var teikt – tā nav ikdienišķa parādība. Tā ir daudz lielāka apdāvinātība, Dieva dzirksts, īpaša apskaidrība, īpaša talanta pakāpe, kas, domāju, ir dota tikai izredzētajiem.

Ja ātri būtu jānosauc to laiku komponisti, mēs varam piecus, desmit nosaukt, bet viņu jau bija simti un simtu simti. Labi komponisti, labi amatnieki, kas pārzināja savu lietu. Mūzika tajā laikā vispār bija daudz harmoniskāka, organiskāka. To daudzi apguva tādā amatniecības līmenī, pēc likumiem vadoties. Kādreiz mēs domājam – tagad es celšu acis uz debesīm un man nāks kāda apskaidrība kā komponistam. Nē, tā bija tāda… jau ļoti izdomāta lieta. Tajā pašā laikā, lai tas būtu saistīts ar providenci, ar virsvērtību, vajadzīgs kaut kas īpašs. Karls Filips Emanuels Bahs ir no tiem komponistiem, kam piemīt šī dzirksts. Dabīgi, ka viņa tēvs ir konģeniāls, viņu nevar pārspēt. Kaut gan vēsturiski Johana Sebastiana Baha dēls Karls Filips Emanuels ilgu laiku bija daudz populārāks par tēvu, par veco «kantoru» mūziku, kas balstījās uz viduslaiku izpratni un noveda kontrapunkta māku līdz pilnībai. Pēc tam mūzika no baznīcām vairāk pārcēlās uz galmiem, nāca jaunas vēsmas, ka to vajag mazliet savādāku, sadzīviskāku. Karls Filips Emanuels Bahs bija tas, kurš šo pieprasījumu apmierināja. Domāju, ka viņš ļoti labi apzinājās sava tēva ģenialitāti, bet kā jau vienmēr – bērni neiet tēvu pēdās. Grūti pateikt, vai viņš uzskatīja, ka to nav iespējams pārspēt, vai viņam bija savs ceļš un izjūta, kā to darīt. Tādā ziņā Karls Filips Emanuels Bahs bija pārejas laika komponists. Varbūt tāpēc par viņu arī mazāk zinām mūsdienās, jo pēc lielajiem baroka komponistiem Baha, Hendeļa ātri ielecam klasicismā ar Haidnu, Mocartu un Bēthovenu, bet starp šiem diviem laikmetiem bija starpposms ar daudzām interesantām novitātēm, atsakoties no stingrā kontrapunkta, no polifonās fūgu daudzrakstīšanas, kurā dominēja melodija, nepastarpināta emocionalitāte, homofons faktūras izklāsts. Tas bija Karlam Filipam Emanuelam Baham piemītošs. Ja paanalizējam viņa daiļradi, tad saprotam, cik daudz Vīnes klasiķi Haidns, Mocarts, Bēthovens ir no viņa aizguvuši.

– Kopš tā laika pagājis apmēram 270 gadu. Vai ir iespējams atgriezties pagātnē un meklēt to dzirksti, kas kādreiz bija?

– Nē! Es domāju, tas nav vajadzīgs. Šī mūzika ir universāla. Gars un piepildījums, kas tajā ielikts, atveras mūsdienās. Dabīgi, ļoti svarīga ir interpretācija, tas, kā es viņu izlasu, pasniedzu tā, lai citiem tas būtu interesanti un saprotami. Mēs jau varam visu nonivelēt un vienkāršot, ja darām nevīžīgi un neprofesionāli. Jebkurš no lielajiem komponistiem tomēr dzīvo mūsdienās. Mums nav jāatgriežas tajā laikā, ir cita vide, cits fons, izjūtas. Dabīgi, kaut kur jau tas ir vajadzīgs, pavērot, paskatīties, palasīt, kā bijis toreiz. Ļoti labi, ja varam mūzikai pietuvoties, to instrumentāriju paklausīties, kā tas tajā laikā skanēja. Dabīgi, ka tik senas klavieres pie mums nav sastopamas. Bet mums bija Baha mūzikas koncerts Durbes pilī. Tur ir 1900. gadā ražots instruments. Tai mūzikai tas ir vienkārši ideāls! Tāda īpaša caurspīdība, īpašs gaišums tembros. Atskaņojot šo mūziku uz mūsdienu koncertinstrumentiem, ir viena cita lieta. Steinway instrumenti domāti lielām koncertzālēm, ļoti bagāti tembrāli, lai spētu aizpildīt lielo telpu, bet tad liela atbildība gulstas uz pianistu – cik skaidri, detalizēti vajadzētu šo mūziku lasīt, lai nezaudētu tās piepildījumu, garu.

– Izklausās, ka te ir kāda līdzība ar Šekspīra tekstiem, kas vecā un mūsdienām sarežģītā angļu valodā sarakstīti, latviski pirms ilga laika atdzejoti ne bez krievu valodas starpniecības, un aktieri tagad mokās uz skatuves, nespējot tos izrunāt. Jāmāk nolasīt mūsdienām piemēroti?

– Jāmāk nolasīt! Ja mēs salīdzinām, kā tagad daudzi raksta – ļoti sarežģīti, komplicēti, matemātiski. Šodien vispār nevar runāt par kādu vienotu un vienu rakstības stilu. Divdesmitais gadsimts nāca ar daudziem novatorismiem. Tā mūzika ir ļoti skaidra, varētu pat teikt – savā ziņā pat naiva, ja raugās no dažiem mūsdienu skatu punktiem, pat harmoniska viņa nav vai pārsteigumiem bagāta – esam izgājuši cauri visādām disonansēm, atonālismiem. Un tomēr tas uzrunā, visa šī vienkāršība, jo vienkāršs nav primitīvs. Kādreiz var divās trijās harmonijās pateikt ļoti daudz. Tur ir tā dievišķākā atklāsme – kā to izdarīt. Lieliem komponistiem tā piemīt.

– Būs divi atklāšanas koncerti. Vienāds repertuārs, divas dažādas zāles un publika. Kas atšķir Siguldu no Rīgas?

– Mēs zinām, ka cilvēki ne vienmēr grib un var braukt uz Rīgu klausīties koncertus. Ja ir iespēja sniegt tos tuvāk viņu mājvietai, labā zālē, pie laba instrumenta, tas vienmēr ir jauki. Mūsu katedrā jau parasti tā ir, ka visus ciklus, ko spēlējam, vedam uz reģioniem – Liepāju, Ventspili, Daugavpili, Rēzekni. Tas ir arī mums pašiem interesanti – izrauties no ierastās vietas, spēlēt citur. Arī cilvēkiem nav jādomā, kā tikt mājās pēc koncerta Rīgā, viņi var justies mazliet komfortablāk.

– Uz koncertiem nāk arī Mūzikas akadēmijas studenti. Vai nav tāda jocīga sajūta, ka dažs varbūt skatās profesoriem uz pirkstiem, mēģina noķert?

– Skatās, bez šaubām skatās! Un mēģina noķert. Ir arī kas atbalsta un ļoti labvēlīgi izturas. Bet visā visumā mūsu publika ir diezgan nežēlīga. Kādreiz tā liekas pat mazliet snobiska, ka ēd to, ar ko tiek barota un iekārdināta. Man liekas, ka mūsdienās ir aizvien grūtāk sasniegt ideālu. Visi ir pieraduši pie ļoti kvalitatīvas mūzikas, klausoties pasaules līmeņa māksliniekus, kurus varam dzirdēt jebkurā mirklī internetā, radio piedāvājumā. Arī koncertdzīve ir ļoti interesanta un sniedz ļoti augsta līmeņa mākslinieku priekšnesumus. Gribot negribot mēs visi tiekam salīdzināti ar šo līmeni. Bet, kā redzams, tas mūs nav atbaidījis, katram liekas, ka viņam ir ko teikt un dalīties ar klausītājiem.

– Par mūzikas konserviem esmu dzirdējis dažādus viedokļus – vieni saka, var dabūt pasaules klasi diskos, internetā. Citi saka, tas izlutina ausis, jo atskaņošanas iekārtas ir ļoti smalkas. Citi pat apgalvo, ka skatīties operu kinoteātra tiešraidē esot labāk nekā pašā operā, es gan tam negribu piekrist, jo zinu starpību starp kustīgo attēlu un to, kā tas izskatās realitātē.

– Es domāju, ka te var būt sava taisnība, gan – gan. No vienas puses, bieži vien ir daudz dažādu traucējošu faktoru koncertos. Reizēm ir jūtama nesagatavota publika, gandrīz nejauši ienākusi, ikdienišķām sajūtām. Nerunāsim par mobilo telefonu zvaniem, čukstēšanu, staigāšanu. Tas ir lielā mērā traucējoši. Mājās es šajā ziņā varu pilnīgi netraucēti gremdēties mūzikā. Bet, no otras puses, koncertos ir šis dzīvais kontakts ar mākslinieku, tas ir neatsverams, ko nekādās translācijas sasniegt nevar.

– Vai pats pirms uzstāšanās veicat kādas īpašas darbības, lai sevi noskaņotu?

– Nē, es nepieturos pie īpašiem rituāliem. Redzat, ir viegli sevi noskaņot – ja man būs kaut kas tāds, tad būs labi. Bet ja kādreiz nesanāk, tad ar prātu jau saproti, ka viss būs labi, taču zemapziņa var nostrādāt nelāgu joku. Ir vajadzīgas elementāras lietas – lai būtu iespēlējies pirms koncerta, lai nenāktu nesagatavojies, netīru sirdsapziņu, ja mājas darbs nav līdz galam sagatavojies. Bet tās nav lietas, ko var uzskatīt par rituālu. Vienam varbūt vajag pavingrināties pusstundu, cits grib pamērcēt karstā ūdenī rokas. Bet tas jau tā – katram savs.

– Kāda publika nāk uz Baha festivāliem?

– Tā ir laba un savā ziņā sagatavota publika. Šādi festivāli ar lielu savu ievirzi, domu, stratēģiju dara lietu, jo cilvēki ilgtermiņā tiek vesti līdzi uz pasākumiem, kas aptver to vai citu īpašu laikmetu vai stilu. Arī Baha festivāli ir ļoti bagāti, jo Baham kā centram apkārt ir domubiedri. Tas aizrauj. Tāpat kā jaunās mūzikas festivālos, kur cilvēki zina, ka būs kaut kas jauns – tas ir intriģējoši. Cik esmu vērojis, publika ir atsaucīga, ieinteresēta, Ainai Kalnciemai ir izdevies ar augstas klases kolektīviem un māksliniekiem no ārzemēm piesaistīt uzmanību. Arī mūsu katedras pedagogu sadarbība ar festivālu ir visai likumsakarīga. Sākām ar to, ka spēlējām Johanu Sebastianu Bahu, šoreiz atzīmēsim viņa dēla jubileju.

– Kā ir ar šo garīguma deficītu, Eiropas civilizācijas tuvo galu, vai tas nav nedaudz pārspīlēti? Daudzi cilvēki šodien ļoti meklē garīgumu: māksla, kultūrā, jo īpaši mūzikā.

– Cilvēki vienmēr meklē. Viennozīmīgi pateikt, ka esam pazaudējuši garīgumu un ieslīguši tā deficītā, būtu pārspīlēti. Bet es domāju, ka pasaule ir ļoti nemierīga, un to ļoti jūt. Mūzikā mēs ieejam citā dimensijā, dzīvojam paralēlā pasaulē. Mēs tur esam ne jau tāpēc, ka gribētu no kaut kā aizmukt, bet gan tāpēc, ka tā ir mūsu profesija, mēs esam to izvēlējušies. Laikmets jau ienes zināmu paviršību, virspusējību, taču gribas jau cerēt, neskatoties uz visām kolīzijām, ka garīgumu mēs tomēr spēsim saglabāt.

***

Karls FILIPS Emanuels Bahs

• 1714. gada 8. marts – 1788. gada 14. decembris

• Piektais (otrs izdzīvojušais) bērns Johana Sebastiana un Marijas Barbaras Bahu ģimenē

• Viņa mūziķa karjera veidojusies Berlīnē, pateicoties Prūsijas kroņprinča Frīdriha (vēlākais karalis Frīdrihs Lielais) atbalstam.

Mūža pēdējos divdesmit gadus mākslinieks pavada Hamburgā.

Neviens no komponista bērniem neturpināja Baha dzimtas mūzikas tradīcijas. Jaunākais dēls Johans Sebastians juniors tika uzskatīts par daudzsološu gleznotāju, bet negaidot mira, apceļojot Itāliju

• Viens no izcilākajiem 18. gadsimta komponistiem, kurš atstājis lielu ietekmi uz mūzikas turpmāko attīstības gaitu. Komponists, par kuru Volfgangs Amadejs Mocarts teicis: «Viņš bija tēvs, mēs esam viņa bērni».

Kultūra

Valdība otrdien konceptuāli atbalstīja Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku māksliniecisko kolektīvu vadītāju atalgojuma reformas sākšanu, aģentūru LETA informēja Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) pārstāve Lana Kazlauskiene.

Svarīgākais