Maestro Arvīdam Jansonam – 100
Piektdien, 7. novembrī, ar Bavārijas Radio simfoniskā orķestra koncertu Nacionālajā operā maestro Marisa Jansona vadībā tiks godināta viņa tēva – leģendārā diriģenta Arvīda Jansona (24.10.1914. – 21.11.1984.) – piemiņa.
Nezināmais Jansons
Arvīds Jansons latviešu mūzikas vēsturē ir teju mitoloģisks tēls, par kuru publiski pieejamās ziņās ir ļoti skopas – lakonisks šķirklis Vikipēdijā, kur informācija latviešu, krievu un angļu valodā atšķiras, līdz ar to versijas cita citu savstarpēji papildina, bet Latvijas Mūzikas informācijas centra mājaslapā zem viņa vārda biogrāfijas un daiļrades sadaļas gozējas tukši (!?) virsraksti.
No vienas puses, iespējams, tas ir loģiski, jo viņa diriģenta karjera veidojās Pēterburgā (toreizējā Ļeņingradā) un no turienes viņš arī iekaroja savas muzikālās virsotnes Eiropā, Krievijā, Japānā un citur kā Ļeņingradas filharmonijas orķestra diriģents. No otras – ir absolūti nepietiekami, ka ārpus šaurām mūziķu aprindām sabiedrībā Arvīds Jansons zināms tikai kā pasaulslavenā Marisa Jansona tēvs. Jo bija laiks, kad Marisam Jansonam bija sev un pasaulei jāpierāda, ka viņš ir kas vairāk nekā slavenā Arvīda Kriševiča Jansona, kā viņu godāja krieviski, dēls.
Atmiņu druskas
Dažas atmiņu drumslas un Arvīda Jansona raksturojumi atrodami Ingas Rečas deviņdesmito gadu beigās veidotajā atmiņu grāmatā Jansonu dzimta, kuras centrālā figūra atkal, protams, ir Mariss Jansons. Urdoša ziņkāre dzen uzzināt vairāk par Arvīdu Jansonu, kura simtgadi atzīmējot, pēc Marisa Jansona vēlmes Rīgas publikai 7. novembrī tiks pasniegta nenovērtējama dāvana – Bavārijas Radio orķestra koncerts maestro vadībā, veltīts tēva piemiņai, un vienlaikus kā simbolisks un cēls atgādinājums pilsētai, kurā reiz kāds talantīgs latviešu vijolnieks spēra pirmos soļus orķestra diriģēšanā, vēl nenojauzdams, ka pavisam drīz viņa zizlim klausīs ne vien prestižais Pēterburgas filharmonijas orķestris, bet arī slaveni Eiropas un pasaules simfoniskie orķestri. Šī neaprakstītā lappuse mūzikas vēsturē varētu būt motivācija kādam aktuālam promocijas darbam vai monogrāfijai, ja vien izdotos gan apkopot diriģenta skolnieku un jaunāko paaudžu radinieku atmiņu stāstus, gan izlobīt faktus no jau dokumentētajiem vecākās paaudzes izteikumiem, kuriem cauri vīd gan neglaimojoši fakti par padomju laiku, gan operas intrigām, gan toleranta līdz galam nepateikšana, piemēram, kāpēc Arvīdam Jansonam četrdesmito gadu otrajā pusē nācās pamest Latvijas PSR Operas un baleta teātri un kāpēc 1952. gadā skatuves gaitas uz visiem laikiem pārtrauca viņa sieva, mecosoprāns Iraīda Jansone. Tomēr vairāk par jebkuru atmaskojošu patiesību vērtīgāks būtu faktu un atmiņu apkopojums par Arvīdu Jansonu kā diriģentu, pedagogu un lielu personību ar, cik var nojaust no pieejamās informācijas, dziļu emocionālo inteliģenci un augstiem profesionālajiem un ētikas standartiem.
Jansonu dzimtā apkopotajās radinieku, skolotāju, draugu un kolēģu atmiņās par Arvīdu Jansonu sasaucas vairākas īpašības – cilvēcisks siltums, labestība, milzīgas darbspējas, profesionalitāte, emocionalitāte un spēja iedvesmot citus, kā arī cilvēku nešķirošana pēc amata, statusa vai citiem kritērijiem. Arī Mariss Jansons nesenākajā intervijā Gundai Vaivodei saka: «Viņš bija ļoti, ļoti sirsnīgs un izpalīdzīgs. Kādreiz gan arī noguris, un mēs teicām – nedari, papu! Bet viņš vienmēr domāja par citiem. Ļoti mīļš un ļoti sirsnīgs. Ziniet, ja kādam pavaicās, vai viņš atceras Arvīdu Jansonu, tad atbilde noteikti būs: tas bija viens brīnišķīgs cilvēks!»
Piecu gadu vecumā Arvīds Jansons esot bijis liels jokdaris, bet mūzikā apdāvinātākais no visiem četriem Jansonu bērniem. Mācoties vidusskolā, viņš jau bijis 2. vijolnieks Liepājas teātrī. Arvīdam Jansonam nebija diploma ne kordiriģēšanā, ne orķestra diriģēšanā. Par diriģentu viņš kļuva praksē, pakāpeniski apgūstot nepieciešamās iemaņas, mācoties no diriģentiem, kuri strādāja ar operas orķestri, – Ēriha Kleibera, Hermaņa Abendrota, arī no tāda atzīta meistara kā Leo Blehs, kurš Rīgā strādāja no 1938. līdz 1941. gadam. 1941. gadā Arvīds Jansons bija konservatorijas students un vijolnieks, kara laikā viņam tika dota iespēja diriģēt tādēļ, ka daudzi diriģenti vienkārši bija aizbraukuši. Paradoksāli šķiet tas, ka Leonīds Vīgners, kurš it kā tieši devis iespēju Arvīdam Jansonam kļūt par diriģentu, saskaņā ar mūziķu teikto mazliet vēlāk saskatījis viņā apdraudošu konkurentu, no kura labāk tikt vaļā.
Pagrieziena punkts
Arvīda Jansona biogrāfijā par izšķirošu var uzskatīt 1946. gadu, kad viņš ar milzīgiem panākumiem piedalās Vissavienības diriģentu konkursā toreizējā Ļeņingradā un ir absolūts žūrijas un klausītāju favorīts. Tomēr nepareizā Jansona biogrāfija, proti, fakts, ka viņš nav krievs un nav dienējis krievu armijā, kalpo par ieganstu, lai pirmo vietu nepiešķirtu. Jāsaka, ka nākotnei daudz vērtīgāka par pirmo godalgu ir iepazīšanās ar krievu diriģēšanas leģendu Jevgēņiju Mravinski, ar kuru Jansonam izveidojas brīnišķīgas skolotāja – mācekļa attiecības, kuru rezultātā ik gadu Arvīdam Jansonam ir iespēja koncertēt ar Pēterburgas filharmonijas orķestri vasaras tūrēs Padomju Savienībā, sākotnēji kļūstot par Mravinska asistentu, bet vēlāk trešo musketieri aiz Mravinska un otrā diriģenta Kurta Zanderlinga pie diriģenta pults gan koncertos Padomju Savienībā, gan ārzemēs, kurp Pēterburgas filharmonijas orķestris dodas visai bieži.
Ar laiku Arvīds Jansons kļūst populārs un strādā kā goda diriģents Anglijā, Čehoslovākijā, Japānā un pat Austrālijā. Viņa koncerti ar Pēterburgas filharmonijas orķestri Rīgā kļūst par gaidītiem notikumiem pilsētas muzikālajā dzīvē. Sešdesmito gadu vidū Arvīds Jansons sāk nodarboties ar diriģēšanas meistarklašu pasniegšanu starptautiskos semināros, 1972. gadā kļūst par Pēterburgas konservatorijas profesoru, liekot pamatus vēlāk studentu ārkārtīgi cienīta profesora karjerai, kuru vēlāk pārņems arī viņa dēls Mariss Jansons. Slavenais Pēterburgas konservatorijas profesors Iļja Musins par Arvīdu Jansonu teicis: «Arvīds Jansons bija orķestrants un par diriģentu kļuva pakāpeniski, praksē, kā jau tas agrāk mēdza notikt, kad vēl nebija sistemātiskas diriģentu apmācības. Arvīds bija spējīgs diriģents, temperamentīgāks un emocionālāks nekā Mariss kādreiz. Bet ne tik erudīts un ne tik labi pārzināja diriģēšanas tehniku, tāpēc Arvīdam ne vienmēr viss padevās, bet viņš bija spējīgs cilvēks, kurš daudz ko apguva pašmācības ceļā.»
Tēvs un dēls
Šķiet, Marisam Jansonam jaunībā nācies risināt savas attiecības ar tēva «ēnu» ļoti nopietnā līmenī – bez bērnišķīgi egoistiskiem protestiem vai mēģinājumiem par katru cenu pierādīt sevi ārpus tēva ietekmes zonas, viņš spējis pārņemt un apgūt labāko, turklāt vēl sniegt tēvam atbalstu arī kā docents darbā ar studentiem, tostarp latviešu diriģentiem Dzintaru Jostu un Viesturu Gaili. Zinātāji Viesturam Gailim, gluži tāpat kā Marisam Jansonam, piedēvē mantotu Arvīda Jansona izteiksmīgo žestu. Viesturs Gailis, daloties atmiņās par savām Pēterburgas studijām astoņdesmito gadu sākumā pie abiem Jansoniem, par Arvīdu teicis: «Viņš nekad neteica – «tev neiznāk!», bet gan – «tu vari!» Un tas līdzēja. Viņam piemita retā spēja stimulēt otra cilvēka spējas un ticību sev, pašam paliekot malā. Gan mūziķi orķestrī, gan mēs, studenti, tādā brīdī sākām domāt, ka esam labāki, varošāki, emocionālāki, dziļāki. Un tikai pēc tam, vēlāk, nāca apziņa, ka to ir panācis Arvīds Jansons ar savu personību.»
Mariss Jansons apgalvo, ka tēva īpašais stils un romantiķa gars izpaudies Čaikovska mūzikas interpretācijās. Par to var pārliecināties 1. svītas un 3. simfonijas ierakstā, kas tapis kopā ar Maskavas Radio simfonisko orķestri, kā arī BBC radio 1971. gada Apburtās princeses ierakstā. PSRS ierakstu kompānijas Melodija paspārnē ierakstīti arī Sezāra Franka, Ferenca Lista un Manuela de Faljas skaņdarbi, bet sadarbībā ar BBC radio saglabājušies arī Dmitrija Šostakoviča 5. simfonijas un Gustava Mālera 5. simfonijas atskaņojumi.
Rekviēms
Arvīda Jansona mūžs aprāvās 1984. gadā Mančestrā Anglijā, kad koncerta laikā, Ziemassvētku priekšvakarā diriģējot Halles orķestri, viņu ķēra infarkts, un pēc dažām dienām slimnīcā viņš šķīrās no šīs pasaules. Diemžēl sirds veselība ir un paliek daudzu slavenu diriģentu milzīgās slodzes galvenā blakne. Neilgi pirms liktenīgās došanās uz Angliju viņš Rīgas Domā kā katru gadu diriģējis Mocarta Rekviēmu. Daži klausītāji teikuši – tik skaisti kā pēdējoreiz! Izrādījās, ka tai nebija lemts palikt tikai metaforai. Pēc gada Rīgā Pēterburgas filharmonijas orķestris Rīgā atkal spēlēja Rekviēmu, jau ar Marisu Jansonu pie diriģenta pults. Šajā pēctecībā ir kaut kas ārkārtīgi emocionāls un smeldzīgi skaists. Arvīds Jansons esot teicis, ka būs laimīgs, ja Mariss diriģēs labāk par viņu. Šķiet, viņam ir pamats, raugoties no mākoņa maliņas savā simtajā jubilejā, būt laimīgam.