«Pie manis atnāks bērni un mazbērni,» Rīgas Krievu teātra aktieris Jakovs Rafalsons īsumā raksturo, kā šodien pavadīs savu dzimšanas dienu.
Aktieris vaļsirdīgi atzīst, ka visiem spēkiem cenšas aizkavēt vecuma pienākšanu un neļauj tam panākt sevi. To paveikt palīdz fiziskās aktivitātes, kurām katru dienu viņš velta laiku un ar kurām nodarbojas jau kopš neatminamiem laikiem, tāpēc nespēj nosaukt brīdi, kad pievērsies ikdienas nodarbībām. «Fiziski spēju sacensties ar par sevi jaunākiem,» viņš lepojas un trīsreiz pārspļauj pār plecu, ka veselība vēl ļauj to darīt.
Par savu nozīmīgāko dzimšanas dienu Jakovs Rafalsons smaidot sauc dienu, kad piedzimis, taču ar atmiņām par to nespēj dalīties, tādēļ pastāsta par citu, kas atstājusi neizdzēšamas prieka pēdas viņa pieredzē: «Pēc izrādes beigām ar sievu izlēmām aiziet uz restorānu un pavakariņot. Atbraucām uz to, viņa atver durvis, bet tur priekšā uzklāts galds un ciemiņi – mani radi un draugi.» Tādējādi dzimšanas diena, kuru aktieris nebija plānojis skaļi atzīmēt ar draugiem, negaidīti pārvērtās par viņa skaistākajām dzimšanas dienas atmiņām.
Būdams aktieris, Jakovs Rafalsons svētku dienas bieži pavada uz skatuves, spēlējot izrādēs, un arī dzimšanas dienas nav izņēmums, jo ir pienākums pret skatītājiem un teātri. Vaicāts, vai viņš jubilejā labāk spēlētu iestudējumā vai svinētu ar vērienu, aktieris godīgi atbild, ka viņam svarīgākais ir kas cits – kopā būšana ar draugiem. Tāpēc labāk par skaļām svinībām un atrašanos uz skatuves viņam patīk pavadīt laiku ar draugiem, izbaudīt citam cita kompāniju. «Uzskatu, ka dzimšanas dienas svinības nav mērķis, bet iemesls, lai sapulcētos vienkopus,» viņš domā. Aktieri iepriecina, kad draugi ir kopā un iespējams viņus skatīt vaigā, jo uzskata, ka tā ir viena no svarīgākajām lietām dzīvē. «Domāju, ka draugus iepazīst priekos, nevis bēdās, un brīdis, kad var dalīt šo prieku, ir pats skaistākais. Un man, paldies Dievam, ar draugiem viss ir kārtībā!» viņš ir priecīgs.
Par visneaizmirstamāko dāvanu Jakovs Rafalsons sauc ceļazīmi uz Parīzi, kuru saņēma nevis jubilejā, bet «vienkārši tāpat». Nekad iepriekš viņš Francijas galvaspilsētā viesojies nebija, bet, pateicoties šai dāvanai, četras dienas pavadīja glaunā viesnīcā, staigāja pa muzejiem, kuros iekļuva bez garas stāvēšanas rindā, un izmantoja personiskā gida pakalpojumus. Par visu iepriekš bija padomāts, un viņš varēja baudīt bezrūpīgas brīvdienas, kuras atminas ar smaidu sejā.