Saruna ar Eiropas teātra režijas zvaigzni – Luku Persevalu

– Pirmais ierosinājums nāca no Baltic House – iestudēt Šekspīru festivāla ietvaros. Uzreiz jāsaka – Šekspīrs un Makbets… Tā ir daļa no manas sirds. Makbetu iestudēju jau trešo reizi. Katru reizi pilnīgi citādi! Tajā ir tik daudz perspektīvu, dimensiju. Mīlu šo lugu, tās garīgo dimensiju, to vietu, kur Makbets saka «Tomorrow, and tomorrow, and tomorrow* (rītdien un rītdien, un rītdien)». Kad aktieris to izrunā uz skatuves, manuprāt, tas ir lugas fināls.

Šī luga sevī iemieso visu svarīgāko, kas ir cilvēkā – tā ir par seksualitāti, par karu, par vīrieti un sievieti, par likteni un nolemtību. Garīgā dimensija būs svarīgā arī tad, kad iestudēšu Makbetu nākamās trīs reizes. Es šo lugu allaž atklāju no jauna. Te var iet tālāk un tālāk, un tālāk. Tas ir kā dzenbudismā, kur, runājot par apskaidrību, izmanto tādu tēlainu jēdzienu kā vārtu vārti. Tu atver vienus vārtus, aiz tiem ir vārti. Atver tos – nākamie vārti. Nebeidzami vārti. Makbets ir pārdabiska luga ar neskaitāmām dimensijām. Es esmu iemīlējies šajā lugā. Varbūt pat par daudz iemīlējies. (Smejas.)

– Kādu atbildi saņēmāt, veidojot šo Makbeta iestudējumu, un kas varbūt palika neatbildēts vai neatbildams un meklējams nākotnē.

– Manā uztverē Šekspīrs ir izcils teātra autors, jo viņš nedod atbildes. Piemēram, «būt vai nebūt?», ir viena no spēcīgākajām atbildēm uz jautājumu, ko patiesībā nozīmē teātris. Teātris ir kopība, vieta, kur mēs uzdodam jautājumus sev. Brīvi no dogmatisma, brīvi no politiskiem aizspriedumiem, reliģiskiem pieņēmumiem. Mēs jautājam paši sev – kas tad īsti dzīve ir? Un neviens nedod nekādas atbildes!

Varbūt tas skan ekstrēmi, bet vienīgā atbilde Makbetā uz šo jautājumu ir – bezjēdzīgi to jautāt, jo vienīgā lieta, kas beigās paliek – ir mīlestība. Kad Makbeta sieva mirst – viņš saka «Life is a tale/ Told by an idiot, full of sound and fury,/ signifying nothing (dzīve ir pasaka,/ ko stāsta idiots, pilna trokšņa un ļaunuma,/ kas nenozīmē neko)». Šekspīrs saka – tas viss ir tukšums, tas viss ir nekas.

Arī Karalī Līrā – mēs esam cēlušies no tukšuma un kļūsim par tukšumu – no pīšļiem uz pīšļiem. Vienīgā lieta, kas šajā tukšumā paliek un ir kaut ko vērta – tā ir mīlestība. Tā ir vienīgā atbilde, ko esmu saņēmis.

Makbetā satiekas divi nelaimīgi, izmisuši cilvēki – viņam ir kara traumas, impotence. Viņas bērns ir miris. Viņiem vairs nav seksa. Patiesībā abi ir iznīcināti, jo nespēj pat vairs viens otru mīlēt, bet izmisīgi meklē ceļu, kā palikt kopā. Lugā tas atklājas kā destruktīvs ceļš, slepkavību ceļš, mēģinājums pieveikt savu dzīvi, to uzvarēt. Šis iznīcināšanas un pašiznīcināšanās veids ir pazīstams jebkuram no mums, jo mēs visi esam savu postošo kaislību gūstā un nespējam pieņemt, ka dzīve paiet. Makbets lugas svarīgākajā brīdī, kad uzzina, ka viņa sieva ir aizgājusi un mīlestība zudusi, paziņo, ka dzīve ir idiota stāstīta pasaka. Tās ir tās lietas, par kurām man jādomā, kas aizskar manu dvēseli, manu reliģisko pieredzi. Ko mēs jūtam? Ko mēs redzam? Kas mēs esam? Mums ir jāatzīst un jāpieņem, ka dzīve ir prasme ļaut, lai tā paiet. Un šī māksla to atzīt, manuprāt, arī padara Šekspīru tik universālu. Tas ir tas, par ko budisti dēvē viņu par bodisatva. Šekspīra gadījumā viņš mums atgādina, ka dzīve ir relatīva. Tas ir iemesls, kāpēc es varētu Šekspīra darbus iestudēt atkal un atkal. Makbets man ir absolūtā dāvana. Dārgakmens!

– Esmu runājis ar vairākiem latviešu režisoriem, kuri man ir teikuši apmēram tā – Šekspīrs ir pārāk vecmodīgs mūsu laikmetam. Ko jūs par to sakāt?

– Nekādā gadījumā! Nekādā gadījumā! Lietas, par ko runājām, notiek visos laikos. Šekspīrs nav vecmodīgs. Vai zināt, ka Šekspīru pēc viņa nāves gandrīz uz divsimt gadiem aizmirsa? Vācieši viņu atklāja no jauna. Patiesībā tas bija Šillers, kurš to izdarīja. Pateicoties Vācijai, Šekspīrs atguva slavu arī Anglijā. Tas, ko viņš mums parāda ar Hamletu, Makbetu, Karali Līru, Ričardu III, Otello – visi šie izmisušie cilvēki sauc pēc pestīšanas, ir universāla lieta visos laikos.

– Varbūt Šekspīra laika novecojusī angļu valoda ir problēma mūsdienās. Ko ar to iesākt?

– Arī te ir jāzina – Šekspīram taču nebija nevienas paša uzrakstītas oriģinālas idejas. Viņš izmantoja vecas leģendas. Rakstīja tās tādā valodā, kādu vajadzēja viņa laika teātrim. Es to sauktu par savdabīgu repa paveidu, jo izrādes notika brīvā dabā. Cilvēki ēda, dzēra, skaļi uzvedās. Šīs lugas tika iestudētas tā, lai tās pārvarētu apkārtējo troksni, pievērstu sev uzmanību.

Mūsdienās jebkuram autoram, kurš strādā ar Šekspīru, ir jāpanāk, lai Šekspīrs skanētu laikmetīgi. Viņš jau pats mums ir iedevis atslēgu, kā vajadzētu strādāt ar viņa lugām mūsdienās. Jādara tā, kā to darīja pats Šekspīrs. Viņš pārrakstīja vecas leģendas modernā, saprotamā valodā. Šekspīra lugas ir jāpārraksta.

– Krievu aktieru skola ir ļoti slavena un tradīcijām bagāta. Kā bija ar to pirmoreiz saskarties?

– Es biju ļoti aizkustināts par aktieru darbu. Viņi tik ļoti koncentrējās, strādāja ar lielu atdevi, respektēja režisora norādījumus. Bet prasmi koncentrēties darbam es liktu pirmajā vietā! Tas bija pārsteidzoši, un tā ir liela dāvana jebkuram režisoram! Arī šovakar izrāde noritēja labā līmenī, viena no mūsu labākajām izrādēm. Bet viņi varētu kļūt vēl labāki.

Es šovakar skatījos un domāju  – ja nepastāvētu nekādu cenzūras ierobežojumu – mēs varētu iet daudz tālāk. Bet tas vienmēr ir jāņem vērā, ka teātris darbojas kultūrā, un, piemēram, Krievijā kails ķermenis ir problēma. Tu nevari iziet kails uz skatuves. Mēs jau tā balansējam uz naža asmens ar raganām. Tomēr lugas stāsts ir tik arhaisks, tik ļoti ārpus jebkurām morāles normām, jo tur notiek slepkavības mīlestības dēļ. Šekspīrs mums stāsta amorālu notikumu. To vajadzētu rādīt bez jebkādiem morālas cenzūras ierobežojumiem. Nezinu, varbūt nākamreiz…

– To droši vien visi prasa, bet Makbets un laikmeta kaislības. Krievijas un Ukrainas konflikts, Krimas aneksija. Vai to ir iespējams apvienot?

– Es neticu tam politiskajam teātrim, ko arī jūs redzat attiecībā pret Ukrainu. Es neticu tam politiskajam teātrim, kas attēlo Putinu kā Makbetu, kurš zaudējis prātu, lai nezaudētu varu. Tas jāpasaka vispirms. Otra lieta – esmu laimīgs, ka man bija iespēja Krievijā iestudēt Makbetu Ukrainas krīzes laikā, jo atklāju, ka gan Rietumu mediji, gan Krievijas mediji šajā jautājumā melo. Esmu laimīgs par to, ko sapratu, tieši kontaktējoties ar mūsu aktieriem, sarunājoties ar viņiem. Galvenās lomas atveidotājs ir no Ukrainas. Viņš tur ir dzimis, viņam tur ir ģimene. Jau atkal un atkal, un atkal pasaules vēsture parāda to, ka šis ir stāsts par supervarām, kas cenšas izsist no notiekošā sev ekonomisku izdevīgumu. Nevienu taču neuztrauc cilvēki, kas tur varbūt cieš un ir badā. Mediji melo un polarizē pasauli. Svarīga lieta ir tā, ka mēs ar savu izrādi esam šeit un brauksim viesizrādēs uz Vāciju. Mēs gribam runāt par Ukrainas konfliktu un uzsvērt to, ka ir jāsaglabā kontakti ar krievu cilvēkiem. Jo neviens taču negrib karu, neviens negrib tikt tajā iesaistīts. Un neviens negrib, ka viņu muļķo masu mediji.

– Skatījos izrādi un domāju, ka Šekspīram arī atbildības tēma bija ļoti svarīga. Manuprāt, tā ir absolūtā tēma arī šodien. Dari ko darīdams, atbildība vienmēr nāk līdzi.

– Tieši tā. Es nebeidzu jūsmot par Šekspīru, jo savās lugās viņš parāda mums, kā darbojas cilvēka prāts. Viņa varoņi vienmēr ir ar prāta darbības traucējumiem, patiesībā viņi skaļi domā. Mēs redzam, kā viņu smadzenes funkcionē. Otello šajā ziņā ir vislabākais piemērs. Ir taču tikai viena frāze par to, vai esi pārliecināts, ka tava sieva ir uzticīga, un Otello prāts, kurš līdz tam ir mīlestības pilns, pārslēdzas uz greizsirdību un naidu. Šekspīrs vienmēr rāda mums – kā tas ir, dzīvot pašam ar savām domām. Arī to, ko domāšana spēj ar mums izdarīt. Esam atbildīgi arī par to, ko domājam, un par lēmumiem, ko pieņemam domāšanas procesa rezultātā. Veids, kā mēs piešķiram formu savai dzīvei, ir mūsu pašu rokās, un tas ir politiskais aspekts, runājot par Šekspīru. Katrs pats ir atbildīgs par savas dzīves kvalitāti, savu domu kvalitāti, savu emociju kvalitāti, jo mēs esam atbildīgi par to, ko domājam.

– Vai tiesa, ka daļa publikas Makbeta pirmizrādē bijusi šokēta, arī daži kritiķi – neizpratnē?

– Nezinu, no kurienes tas radies. Man to neviens nav teicis. Tas, ko es redzēju, daļa publikas tiešām bija pārsteigta – vai tad tas tiešām arī ir Šekspīrs? Tas, ko esmu pieredzējis Vācijā, iestudējot Šekspīru, Čehovu, Moljēru – jo gados vecāka ir auditorija, jo viņu gaidās vairāk dominē dažādas klišejas. Ja paprasa viņiem, kā jūs redzat, piemēram, Moljēru, lielākā daļa sāks kaut ko stāstīt par kostīmiem. Līdzīgi ir arī ar Čehovu un Šekspīru. Atceros, kā reiz gados vecāki aktieri rauca pieres – Šekspīrs šajos tērpos? Es toreiz atbildēju, piedodiet, piecdesmitajos gados Pīters Bruks iestudēja Šekspīru džinsos, bet, ziniet, puišiem no The Rolling Stones ir jau septiņdesmit. (Smejas.)

– Jūs praktizējat jogu. Kā līdz tam nonācāt? Rietumu dzīves veids nebija pa prātam?

– Esmu jogas skolotājs, bet tas, kā es pie tā nonācu, ir garš stāsts. Īsā versija ir šāda. Es sāku kā aktieris Beļģijā. Pēc piecu gada darba valsts teātrī es biju tik ļoti nelaimīgs. Dzīvoju kā tāda stute, kuru režisors atstutēja tur, kur viņam vajag – pastāvi te, pastāvi tur. Es dzēru, biju nelaimīgs un galu galā pats sev nozvērējos, ka sešdesmito jubileju, šādi dzīvojot, es negribu sagaidīt. Tad es pārtraucu teātra aktiera karjeru. Tas notika astoņdesmitajos gados, pirmās naftas krīzes laikā. Man tomēr bija sava ģimene, divi bērni un šādos gadījumos cilvēks parasti domā, kā sakārtot lietas. Es sāku iestudēt izrādes. Redzēju Bruku, Kantoru, ļoti ietekmējos no Grotovska. Pirmajos gados es daudz strādāju, strādāju, strādāju. Par laimi, nāca arī panākumi, bet es strādāju par daudz – iestudēju, filmējos seriālos. Man bija sava teātra kompānija, četrdesmit darbinieki, bet savos pāri par trīsdesmit gados jutos pilnīgi iztukšots, sabrucis un nelaimīgs. Garīgi, fiziski. Līdz visbeidzot es vienkārši nogāzos zemē restorānā. Kādā nu tur zemē – ar galvu gaspačo šķīvī. Klīnikā ārsts uz mani paskatījās un prasīja – kāds ir tavs dzīvesveids? Tad nu es viņam godīgi izstāstīju to, kā parasti dzīvo tie, kuri strādā šādās teātra kompānijās. Pieceļos no rīta, nosmēķēju cigareti, iedzeru kafiju, atkal uzpīpēju, atkal padzeru kafiju, neēdu, skrienu pie aktieriem, mēģinām, tad braucam uz Roterdamu vai Amsterdamu, kur vakarā mums ir izrādes. Vakarā pēc tā visa es paēdu, piedzeros un nokrītu gultā kā miris. Nākamajā rītā viss sākas no jauna. Ārsts noklausījās un teica – labi, vari tā turpināt, bet pēc pieciem gadiem tu sēdēsi ratiņkrēslā. Tik daudz strādāt nedrīkst!

Tad es sāku domāt, ko darīt, kā labāk ēst un sportot, bet sapratu, ka mana dzīve nav piepildīta, esmu nelaimīgs. Visa šī skriešana no panākuma uz panākumu rada tukšumu. Galu galā sapratu, ka vienīgais, ko reāli varu darīt, dzīvojot tādu dzīvesveidu, kāds man ir, daudz ceļojot, nakšņojot viesnīcās, ir nodarboties ar jogu. Viens mans draugs tolaik bija atgriezies no Austrumiem, kur bija kļuvis par jogas skolotāju. Ņēmu no viņa privātstundas. Tā tas turpinājās desmit gadus. Tad viņš nomira. Es sāku darboties viņa vietā.

Esmu daudz studējis par jogu, tā patiesībā ir sagatavošanās meditācijai. Tad es sāku lasīt grāmatas par budismu un atklāju, ka Šekspīrs ir viens no mūsu bodisatva. Tibetas budisti uzskata, ka Šekspīrs ir bodisatva. Tas bija laiks, kad pamatīgi strādāju pie Šekspīra Rožu kara cikla, iestudējot visas tā lugas. Strādāju divpadsmit stundas dienā un atskārtu, ka ar jogas palīdzību spēju noturēt sevi līdzsvarā. Apgūstot jogu, es nonācu līdz budismam, līdz dzenbudismam, sāku praktizēt dzen meditācijas, nonācu klosteros, apciemoju skolotājus.

Jo ilgāk es to daru, jo vairāk saprotu, ka teātris ir kaut kas vairāk par vienkāršu izklaidi. Iemesls, kāpēc mūs fascinē šī vecmodīgā sen radītā lieta, ir kaut kas nozīmīgāks par izklaidi. Meklēju atbildi – kas tad ir tas – kaut kas vairāk. Un šis vairāk ir garīgā dimensija, pieredze, ko iegūsti, pievēršoties Makbetam – tā ir prasme pieņemt nāvi un zaudējumu.

Dzīve ir neizbēgami zaudējumi. Nāve ir dabiska lietu kārtība. Tas saskan ar budisma filozofiju, ar to, ka sēdi un meditē, pieņemot, ka dzīve paiet, ka esi kauli un miesa, domas un jūtas. Tas viss pāriet, un tu esi šī procesa sastāvdaļa. Par šo spēju pieņemt nāvi Henrijs Millers ir labi teicis – teātris vienmēr ir par nāvi. Kad to rāda klauns, mēs smejamies, kad to rāda traģiskais varonis – mēs raudam. Teātris parāda to, ka mēs nekad nevarēsim iegūt kontroli pār savu dzīvi. Jo vairāk es to atklāju savā garīgajā praksē, jo lielākas paralēles ar to es redzu teātrī.