Aktieris Juris Jope: lai cilvēku notiesātu, ir jābūt pierādījumiem

Īsajā atslodzes brīdī starp mēģinājumiem Juris Jope iejūtas ātri, bez iespringuma un nolaišanās no mākoņiem, kas būtu raksturīga varbūt kādai citai «jaunajai un talantīgajai» zvaigznei. Bet Juris nesirgst ar zvaigžņu slimību, un tas ir patīkami. Iespējams, cita rakstura jauns cilvēks jau sen būtu pacēlies lepnības kalngalos: Jura lomu kontā ir jau Kvazimodo, Lāčplēsis – abi no sarežģītajām, bet muzikāli un emocionāli bagātajām Zigmara Liepiņa rokoperām, viņa kontā ir koncertprogramma kopā ar Maestro Raimondu Paulu un Tonija loma Bernsteina mūziklā Vestsaidas stāsts.

Jaunā aktiera un dziedātāja radošā ikdiena ir saspringta. Novembra sākumā paredzētas vairākas Lāčplēša izrādes, kas arī būs pēdējās, kuras iespējams vērot skatītājiem. Patlaban notiek intensīvi mēģinājumi, lai skatītājiem sniegtu mūziklu Eslingena, un pilnās skatītāju zālēs rit Herberta Cukura dzīvesstāsta attēlojums, kur Juris spēlē galveno lomu. Jaunais, dzīvesprieka pārpilnais kurzemnieks Juris Jope, kas reizēm sapņo par klusu atpūtu laukos, nu ir ierauts skatuves mutuļojošajā ikdienā. «Miers mums tikai sapņos rādās,» – kā teiktu kāds vēstures varonis. Jānovēl, lai šis radošais nemiers ir mūžīgs Jura pavadonis.

– Tu tagad atrodies tādā kā trijstūrī starp Nacionālo teātri, operu un koncertzāli Rīga?

– Ne gluži. Nacionālajā teātrī nu jau atrodos brīvmākslinieka statusā. Esmu trīs sezonas nostrādājis štatā, tagad esmu ārštatā. Neesmu gan saiknes sarāvis ar teātri, bet nezinu, vai tur man būs kādi jauni projekti. Visvairāk jūtos kā students: Mūzikas akadēmijā mācos 2. kursā vokālistos. Nacionālā opera ir mans mērķis, un visu pārējo cenšos tai pakārtot, lai nekas netraucētu. Koncertzāle Rīga man ir interesanta: šeit top jau otrais projekts, kurā piedalos. Pirmais ir Cukurs. Herberts Cukurs, tagad ir Eslingena.

– Tu esi Raimonda Paula kārtējais atklājums: labi atceros, kā tu dziedāji mēģinājumos kopā ar aktrisi Madaru Botmani, bet pie klavierēm sēdēja Maestro Pauls. Programma Spītība, ko gatavojāt, bija īpaši grūta: dziesmu cikls ar Imanta Ziedoņa vārdiem, kas ir dziļi un daudzplākšņaini.

– Mēs katrs satiekam dažādus cilvēkus, kuri mums dod plusus vai mīnusus. Par Maestro jāsaka tā: liktenīga satikšanās. Ne katram iegadās laime ar viņu kopā strādāt. Raimonds Pauls man bija ne tikai darba devējs, bet arī cilvēks, no kura ļoti daudz varu mācīties skatuves mākslas ziņā. Fantastiski profesionāls mūziķis! Viņš rada izjūtu, ka ar viņu ir viegli sastrādāties. Viņš jūt un saprot, ko darām mēs – dziedātāji, bet tajā pašā laikā stingri virzās savu ieceru sliedēs. Maestro – tā ir liela veiksme, ka viņš mani ieraudzīja.

– Pavērsim priekškaru. Bija tā. Pēc 3. kursa Kultūras akadēmijā ir eksāmens, kurā tiek vērtēta studentu dziedāšanas prasme. Paulu toreiz uzaicināja paklausīties, un tu izpildīji kādu āriju no Vebera mūzikla Jesus Christ Superstar. Pēc tam Pauls savā ierastajā manierē norūca: «Tā kā vajadzētu padomāt par kaut ko nopietnāku...» Nu, kaut kā tā.

– Tā arī bija! (Smejas.) Bet jau pieminēto programmu ar Ziedoņa dzeju bija ārkārtīgi sarežģīti izveidot. Tā bija Edmunda Freiberga iecere, pajautājām Maestro, viņš piekrita. Man kā aktierim vienmēr svarīgākais ir teksts. Un Imanta Ziedoņa dzeja, kam mūziku sacerējis Raimonds Pauls, ir kaut kas sevišķs – tur ir ko rakt! Es pat nevaru apgalvot, ka, nododot koncertprogrammu, mēs būtu bijuši pilnīgā skaidrībā par dzejas dziļumu. Tā ir daudzplākšņaina un līdz galam neaptverama. Cik nu mēs ar Madaru, jauni būdami, spējām iedziļināties, tik arī izdarījām. Paldies Maestro, kas mums uzticēja šo programmu. Tas ir pavisam cits Pauls, nekā mēs esam raduši dzirdēt. Tas ir kas vairāk par melodiskām dziesmām, tas ir kaut kas no augstiem plauktiem. Paulam ir daudz tādu dziesmu ciklu ar dziļiem vārdiem, bet tos nezin kādēļ reti paceļ saulītē. Vēja ziedi, piemēram, kopš 1972. gada nebija klausītājiem dzirdami.

– Ja pēc divdesmit gadiem tu vēlreiz nodomātu izdziedāt Imanta Ziedoņa un Raimonda Paula dziesmu ciklu, tu to interpretētu citādi?

– Protams. Gadi taču iet, un cilvēks līdz ar izlasītajām grāmatām, izspēlētajām lomām un ar dzīves pieredzes devumu kļūst citāds, viņš aug. Uz tām lietām un parādībām, kuras tagad vērtēju no esošās pieredzes skatpunkta, pēc gadiem palūkošos pilnīgi citādi. Bet tā, protams, ir interpretācija. Viens ir tas, ko dzejnieks ir vēlējies pateikt ar saviem tekstiem, otrs – ko komponists radījis ar savu mūziku, savukārt trešais ir izpildītājs, kurš tam visam pieliek klāt savu skatījumu un izjūtas.

– Vai tu atceries laiku, kad sāki dziedāt?

– Dziedāt es sāku 2. kursā Kultūras akadēmijā...

– Nē, es domāju par bērnību. Visi bērni taču dzied.

– Jā, visa Latvija dzied. Bet mana pirmā uzstāšanās, ja to tā var nosaukt, bija Ventspils rajona Ancē, tas bija Ziemassvētku pasākums. Mans tētis kādreiz bija mūziķis – kāzu un bēru muzikants, spēlēja vairākus instrumentus, un viņš gribēja, lai dziedu. Mūzika vienmēr ir bijusi blakus, bet es nekad nedomāju, ka mūzika varētu būt mana profesija, ar ko pelnīšu naudu. To sāku nojaust tikai Kultūras akadēmijas 2. kursā.

– Kāzu un bēru muzikants – tas ir viens līmenis, dziedāt mūziklā – tas ir cits līmenis, bet dziedāt operā – tā ir pavisam atšķirīga lieta. Kaut kādā brīdī tu saprati, ka tev ir dotības kļūt par... dramatisko tenoru, piemēram.

– Vokālā pedagoģe Anita Garanča man vienmēr pārmeta: nu, kāpēc tu neaizgāji uz vokālistiem?! Godīgi sakot, pat uz aktieriem es neaizgāju ar domu, ka gribu kļūt aktieris... Tas bija vienkārši spontāns lēmums. Tas nozīmē tikai to, ka jaunam cilvēkam visbiežāk ir grūti izvēlēties ceļu, pa kuru iet. Un nereti ir tā: ja tu ej uz vienu savu nosprausto punktu, ne vienmēr tas izrādās īstais punkts. Doma par to, ka vajadzētu attīstīt sevi kā vokālistu, kā potenciālo operas solistu, kā dramatisko tenoru, parādījās jau Kultūras akadēmijas laikā. Bet toreiz tā nešķita reāla, jo man nebija nekādas mūzikas skolas izglītības. Drusku jau pamācījos mūzikas skolā – kādus trīs gadus... Pēc Kultūras akadēmijas mani paņēma darbā Nacionālajā teātrī, bet tajos trīs gados es sapratu, ka mans ampluā ir muzikālās izrādes, kur viss tiek balstīts uz to – aktieris var vai nevar nodziedāt. Tad iedomājos: kāpēc man to nedarīt uz citas skatuves? Saņēmos, privāti mācījos pie dažādiem pedagogiem gan solfedžo, gan mūzikas teoriju, iestājos Mūzikas akadēmijā. Tagad mans pedagogs ir Krišjānis Norvelis, par ko man liels prieks. Visu pārējo es pakārtoju attīstības un izglītības procesam. Patlaban man ir visas iespējas kļūt par dramatisko tenoru, un šādas balsis ir deficīts visā pasaulē. Bet līdz pasaules līmenim vēl jāiet ļoti ilgi un grūti.

– Mūzikls Eslingena. To pirms desmit gadiem Nacionālajā teātrī rādīja ārlatvieši. Tagad – mūsējie. Pirmizrāde paredzēta koncertzālē Rīga 11. novembrī. Kāda loma šajā muzikālajā darbā iedalīta tev?

– Eslingenā man ir galvenā mīlnieka – Andreja – loma. Izrādē uz bēgļu nometnes fona risinās tipiska mīlas trijstūra stāsts.

– Domāju, ka šī loma tev nav īpaši sarežģīta?

– Katrai lomai jau ir sava specifika. Šī ir ne pārāk grūta, ne pārāk viegla...

– Droši vien daudz sarežģītāk bija ar Herberta Cukura lomu. Pirmām kārtām, domāju, tas bija diezgan riskanti – uzņemties viņu spēlēt, zinot, kāds ir ar Cukuru saistīto notikumu fons. Varbūt tu par Cukuru pirms tam neko nezināji?

– Tad, kad izrādē Parīzes Dievmātes katedrāle spēlēju Kvazimodo, es domāju: tā ir ļoti grūta loma. Kad pienāca laiks spēlēt Lāčplēsi rokoperā Lāčplēsis, domāju: nē, Kvazimodo nebija grūta loma, Lāčplēsis ir daudz grūtāka.

– Protams, Kvazimodo lomā taču savulaik bijis Niks Matvejevs, Lācplēša lomā – Igo. Grandi.

– Piekrītu! Tad, kad atnāca Herberta Cukura loma... Tad sapratu, ka visas iepriekšējās lomas bijušas daudz vienkāršākas. Tad, kad man piedāvāja Cukura lomu, par viņa personības otro pusi daudz nebiju dzirdējis. Zināju, ka Cukurs ir slavens lidotājs, inženieris, bet neko daudz vairāk. Negaidīju, ka mediju uzmanība būs tik milzīga. Šis projekts pierādīja: ja tu kāp uz skatuves, tev jābūt simtprocentīgi pārliecinātam par saturisko pusi, tev jātic tam, ko tu dari, tev jāzina, ka tu nepārkāp savus morāles principus.

– Tad, kad «antifašisti» mētāja savas ar krāsu notrieptās lelles pie koncertzālēm, kur notika izrādes, bija neizpratne, bija smagi?

– Sākumā bija smagi. Jutu spiedienu. Tagad tie «antifašistu» izgājieni man šķiet smieklīgi. Tā ir bērnudārznieku cienīga rīcība. Tie ir kategoriski viedokļi, jo gadu desmitiem cilvēki ir zombēti ar mediju palīdzību. Tam visam īpaši pakļaujas cilvēki, kuriem nav viedokļa vai kuriem ir aptuvens viedoklis, kuru viņi pieņēmuši par savējo. Bet tagad varu pilnīgi droši pateikt: nevienam medijam, sevišķi tiem, kuri nāk no Krievijas puses, nebija nekādu tiesību spriedelēt – drīkst vai nedrīkst celt uz skatuves šādu projektu par Herbertu Cukuru. Ir ļoti daudz skatuves un filmu projektu, kuros runāts par jau notiesātiem personāžiem – slepkavām un bandītiem, bet par tiem mediji nezin kāpēc nesatraucas. Cukurs nav notiesāts, pret Cukuru nav nekādu pierādījumu, ir vien pieņēmumi, kas pastiprināti ar masīvu propagandu, kam ar patiesību nav nekāda sakara.

– Tas nozīmē, ka tu, kāpdams uz skatuves, jau biji pārliecināts par savu iejušanos Cukura tēlā?

– Jā, tad jābūt simtprocentīgi pārliecinātam par to, ko tu spēlē. Bet nevaru apgalvot, ka šī pārliecība manī bija jau no paša sākuma. Ne no tehniskās, ne aktieriskās puses manī nebija šādas pārliecības...

– Arī no emocionālās puses ne...

– Jā, arī no tās puses nebija. Nejutu sevī pārliecību par to, vai kaut ko nedaru nepareizi. Taču tagad manī ir pilnīgi cita izjūta. Tagad, ejot uz skatuves, es zinu, ko daru, es zinu, kas man jāspēlē. Un ir prieks par to, ka viss izrādes kolektīvs saliedējās un kopā gāja uz vienu mērķi. Bet jāatzīst, ka Herberts Cukurs ir ļoti sarežģīta personība, to atveidot uz skatuves – grūti. Izcils aviators un inženieris, Latvijas patriots, ko mēģinājusi sagraut gan vienas, gan otras okupācijas vara.

– Vai tu par Cukuru kaut ko lasīji papildus, lai iedziļinātos tēlā?

– Lasīju tikai to, kas nāca no Herberta paša puses: grāmatu Ļaujiet man runāt, Ceļojums uz Gambiju. Satikos ar viņa ģimeni – ar Herbertu Cukuru junioru, ar Cukura meitu Antineu Doloresu Cukurs. Es daudz gribēju uzzināt par to, kāds Herberts bijis kā cilvēks, kā tēvs, kā kurzemnieks... Mani ļoti aizkustināja šīs tikšanās. Tas ir drausmīgi, ka visa ģimene paaudzēs cieš no tā, ka Cukuri tiek apvainoti lietās, ko viņi nekad nav darījuši. Tas kārtējo reizi pierāda to, cik medijiem liels spēks.

– Tā šajā gadījumā ir propaganda, kam liels spēks.

– Arī vēsture tiek mācīta propagandas rāmjos. Krievijā – no vienas puses, Vācijā no citas... Mums – pavisam no citas. Bet man prieks par to, ka Roberts Klimovičs veido filmu par Herbertu Cukuru. Ir jābūt neitrālam skatījumam uz šo cilvēku.

– Diemžēl propaganda, kas darbojas pret Cukuru, ir ārkārtīgi masīva. Šis Jefrems Zurofs, kas nepārtraukti gānās, izplatot klajus melus par Cukuru, un visi tie, kas dzied viņam līdzi, – ir ļoti grūti nostāvēt pret melu pārspēku.

– Es nekādi nesaprotu, kā drīkst bez faktu seguma apvainot cilvēku noziegumu izdarīšanā. Pirms izrādes par Herbertu Cukuru Latvijas Televīzijas otrajā kanālā bija raidījums Točki nad i, kas bija viens no nedaudzajiem, kura vadītājs neitrāli skatījās uz Cukura tēmu. Pietika jau ar vienu frāzi, ko izteica Roberts Klimovičs: runāsim tikai par to, kas paši zinām, nevis barosim skatītājus ar baumām. Gan Herberts Cukurs juniors, gan Antinea Doloresa rādīja un tulkoja man brazīliešu presi, kur bija publicētas absurdas lietas, kuras, protams, vairoja bezjēdzīgas baumas. Piemēram, bija rakstīts par meitu, kam holokausta laikā piešķirta augsta militārā pakāpe, kaut gan viņai tolaik bija tikai astoņi gadiņi... «Liecības» ir tādas: viena tante teica vai Zurofs teica.

– Zurofam jau arī viena tante teica.

– Jā. Kad tiesā bija vajadzīgi pierādījumi pret Herbertu Cukuru, to vienkārši nebija. Jo to nevar būt, jo tādu vienkārši nav. Mēs taču zinām: lai arī cik ilgs laiks ir pagājis, kara noziegumiem nav noilguma, un kara noziedzniekus var tiesāt vienmēr. Ir cilvēki, kas ir notiesāti. Bet gadījums ar Cukuru... Nav taču neviena – neviena! – pierādījuma tam, ka viņš būtu kaut ko neģēlīgu izdarījis.

– Vai tevi pārsteidza cilvēku atsaucība pēc izrādēm par Cukuru? Pēc izrādes cilvēki taču cēlās kājās, lai suminātu aktierus. Tā notika koncertzālē Rīga, ovācijas bija nebeidzamas. Vai citur ko tādu vēroji?

– Tagad jau ir nospēlētas, šķiet, sešas izrādes. Un visur cilvēki cēlās kājās. Neesmu dzirdējis nevienu negatīvu atsauksmi par izrādi Cukurs. Herberts Cukurs. Mūziklu var kritizēt par kaut kādiem caurumiem libretā vai tehnisko izpildījumu, bet ne par to, ka mēs attēlojam Cukura dzīvi. Ja kādam šķiet, ka mēs glorificējam Cukuru, lūdzu, nāciet un paskatieties, tad diskutēsim. Bet man ir prieks, ka latvieši ir par savējiem – šajā gadījumā par Herbertu Cukuru. Un atcerēsimies – lai cilvēku notiesātu, ir jābūt pierādījumiem. Un jātiesā ir tiesai, nevis...

– ... nevis MOSSAD noalgotiem slepkavām. Bet nu par ko citu: kas ir tavas tuvākās nākotnes vīzijas? Vēl kāds mūzikls?

– Uz pavasari ir paredzēti vairāki projekti. Viens no svarīgākajiem: debija uz Nacionālās operas skatuves. Ināra Slucka iestudē operu Manona Lesko. Tur man ir paredzēta loma. Mans pirmais solis uz operas skatuves. Vai būšu gandarīts un laimīgs? To rādīs laiks.