No šodienas Mākslas muzejā Rīgas birža apskatāma ar Dauna sindromu sirgstošās azerbaidžāņu mākslinieces Marjamas Alakbarli gleznu izstāde Nakts mūzika.
Nedomā par šedevriem
Ar šo projektu Latvijas Nacionālais mākslas muzejs aizsāk sadarbības programmu ar Azerbaidžānas Mākslas muzeju; tās ietvaros tuvākajos gados Rīgā būs iespēja redzēt spilgtākos Azerbaidžānas mākslas paraugus. Projekta pirmajā izstādē būs aplūkojamas ar Dauna sindromu sirgstošās Marjamas Alakbarli vairāk nekā 25 gleznas, kas tapušas pēdējos trīs gados, – portreti, klusās dabas un ainavas. Ekspozīcijas centrālo asi veido darbu sērija ar nosaukumu Nakts mūzika. Kā uzsver šīs izstādes organizētāji, Marjamas Alakbarli glezniecības pamatā ir dažādu tehniku lietošana un drosmīgi eksperimenti ar krāsām un formām, un tieši spilgtās un harmoniskās pasaules radīšana ar galēju kontrastu palīdzību veido mākslinieces rokrakstu, kurā viņa intuitīvi meklē individuālus izteiksmes līdzekļus un ļauj ieskatīties savā iekšējā pasaulē, kurā dominē gaisma un dzīvesprieks.
«Es esmu subjektīvs – man patīk visi manas meitas darbi. Ikviens mākslinieks, kad nostājas pie audekla, domā par to, kā radīt šedevru, savukārt Marjama par to nedomā – viņa drosmīgi klāj krāsas,» stāsta mākslinieces tēvs Oktajs Alakbarovs. «Turklāt viņa ir ļoti ražīga. Mūsu kotedžas trešais stāvs ir pilns ar meitas darbiem, viņa strādā katru dienu un atšķirībā no citiem māksliniekiem var radīt vienu, pat divus darbus dienas laikā. Cilvēkiem, kuriem ir Dauna sindroms, ir nevis loģiskās domāšanas talants, bet emociju talants, jo viņi pasauli uztver emocionāli, ne ar prātu. Mēs, vairākums sabiedrības, mīlam un nīstam, bet cilvēki ar Dauna sindromu nezina, kas ir naids, viņi pazīst tikai mīlestību pret itin visu – dabu, dzīvniekiem, cilvēkiem...»
Dieva dāvana
«Katrs vecāks domā, ka viņa bērns piedzims absolūti vesels, bet kad pēc mēnešiem trim četriem pēc meitas dzimšanas mums kļuva zināms, ka viņai ir Dauna sindroms, es, protams, biju ļoti noraizējies. Es domāju, ko esmu nogrēkojies, par ko man tāds sods? Mazliet vēlāk es sapratu, ka tas nav sods, bet gan Dieva svētība. Jo es redzēju, ka šajā bērnā ir tas, kā pietrūkst ne tikai manī, bet mūsos, normālajos. Mīlestības. Mums pietrūkst mīlestības, savukārt šādos cilvēkos mīlestības ir pārpārēm. Jā, es sapratu, ka tā ir Dieva dāvana,» stāsta Oktajs Alakbarovs.
Meita piedzimusi laikā, kad brukusi Padomju Savienība, un ģimenei daudzkārt ticis piedāvāts meitu atdot adopcijai uz ārzemēm, jo tajos gados bijis populāri adoptēt bērnus no bijušās PSRS republikām. «Varu tikai izteikt minējumu, ka tas tāpēc, ka daudzi uzskatīja, ka šādu bērnu adoptēšana ir Dievam tīkams darbs. Nezinu, kāpēc, bet pēc PSRS sabrukuma daudzus bērnus adoptēja uz Eiropu, turklāt pat ļoti slimus bērnus. Manā uztverē tā ir mežonība – vecākiem atdot savu bērnu, vēl vairāk – bērnu, kuru tu mīli tieši tādu, kāds viņš ir.»
Nekautrēties
Oktajs Alakbarovs stāsta, ka ģimene nekad arī nav kautrējusies par to, ka ģimenē vienam no bērniem (Marjamai ir pusotru gadu vecāks brālis) ir Dauna sindroms, viņa arī nekad nav tikusi sargāta no sabiedrības. Marjama apmeklējusi bērnudārzu, pēc tam izglītošanos turpināja mājskolotāja vadībā, mācījusies Valdorfa skolā Maskavā. «Mēs nekad viņu neesam sargājuši no pasaules, mēs arī neesam kautrējušies par savu meitu, jau no agra vecuma mēs viņu esam ņēmuši līdzi uz koncertiem, izstādēm... Maniem paziņām arī ir slimi bērni, bet viņi kautrējās viņus vest sabiedrībā. Mēs nekad neesam kautrējušies par savu meitu, mēs arī nekad neesam jutušies neērti par to, ka mums ir tāda meita. Kad mīli savu bērnu, kā var par viņu kautrēties?» saka Oktajs Alakbarovs. Sabiedrība, ko, protams, veido konkrēti cilvēki ar konkrētiem uzskatiem un rīcību, tomēr nav pietiekami uzmanīga pret šādiem cilvēkiem, viņš uzskata un vaicā: «Varbūt šādi bērni ir nepieciešami, lai mēs kļūtu labāki? Mēs taču nezinām, kāpēc katrs 500. vai 600. bērns piedzimst ar lieku hromosomu? Un tas nebūt nav saistīts ar vecāku veselību.»
Jaunās mākslinieces tēvs izstāsta kādu notikumu. Kad Marjamai bijuši kādi astoņi gadi, uz mājām nākusi skolotāja individuālām nodarbībām. «Skolotāja, kas šķiet, ne īpaši mīlēja savu darbu un ne īpaši labi arī saprata, kā vajag strādāt ar šādiem bērniem,» viņš neslēpj savu attieksmi. Skolotāja neskaitāmas reizes prasījusi, cik būs divi plus trīs, bet Marjama klusējusi, līdz pēc krietna laika neizturējusi un teikusi – five (pieci – angļu valodā), bet tādā tonī, sak, atsienies. «Protams, parasta skola šādiem bērniem nav piemērota, viņi nebūs gatavi mācīties, piemēram, obligāto poēmu vai uzdevumus matemātikā, jo viņiem ir daudz lielāka tieksme pēc brīvības. No šiem cilvēkiem neko nevar panākt ar spēku, nevar piespiest darīt to, ko viņi negrib, viņi pat nemaz nemēģinās to darīt. Un arī tas ir atgādinājums visai sabiedrībai – šie bērni mums netiek doti nejauši, bet tāpēc, lai mēs, veselie, vairāk domātu par sevi, par to, ko paši darām, un labotos. Uzdosim sev jautājumu – vai mēs darām dzīvē to, ko patiešām gribam darīt, un darām to ar mīlestību?»
Talants un uzcītība
Zīmēt meitenei vienmēr esot paticis, apgalvo tēvs, bet to, ka meitai ir mākslinieces dotības, vecākiem priekšā pateikusi meita pati. «Meitas sūtība ir glezniecība – es uzskatu, ka pret cilvēkiem ar Dauna sindromu visās sabiedrībās attiecas ne gluži tā, kā vajadzētu attiekties. Šiem cilvēkiem ir talants, bet parasti ir grūti atrast, kurā tieši jomā. Mums palaimējās to atklāt. Šādiem bērniem ir speciālas skolas – Valdorfa skolas, un Maskavā tāda bija, mēs meitu atdevām turp. Šīs skolas apmācības pamatā ir uzskats, ka šiem bērniem visu laiku ir jāstrādā ar rokām. Kad bijām Maskavā, aizgājām uz Tretjakova galeriju un ieraudzījām atklātnīti ar ziediem, paņēmām, un izrādījās, ka tās autore ir mūsu meita, kuras darbs izmantots labdarības mērķiem... Tas bija apmēram pirms desmit gadiem, un šis notikums mūs mudināja meitu laist zīmēšanas pulciņā,» atceras mākslinieces tētis.
Šobrīd Marjamas Alakbarli darbi jau izstādīti galerijās un muzejos daudzviet Eiropā. «Mums mājās ir vairāk nekā pusotrs tūkstotis meitas darbu, viņa ļoti mīl strādāt un mīl glezniecību. Profesionālismam ir nepieciešami divi faktori – talants un mīlestība pret profesiju,» uzskata Oktajs Alakbarovs. Gandrīz ikkatrā personālizstādē tiek saņemti piedāvājumi pārdot Marjamas darbus, bet tas netiekot darīts. Tēvs atzīst, ka pagaidām nav psiholoģiski tam gatavs.
«Jau ceturto gadu meita Parīzē mācās divās mākslas skolās, un šo gadu laikā ir pieaugusi viņas profesionalitāte, viņa ir iemācījusies glezniecības tehniku. Meita Parīzē dzīvo pie mūsu paziņām, azerbaidžāņiem. Viņi meitu ved uz skolu, filharmoniju, operu... Viņa ir iemācījusies franču valodu, nu zina jau piecas – angļu, krievu, arī nedaudz vācu valodu un, protams, azerbaidžāņu. Protams, ne jau augstā līmenī. Cilvēks ikdienā lieto vien kādus 600–800 vārdus, un meita ikvienā valodā zina apmēram šādu vārdu daudzumu, un to ir pietiekami, lai saprastos ar cilvēkiem, ar pedagogiem. Protams, Parīzes periods kaut kad beigsies, viņa dzīvos un gleznos, jo viņa nevar dzīvot bez gleznošanas,» ir pārliecināts mākslinieces tēvs.
***
Marjama ALAKBARLI
• Māksliniece
• Dzimusi 1991. gada 4. jūnijā Baku (Azerbaidžāna). Sirgst ar Dauna sindromu. Tēvs – fiziķis, māte – matemātiķe, pusotru gadu vecākais brālis – mediķis
• Mācījusies Valdorfa skolā Maskavā
• Daudzus viņas darbus labdarības organizācijas izdevušas uz atklātnēm
• Šobrīd mācās glezniecību Parīzē
• 2010. gadā Baku galerijās Artgarden un Qiz qalasi notika viņas debijas personālizstādes
• Personālizstādes: Baku–Berlin (Berlīne, 2011), Vivienne art galerie (Parīze, 2011), UNESCO (Parīze, 2011), Laikmetīgās mākslas muzejā (Maskava, 2012), CerModern (Ankara, 2012), Nacionālā grafikas institūta izstāžu salonā Palazzo Poli (Roma, 2013), Laikmetīgās mākslas muzejā (Baku, 2014) u. c.