Baiba Neja: Kā savienot bērna lomu teātrī ar mammas lomu dzīvē

Jauna pieredze

«Man tā ir pirmā saskare ar Leļļu teātri, bet Ponija Cepurīte šosezon ir jau trešā loma. Jau esmu ielēkusi divās lomās: izrādē Pepija Garzeķe esmu Pepija un izrādē Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta esmu Gunilla. Un tagad ir Emīls un Berlīnes zēni. Nu... tas ir Šolis! Jebkura ietu, ja viņš aicinātu,» aktrise neslēpj sajūsmu par sadarbību ar Ģirtu Šoli un ar tādu pašu aizrautību stāsta par savu nelielo pieredzi, strādājot ar lellēm. «Piemēram, Karlsonā pēkšņi esmu kanēļmaizīte, tad Karlsons, pēc brīža jau kaķis. Dzīvajā plānā izskatās, ka esmu tikai Gunilla, bet patiesībā es svīzdama darbojos aizkadros – jo leļļu izrāde ir tik precīzs pulksteņa mehānisms, kādu dzīvē nebiju redzējusi,» aktrise atzīstas. Viņasprāt, tik ļoti vienā elpā, kur viens otru jūt un netraucē, vajadzētu strādāt visos teātros.

Ropaži–Rīga

Viņa pati šosezon strādā vēl vienā teātrī – mūzikas namā Daile, kur Paula Pļavniece iestudē pasaku Čigānmeitēns Ringla. Jauniestudējuma pirmizrāde plānota 3. decembrī, un Baibai tajā galvenā loma. Uz jautājumu, kā viņai izdodas paralēli strādāt pie divām lomām un būt par mammu diviem maziem bērniem, aktrise saka: nu, redzat, izdodas! «To, kādā ritmā dzīvojam, varam saprast tikai mēs ar Kristapu [vīru Kristapu Rasimu]. Aukles mums nav, abas vecmāmiņas ir strādājošas un aktīvas, turklāt viena ir trīssimt, bet otra – trīs tūkstošu kilometru attālumā. Bet mums ir tāds menedžments! Pie ledusskapja ir kalendārs, kurā plānojam, cikos es izeju, cikos Kristapam jābrauc – vai uz UgunsGrēku, vai spēlēt kāzās, bērēs, apkūlībās, cikos puikam jāiet uz dārziņu, cikos no turienes jāizņem...» Ernesta un Terēzes mamma īsumā raksturo savu šā brīža dzīves ritmu, piebilstot, ka dēlam 14. februārī būs četri gadi, bet meitiņai divi paliks 20. decembrī.

«Mēs šovasar pārvācāmies uz Ropažiem,» Baiba priecīgi turpina, sakot, ka viņu pašmērķis nekad nav bijis dzīvot Rīgā. Galvaspilsēta bijusi bāzes vieta studiju laikā, bet, tiklīdz ģimenē ienākuši bērni, abiem bijusi akūta nepieciešamība braukt ārā. Jo abi ir no laukiem: Baiba no Jelgavas novada, Kristaps – no Kārsavas novada. «Neesam jau dikti tālu – līdz Rīgas centram ir 33 kilometri. Ropažos ir vidusskola, sporta skola, mākslas skola, mūzikas skola. Arī pasts, baznīca un divi krogi. Ko vēl vajag?!» Baiba sirsnīgi nosmej un saka, ka ir kolosāli būt saskarē ar dabu. Par to prieks ir arī bērniem, kuriem, viņus vakarā mazgājot, «ir pilnīgi cits netīrības līmenis».

Medmāsa un masiere

Pabeigusi aktierus, Baiba Dailes teātra ārštatā nostrādāja vien trīs sezonas un tad izšķīrās par ļoti drosmīgu soli – pazust no lielās skatuves un piepildīt sevi ģimenē. «Tagad daru visu ko, jo saprotu, ka «bērnu posms» nekad nebeigsies – tas ir un būs aktīvs visu laiku un paliks aizvien aktīvāks. Tagad, piemēram, Ernests sāk iet dārziņā, kur socializēšanās procesā jāapčamda arī visas slimības. Un brālis, protams, padalās arī ar māsu... Nu, tā mums iet,» aktrise neslēpj, bet arī nesūdzas, ka būtu grūti. Gluži otrādi: «starp bērniem» paspējusi nospēlēt divas lomas teātrī Ars Nova – rokoperā Kaupēn, mans mīļais un pasakā Sniega karaliene, nofilmēties Jāņa Norda filmā Mammu, es tevi mīlu! un nospēlēt Rozi seriālā UgunsGrēks. Un, jau būdama divu bērnu mamma, paspējusi stradiņos iziet ārstnieciskās klasiskās masāžas kursu. «Decembrī būs sertifikācijas eksāmens,» stāsta aktrise, kuras pirmā izglītība ir medmāsa. Savulaik pabeigusi Rīgas 5. medicīnas skolu, Baiba trīs gadus strādāja Rīgas pilsētas 1. slimnīcā, gadu – Veselības centrā 4. Un tad iestājās aktieros, kam, kā pati atzīst, nav loģiska izskaidrojuma. Medmāsas diploms nomira dabīgā nāvē. Lai to atjaunotu, aktrise atkal sēdās pie mācību grāmatām, vēlreiz nokārtoja eksāmenus un ar atjaunoto sertifikātu devās uz masieru kursiem.

Nav ilūziju

Baiba atzīstas, ka viņai vairs nav ilūziju par aktiera profesiju, jo ir to iepazinusi arī no virtuves puses. Un nožēlas par to, ka nav Dailes teātrī, viņai arī nav. «Kā ir, tā ir, un tā ir labi. Man patīk būt ar maniem bērniem. Kristaps arī aizgāja no Dailes teātra. Vai tas bija pareizi vai nē, nezinu, bet viņš grib redzēt, kā bērni izaug, nevis tikai kā viņi guļ... Es esmu izbaudījusi, kā tas ir, kad esmu mājās ar bērniem, bet Kristaps iet vakarā spēlēt teātri – Ernests stāv pie durvīm, stenderē bļauj: «Tēti, kur tu paliki...» un neiet gulēt. Un, kamēr bērni ir mazi, nespēju iedomāties, ka mani bērni raud: «Mamma, kur tu paliki...» Man viņi tiešām ir pirmajā plānā. Tā, kā ir tagad, ir labi un pareizi. Un nevajag spītēt liktenim vai kādu augstāk stāvošu cilvēku lēmumiem. Jo – aizveras viens ceļš, atveras divi citi. Un nekas nav tāpat,» Baiba sapratusi. Un viņai ir atbilde tiem, kuri jautā: bērni izaugs, ko tad?! Tāpēc viņai ir vēl divas profesijas. «Un, ja aktrises profesijai vajadzēs manī nomirt dabīgā vai nedabīgā ceļā, lai tā būtu!» viņa pasmaida un piebilst, ka nenormāli priecājas par katru aktrisi, kurai piesakās bērniņš. Jo tas šai profesijā ir drosmīgs solis.

Četras dienas divatā

«Kopš mums ir bērni, tā īsti divatā nekur neesam bijuši,» stāsta Ernesta un Terēzes mamma. Viņa atceras to neparasto sajūtu, kad reiz, izkāpusi no mašīnas degvielas uzpildes stacijā, nezinājusi, kur likt rokas. Jo bija pierasts, ka rokās vienmēr ir vai bērns, vai kāda soma, vai bērnu sēdeklītis. Un, kad pēkšņi rokas bija brīvas, kur likt... Varbūt Kristapam iedot...?

Baiba stāsta: svētdien Kristapa vectētiņš svinēja 80 gadu jubileju un ģimene devās uz Kārsavu. Bērni tur pirmo reizi atstāti uz četrām dienām. «Ko mēs ar Kristapu divatā iesāksim? Mums tā nav bijis,» Baiba priecīgi stāsta, sakot, ka šīs nedēļas grafiks ir tāds, ka abi varēs satikties tikai pēc darbiem vēlu vakarā. «Romantiski, vai ne?».