Nora Ikstena: Galvenais, ka jūtos labi!
Es šodien gribu būt vairāk vai mazāk pati ar sevi. Man ir tradīcija apaļās jubilejas nesvinēt, tāpēc šodien būšu savās mājās Ikšķilē,» saka šodienas gaviļniece, pazīstamā rakstniece Nora Ikstena, smejot, ka gan jau apaļās jubilejas pāriet tāpat kā viss pārējais šajā dzīvē.
Tas nenozīmē, ka viņa slēpjas no sabiedrības. Vienkārši pēc ilgiem ceļojumiem «apkārt pa pasauli» Nora Ikstena atgriezusies mājās, un noskaņojums viņai ir ļoti labs. «Ir labi, ka esmu mājās, un šo labo sajūtu cenšos izbaudīt,» viņa saka un atklāj, ka kopā ar vīru Levanu Beridzi ilgāku laiku nebija Latvijā. «Bijām Vašingtonā, kur abiem bija literāro lasījumu vakars. Bijām Oslo, kur arī bija lasījumi no mūsu jaunākajām grāmatām. Un tad ilgāku laiku bijām Gruzijā, kur Levana onkulim Tarielam palīdzējām vākt vīnogu ražu. Tagad esmu mājās un strādāju – esmu iesākusi jaunu romānu,» viņa stāsta un atklāj, ka Mātes piens top projekta Mēs. Latvija, XX gadsimts ietvaros. «Jau esmu sākusi rakstīt un esmu nolēmusi pieturēties pie disciplīnas. Tāpēc arī negribu pārāk lielas dzimšanas dienas svinības, lai šo disciplīnu neizjauktu,» stāsta šodienas gaviļniece, piebilstot, ka grāmatas manuskripts jānodod nākamā gada jūlijā. «Paldies Dievam, man šobrīd ir iespēja strādāt pie grāmatas, un es centīšos šo darbu izdarīt pēc labākās sirdsapziņas.»
Nora Ikstena atklāj: ne tikai apaļais gadu skaitlis, bet arī darbs pie katras jaunas grāmatas ir zināma robežšķirtne, kas liek aizdomāties – vai ir jauda, vai ir iztēle, vai ir spēks grāmatu uzrakstīt un doties uz priekšu. «Jo četrdesmit pieci gadi...» rakstniece iepauzē un tad saka: «Cik ir, tik ir! Galvenais, ka jūtos labi! Patiesībā, gadiem arvien nākot klāt, es šīs robežšķirtnes izjūtu arvien vairāk un arvien vairāk protu novērtēt gadu skaistumu un vienreizīgumu. Šodien pat – braucu pa Ikšķili ar riteni un domāju, ka, paldies Dievam, vēl viss ir labi: ir veselība, ir jauda rakstīt, ir mīļi cilvēki apkārt... Neko daudz vairāk jau arī nevajag!»
Tā kā Nora Ikstena ir piedzimusi oktobrī, šis gada laiks rakstniecei arī ir ļoti mīļš. «Varbūt tās skaistās dzelteno lapu un saules dienas arī mainās ar lietainajām dienām, bet es šajā laikā tiešām jūtos ļoti labi. Jā, tieši oktobris ir mans gadalaiks. Tas mēdz būt arī ļoti skaists, ar jauku atvasaru. Otrs mans gadalaiks ir maijs, jo šajā mēnesī savukārt dzimuši daudzi citi man mīļi cilvēki,» stāsta šodienas jubilāre.
Taujāta, ko viņai dzimšanas dienā novēlēt, Nora Ikstena atteic: «Es nezinu... Vienu vakaru sēdēju dārzā zem ozola, bija skaista vakara gaisma, dzeltenas lapas, un man bija sajūta, ka man jau ir kaut kas novēlēts... Protams, labu un mīļu vārdu nekad nevar būt par daudz, un tieši tas arī ir galvenais – tās labās domas, ko mēs viens otram sūtām, ka piedomājam arī tādās īpašās dienās.».