Stūra mājā iekārtotā ekspozīcija, kas izpelnījusies apmeklētāju lielu interesi, būs skatāma vēl tikai šonedēļ, bet, kas notiks ar šo projektu pēc tam, joprojām nav zināms. Būt vai nebūt šai vietai? – uz šādu gandrīz hamletisku jautājumu vakar centās atbildēt diskusijas Pārkrāsosim? dalībnieki, ieskicējot dažādus bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) mītnes izmantošanas ceļus.
Visi bija vienisprātis, ka «ēkai jāpastāv», taču domas, kam īsti tur vajadzētu būt, pat diezgan diametrāli atšķīrās. Projekta Stūra māja gidu vadītāja Aija Abens uzsvēra, ka pirmām kārtām ēka, kas septiņus gadus bija pamesta novārtā, ir jāsaved kārtībā. Lai gan daudzi apmeklētāji uzteikuši mājas autentiskumu, tomēr bez remonta tā nevar iztikt. Tikai tad var domāt, ko tajā likt iekšā. Vairākums diskusijas dalībnieku bija par to, ka ēkas pagrabos un pirmajā stāvā jāveido totalitārā režīma upuru memoriāls, gan nevienojoties, vai tam jābūt tikai padomju varas vai arī nacisma nomocīto piemiņas vietai. Arhitekts Pēteris Blūms šo vietu raksturoja kā «vēstures likteņa zīmogu», jo jau Rīgas 18. gadsimta zīmējumā redzams, ka tā atradusies «pie kauna staba uz karātavu kalniņa». Viņš uzsvēra, cik ļoti vajadzīgs saglabāt VDK namā neatšķaidītu patiesību, neizdekorējot to ar estētisku virskārtu: «Muzejam jābūt šokējošam un patiesam! Tam jāizsit cilvēks no ikdienas komforta zonas – viņam jājūt, kā šeit smirdēja gaiteņi, kā cellēs oda parašas.» Laikmetīgās kultūras NVO asociācijas pārstāve Solvita Krese pievienojās arhitekta paustajam, norādot, ka tas jādara atraktīvā veidā, un arī vēsturnieks Kaspars Zellis bilda, ka ar «sasalušu memoriālu vien būs par maz», jo tas drīz vien izsmels spēju uzrunāt plašāku publiku. Jāatceras, ka šeit esot nomocīti dažādu tautību cilvēki, un tas «ļauj veidot transnacionālu vēstures stāstu», tādā veidā piesaistot muzejam arī cittautiešus. Eiropas vēstures nama akadēmiskās darba grupas asistents Raivis Sīmansons saredz te vietu arī Laikmetīgās vēstures muzejam: tas ļautu parādīt materiālo telpu, kādā dzīvoja un savu pasaules uzskatu veidoja padomju ļaudis. Bija arī ieteikumi te izvietot citus muzejus vai sabiedriskās organizācijas, lai varētu aizpildīt arī pārējos ēkas stāvus.
Kultūras ministrijas Muzeju nodaļas vadītājs Jānis Garjāns gan aprādīja, ka saturs ir viena lieta, bet ne mazāk būtisks ir finansējums. Diemžēl šobrīd nav atbildes, kur to ņemt. «Nav politiskā dialoga, nav lēmumu un rezultātu. Ir tikai daudz neskaidru jautājumu!» Arī Valsts nekustamo īpašumu valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Tols, lai gan pauda, ka arī vēlētos šā projekta turpinājumu, taču atzina, ka bez valdības lēmuma tas nav iespējams. Kad tā varētu lemt, nav zināms, – iespējams, kad tik lemts par nākamā gada budžetu. Mākslinieks Kristaps Ģelzis un arī arhitekte Ausma Skujiņa domā, ka atraduši labu izeju: vajag 1,5 miljonus eiro, kas paredzēti Okupācijas muzeja rekonstrukcijai, novirzīt Stūra mājai «pamatdarbu sākšanai» un nodrošinot ekspozīciju izrādīšanu arī gada aukstajā laikā. Tam gan ļoti pretojās Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs, norādot, cik nesaprātīgs būtu tāds solis, jo katram muzejam ir savi uzdevumi.
info
Uzzini pirmais
kas interesants noticis Latvijā un pasaulē,
pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā