Filma Planēta Dzintars ir pirmais projekts, kuru no Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas turpina Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē publiskās diplomātijas un kultūras programma, lai arī nākamgad reprezentētu Latvijas kultūras izcilības Eiropā un pasaulē. «Pabeigts gabaliņš. 12 televīzijas raidījumi vienā filmā rada tādu kā paliekošu sajūtu, nu filmu Planēta Dzintars varēs laist apkārt pa Eiropu, atgādinot, ka šogad Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta,» saka Marta Selecka un piebilst, ka arī 12 televīzijas raidījumu cikls tiks piedāvāts izrādīšanai Eiropas un pasaules televīzijās. Raidījuma līdzveidotāja cer, ka Eiropas valstu televīzijās varētu būt labs pieprasījums pēc šī raidījuma cikla, jo «tēma ir unikāla – mēs ar savu dzintaru esam pazīstami visur pasaulē. Dzintara ceļš no mūsu krastiem aizgājis pasaulē. Šobrīd dzintaru ļoti pērk Ķīnā, investē tajā naudu, līdzīgi kā nekustamajā īpašumā, jo uzskata, ka dzintara vērtība tikai kāps».

Šobrīd pilnā sparā rit arī Latvijas jaunatklāšanas raidījuma TE! piektās sezonas sēriju veidošana. Marta uzskata, ka Latviju visu laiku var ieraudzīt no jauna, katru dienu. Un tas ir tik vienkārši. «Es to arī daru,» viņa apgalvo. «Mēs, tie, kas veido raidījumu TE!, manuprāt, līdz tam loģiski nonācām – atskārtām, ka tik ļoti priecājamies par Latviju, ka vajag ļaut arī citiem par to papriecāties. Vajag iedvesmot un atgādināt, cik skaistā zemē mēs dzīvojam, cik interesanti cilvēki mums blakus mīt, un mēs to sākām darīt publiski. Un skatītāji atsaucas, brauc un meklē mūsu apslēptos grābeklīšus.» Marta ir pārliecināta, ka «ieraudzīšanā» daudz kas atkarīgs no cilvēka attieksmes, no tā, ko grib ieraudzīt. Pirms kāda laika viņa pārlasījusi Kārļa Skalbes grāmatu Mazās piezīmes, īpašu uzmanību pievēršot tam, kas rakstīts par Latgali. «Apmēram pirms 100 gadiem Skalbe rakstīja, ka Latgalē viss pamests, visi aizbraukuši, nekas nenotiek. Līdzīgi kā šodien – nabadzība, cilvēkiem ir grūti, un viņi brauc prom... Diskurss nav mainījies. Arī šobrīd mēs runājam, ka tur ir grūti, bet, kad aizbrauc, satiec brīnišķīgus cilvēkus, kas kopj savas mājas, audzina bērnus un nesūkstās par dzīvi. Ir virkne cilvēku, kas domā, ka viss ir kārtībā, un nemēģina izcelt tieši negatīvo.»

«Jā, jā, es eju pirmajā klasē,» smaidot saka Marta un piebilst, ka nu viņa varot saprast tos vecākus, kurus reizēm dzirdējusi tā sakām, jo viņas dēls Knuts (7) šogad sācis iet 1. klasē. Tomēr Knuts un dzīves partneris Uģis esot viņas mazā, bet ne vienīgā ģimene, kurai ikdienā esot būtiska nozīme viņas dzīvē. «Man ir divi brāļi, divas māsas, vecāki un vecvecāki. Mūsu attiecības joprojām ir ļoti ciešas, turklāt mans darba režīms pieļauj, ka es ikdienā varu diezgan daudz laika veltīt visiem. Ar visiem paspēju parunāties pa telefonu, būt ciešā kontaktā. Māsai nesen piedzima bērns, pie viņas regulāri piebraukāju. Mums ir īsta itāliešu ģimenīte, visi esam ciešā tvērienā.»

Martai ir arī savs Stikla kalns, tieši tā viņa apzīmē savas studijas Komunikācijas zinātnes doktorantūrā. «Šis ir pēdējais gads, vajadzētu pabeigt. Visiem stāstu, ka man jāpabeidz studijas, lai it kā neviļus sevi arī mobilizētu un piespiestu to izdarīt. Jā, tas prasa diezgan daudz laika, un, kad nav aktuālo darbu, es spiežu sevi iet uz bibliotēku. Protams, varētu to pašu darīt arī mājās, bet mājās ir arī neskaitāmi daudz kā, kas novērš uzmanību, tāpēc uz bibliotēku eju gandrīz kā uz darbu.»

Jaunajai sievietei neesot īpaša ikdienas rituāla, viņai tikai vajadzīgs, lai tuvie cilvēki būtu laimīgi un priecīgi, un, ja apkārt viss ir labi, viņa esot daudzmaz laimīga. «Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas koncentrējas uz savām vajadzībām, piemēram, ja sešos no rīta nav joga, tad dzīvot nevaru. Es drīzāk pavelkos līdzi citu idejām, piemēram, aicinājumam kaut kur aizbraukt, darīt, baudīt... Es reti saku – nē. Varbūt man nav tas vecums, kad vajag noteiktus rituālus, lai justos labi. Iespējams, es pārāk maz analizēju, es vienkārši tveru lietas.».