TEĀTRA ZIŅAS: Balerīna Evelīna Godunova izdzīvo Džuljetu ar kustībām
Rakstnieka Viljama Šekspīra darbi pārsteidz ar savu bagātīgo valodu un neparastajiem dialogiem, tāpēc izdzīvot viņa radītās kaislības traģēdijā «Romeo un Džuljeta» bez vārdiem nav viegls uzdevums. Taču jaunā balerīna Evelīna Godunova to ir paveikusi.
Evelīna Godunova sarunā ar »VZ+« neslēpj, ka Viljama Šekspīra daiļrade viņu vienmēr saistījusi un būt par Džuljetu ir bijis viens no sapņiem. Taču šo stāstu parādīt skatītājiem tikai ar kustībām nav no vieglajiem darbiem, turklāt izrādes režisors ir diezgan prasīgs. Tāpēc Evelīna neslēpj, ka, šai lomai gatavojoties, viņai nāksies tikt pāri savām spēju robežām.
– Kā ir izdzīvot šo lomu tikai ar kustību palīdzību?
– Nav viegli. Turklāt režisors mums liek strādāt ne tikai ar ķermeni, bet arī ar galvu. Viens ir mīmika, bet otrs ir izprast šo tēlu. Tā ir jauna meitene, kas ir tikko iemīlējusies, viņa sāk sevi apzināties kā sievieti. Mums uz skatuves ir jāparāda šī mīlestība un pilnīga uzticība otram cilvēkam. Džuljetai ir problēmas ar vecākiem, daudzi pārdzīvojumi un trauksmaini notikumi. Un tikai beigās abi mīlētāji rod mieru. Tas ir citāds miers, jau citā līmenī. Tomēr tas parāda šīs mīlestības skaistumu. Šī ir trauksmaina un ļoti sievišķīga loma.
– Vai iepriekš esi redzējusi šo stāstu filmās vai uz skatuves?
– Atzīšos, ka man ļoti patīk Šekspīrs. Es šim stāstam esmu redzējusi pat vairākas versijas – gan 1968. gada filmu, gan arī mūsdienu versiju ar [Leonardo] di Kaprio. Es arī izlasīju grāmatu, lai varētu izprast šo poēziju. Šekspīra valoda ir māksla, un poēzija ir ļoti dziļa un skaista.
– Kāda bija tava reakcija, uzzinot, ka kļūsi par Džuljetu? Prieks, satraukums?
– No bērnības man vienmēr šis stāsts asociējas ar kaut ko skaistu un dramatisku. Tāda traģēdija, kas tomēr nes sevī gaišumu! Un zinot, ka man vajadzēs būt Džuljetai un atrast šo tēlu sevī, ir liels prieks. Zinot šo stāstu, visi grib ticēt, ka tā nav tikai leģenda, bet īstenība. Cilvēkiem ir ticība, ka tas nav vienkārši uzrakstīts stāsts, bet tāda mīlestība tiešām reiz bija un viņi – Romeo un Džuljeta – eksistēja. Un arī īsta mīlestība ir reāla. Ar lomu es ceru izdzīvot šo stāstu. Es nebūšu skatītājos, bet būšu šajā stāstā no iekšienes. Es būšu tā meitene, kas mīl uzticīgi līdz nāvei. Tas ir skaisti!
– Šekspīra stāstos dominē neparastā valoda un poēzija, taču baletā tavs instruments ir tikai kustības. Vai tas maina kaut ko arī pašā stāstā?
– Tas ir jautājums, uz kuru var atbildēt tikai pēc laika. Pagaidām mēs strādājām ar kustībām, ar skatienu. Es sevī atrodu kādu jaunu skatienu, kādu jaunu neparastu pozu. Tas ir tas, ko parādīt uz skatuves, lai cilvēki dzīvotu līdzi šim tēlam. Kā ķermeni pagriezt, kad tu esi laimīga, kā parādīt, ka esi bēdīga. Kā turēt roku. Tas ir darbs pie daudzām dažādām niansēm. Un tikai beigās tas viss kopā veidos stāstu.
– Vai savu tērpu jau esi redzējusi? Kā tu iedomājies Džuljetu tērptu?
– (Nedaudz aizsapņojas.) Esmu redzējusi iestudējumu, kas tika veidots Slovēnijā, es nezinu, kādi būs tērpi mums. Par to vēl neesmu informēta. Taču es domāju, ka būs skaistas kleitas. Nevajadzētu būt tikai pačkai, ir jābūt kleitai!
– Kleitā ir vieglāk izdejot lomu vai tomēr pačkā?
– Tērps palīdz iejusties tēlā. Tas ļoti palīdz, veidojot tēlu. Tu nevari uz pačkas graciozi uzlikt roku un paust spītību. Taču kleitā kustības ir dabiskākas, un tas ļoti palīdz izdzīvot lomu. Tad vairs nav šo baleta robežu, ka tevi uztver kā dejotāju, bet gan kā konkrēto tēlu.
– Runājot par tēliem – kas tev pirms tam bija tā loma, ar kuru nācās pacīnīties?
– Tas noteikti bija izrādē «Korsārs» – Gulnāras loma. Tas bija ātri un īstas ugunskristības. Kad ir tikai četri mēģinājumi un tev jau viss ir jāzina un jāmāk. Jāmāk komunicēt ar partneriem, jāmāk komunicēt ar skatītājiem. Šī loma man bija īsts izaicinājums.
– Kādas ir tavas attiecības ar citiem baleta māksliniekiem?
– Balets ir visai interesanta profesija – it kā visu laiku esi cilvēkos un ar cilvēkiem, taču profesionālā ziņā esi viens. Tikai no tevis paša ir atkarīga arī tava izaugsme. Baletā nav vietas viduvējībai: vienmēr ir jābūt pašai labākajai kustībā, pašai labākajai kontaktos ar cilvēkiem. Un, redzot uz skatuves pieredzējušu mākslinieci, kas lieliski dejo, ir jāspēj uztvert šīs kustības un padarīt tās par savām. Balets ir nemitīgs darbs pašam ar sevi. Reizēm šis darbs spēj pārsteigt, jo savos centienos uz kustību tīrību bieži vien nākas pārkāpt pāri savu iespēju robežām.
– Gribu tevi nedaudz paprovocēt ar privātas dabas jautājumu!
– O, nu labi!
– 1999. gadā uz operas skatuves izrādē «Romeo un Džuljeta» viens otrā ieskatījās Elza Leimane un Raimonds Martinovs, varbūt tev arī veidojas simpātijas ar tavu Romeo?
– (Smejas.) Es ceru, ka atradīšu iekšējo mīlestību baletā. Protams, uz skatuves būšu iemīlējusies Romeo tēlā. Tomēr skatuve ir skatuve, dzīve ir kas pavisam cits.
– Tātad simpātijas pret Romeo jau ir vai nav?
– Viss, kas notiek mēģinājuma telpā, arī paliek šajā zālē. Šeit tu vari kā skatuves partneris būt vislabākais draugs, bet dzīvē ārpus teātra vari būt ienaidnieks. Ir visādi, taču visi ir profesionāļi savā jomā un uz skatuves sevi parādīs, izliekot pilnībā.
– Tad nu jautājums par dzīvi ārpus operas sienām: kā tu sevi lutini? Burgeri, kūkas, trekni ēdieni?
– Jā, tās ir kūciņas. Un es dažreiz nodaru sev būtisku kaitējumu, ēdot pēc sešiem. Ne vienmēr sanāk laikus ieturēt maltīti, tad nekas cits neatliek kā uzkost pēc sešiem vakarā. Kūciņas ir mana vājība, ar ko sevi gribas palutināt.