Laukšteins: Teātris nav nevajadzīga greznumlieta

 
©f64

Liepājas teātra aktieru Ineses Jurjānes un Ulda Stelmakera traģiskā bojāeja šovasar satrieca daudzus teātra mīļotājus, nemaz nerunājot par paša teātra kolektīvu. Sakritība, bet arī teātra jauniestudējumu repertuārā šogad izpaliek viegla rakstura lugas, lai gan tas plānots vairāk nekā pirms gada. Intervijā "VZ" Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins – par aktuālo šosezon, par nākotnes plāniem un to, kā viņš iegadījies valsts iestāžu opozicionāru rindās.

– Starplaiks starp sezonām teātriem ir diezgan nosacīts jēdziens. Tāpat neviens nesēž, rokas klēpī salicis. Ir viesiszrādes un citas lietas, tomēr varbūt varat paraksturot, kādas sajūtas jums ir pirms oficiālā Liepājas teātra 108. sezonas sākuma?

– Sajūtas ir divējādas. Sākas jauna sezona, kas ir sen saplānota, aktieru darbi sadalīti, sadalītas arī citas lietas – ko varam atļauties, ko ne. Bet sezona sākās nepatīkami, kā rezultātā nācās veikt korekcijas. Divi aktieri traģiski gāja bojā, vēl viens pārdzīvoja divus infarktus, līdz ar to arī izkrīt no repertuāra uz nenoteiktu laiku. Nākas veikt korekcijas un meklēt aktierus, ko nomainīt iestudējumos. Nācās atteikties no izrādes «Pavasara atmoda», kuru vēl varētu spēlēt un spēlēt… Bet mums to nācās norakstīt, tāpat kā izrādi «Pelnrušķīte». Izrādē «Indulis un Ārija» aktiera veselības problēmu dēļ nācās veikt korekcijas attiecībā uz galvenās lomas atveidotāju. Tā ka šī sezona ir sākusies ar grūtību pārvarējumiem. Bet cenšamies tikt galā un palikt pie plāna, kas sazīmēts līdz pat sezonas beigām.

– Kā Ineses Jurjānes un Ulda Stelmakera traģiskā bojāeja ietekmēja jūs arī personīgi?

– Kad aiziet kāds tuvs cilvēks, tad ilgi tam nevar noticēt. Šķiet, ka tā ir ļoti liela netaisnība, un šajā gadījumā tieši šādas sajūtas man arī ir. Pirmkārt – tas nevar būt! Otrkārt – tā nevajadzēja būt! Paliek tuvi cilvēki, paliek bērni. Ineses trīs meitas, no kurām divām vēl ir jākļūst pilngadīgām, jāpieaug. Tas ir sāpīgi!

– Laikam jau nevienam teātrim sezonas sākumā nav gadījušās šādas traģiskas nelaimes. Bet dzīve turpinās, un pirmā izrāde – «Indulis Ārija» – tiek likta priekšā skatītājiem. Pēc līdzšinējās informācijas, tā būs neparasta izrāde. Vai varētu pastāstīt nedaudz vairāk par to?

– Sezonas pirmās izrādes iestudējums parasti notiek laikā, kad nav citu izrāžu, līdz ar to pie tā var vairāk piestrādāt, vairāk atdoties tieši jauniestudējumam. Iepriekšējā sezonā tā bija «Piafa», vēl pirms tam – «Stavangera» («PulpPeople»). Tās ir izrādes, kas pēdējos gados mums atnesušas zināmus panākumus, un arī šis darbs saistīts ar tādu kā eksperimentu un risku. Jāņem vērā, ka nākamais ir Raiņa 150. jubilejas gads, un «Indulis un Ārija» ir veltījums tam. Par tapšanu – tāpat kā savulaik ar izrādi «Pūt, vējiņi!», kad ilgi meklēju, kas varētu radīt šo mūziklu, līdz beidzot liktenis saveda kopā ar Kārli Lāci, arī par «Induli un Āriju» domāju jau sen. Domāju par tā dzīvotspēju uz skatuves. Manuprāt, to diezgan grūti uzlikt uz skatuves tādu, kā Rainis to sarakstījis. Tur ir vairākas problēmas, ņemot šodienas tempu un dzīvesveidu. Bet tad es kādā festivālā noskatījos Čingiza Aitmatova romāna «Mātes druva» skatuves stāstu bez vārdiem, kas bija iestudēts tikai ar kustībām, un uzrunāju tā režisoru un horeogrāfu Sergeju Zemļanski, kurš tieši strādā nevis ar dejotājiem, bet dramatiskā teātra aktieriem un veido kustību izrādes. Kopš laika, kad viņu pirmo reizi uzrunāju, viņš radījis vēl divus ievērības cienīgus darbus – «Kamēliju dāmu» un Ļermontova «Dēmonu». Piedāvāju viņam Liepājā iestudēt «Induli un Āriju». Iepazinies ar šo materiālu, viņš pret to bija pozitīvi noskaņots, un tālāk jau viss noritēja kā jau pie iestudēšanas procesa. Visa komanda, kas ar viņu strādā pie šā iestudējuma, ir ļoti radoša, prasmīga un prasīga. Bez kompromisiem. Gan scenogrāfs un kostīmu mākslinieks, gan komponists, jo izrādei tika rakstīta jauna oriģinālmūzika. Visi ir uzlikuši latiņu stipri vien augstu, un aktieriem ir milzīga un nepierasta slodze. Aizņemta ir lielākā daļa no trupas, un tālāk atliek vien gaidīt rezultātu.

– Vai Zemļanskis zināja, uz kurieni brauc? Zināja, kas ir Liepāja un ko sagaidīt no šīs pilsētas teātra?

– Pirmās sarunas laikā gan ne, bet vēlāk, kad sākās nopietns dialogs, tad jau viņš zināja, kur ir Liepāja un ka ir tāds Liepājas teātris. Viņa izrāde «Mātes druva» viesojās arī Liepājas teātrī, un tas viņam šķita simpātisks, tā ka man nenācās viņu īpaši pierunāt. Diezgan viegli piekrita.

– Jums izveidojusies laba sadarbība ar krievu režisoriem, tiem pašiem Bogomolovu un Zemļanski. Vai uzskatāt, ka politika ir šķirta no mākslas?

– Noteikti, noteikti, noteikti! Tie cilvēki, kas nodarbojas ar mākslu, tie, kas nav piebaroti pie politikas galda, skatās uz lietām daudz savādāk un cilvēciskāk. Tur nav politisku spēļu. Vismaz tie, kurus es pazīstu, ir diezgan kritiski noskaņoti pret to, ko Krievija dara Ukrainā.

– Atgriežoties pie «Induļa un Ārijas» – iepriekš parādījās informācija, ka to plānots finansēt no Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF), taču tas nojuka?

– VKKF pilnībā kādu izrādi finansēt laikam gan nevar, var tikai daļēji atbalstīt. Patiesībā šis jautājums ir dziļš un plašs. Ko nozīmē finansēt teātri? Teātru vadītāji izveido repertuāru pusotru, divus gadus uz priekšu. Ja grib piesaistīt interesantus viesrežisorus, ar viņiem ļoti laikus jārunā. Labi režisori ir pieprasīti, neviens no viņiem nesēž un negaida, kad viņiem pēdējā brīdī kāds piezvanīs – brauc rīt pie manis kaut ko iestudēt! Tā tas nenotiek! Liepājas teātrī sava štata režisora līdz šim nav bijis, un tam ir savi plusi, bet šis fakts ir arī īpatnība, kas prasa laikus sastādīt repertuāru, sastādīt tāmes. Visas teātra vajadzības jāsaliek teātra budžeta projektā, un tiem, kas dod naudiņu, vajadzētu to ņemt vērā. Tomēr gan Kultūras ministrijā, gan pašvaldībā tas notiek tādā veidā, ka nauda tiek piešķirta, neņemot vērā jauniestudējumu plāna vajadzības. Tā parasti veidojas līdzekļu deficīts starp to, kas ir, un to, kas ir nepieciešams. Tad nu ir Kultūrkapitāla fonda konkursi, kuriem tiek rakstīti projekti, lai šo trūkstošo naudu dabūtu. Arī par šo darbu tika rakstīts projekts. Garantijas, ka tiks saņemta nauda, nav nevienam. Tomēr man un cilvēkiem, kas šo projektu rakstīja, šķiet dīvaini, ka Raiņa jubilejas gada priekšvakarā mēs par projektu, kas teātra speciālistu vidū ir izraisījis interesi, no fonda saņemam vēstuli, ka šis projekts ekspertiem šķitis mazāk aktuāls, tādēļ jebkāds finansējums tiek atteikts. Tas man radīja tādu kā nevīžības iespaidu projektu izvērtēšanā. Ja būtu atteikums, kurā būtu paskaidrots, tieši kāpēc ir šis atteikums, tad vēl būtu saprotams. Vēlāk Vērpes kungs (VKKF direktors Edgars Vērpe – aut.) izteicās, ka projekts droši vien bijis nekvalitatīvi sagatavots, vēl pēc tam atzinās, ka pats nemaz šos projektus nelasa. Atvainojiet, bet, ja projekts nav lasīts, tad nedrīkst lietot šādus izteicienus! Vēlāk Kultūras ministrijas finansētā konkursā «Modini kanonu» šis projekts tika atzīts par vienu no trīs labākajiem. Tad nu tiešām rodas iespaids, ka VKKF līdzekļi tiek sadalīti ļoti neprofesionāli vai tendenciozi, bez skaidriem kritērijiem.

– Tā tas arī beidzās?

– Jā! Kad par šo faktu stāstīju preses konferencē, vairāki žurnālisti Vērpem bija zvanījuši un saņēmuši atbildi, ka tad, kad Laukšteinam [Liepājas teātra projektiem] iedod naudu, tad kritēriji ir kārtībā, bet, kad neiedod, – tad nē! Bet šo kritēriju, pēc kuriem tiek dalīta nauda, vispār nav! Galu galā naudu no VKKF dabūjām tādā veidā, ka režisora aizņemtības dēļ nojuka iecerētā Bogomolova izrāde «Mēnesis uz laukiem», un mēs lūdzām šos līdzekļus pārcelt uz «Induli un Āriju». Katrā gadījumā saistībā ar Kultūrkapitāla fondu man joprojām ir tāda nelaba sajūta.

– Jums agrāk bija «nelaba sajūta» arī saistībā ar Kultūras ministrijas Teātra padomi, kuriem arī pārmetāt profesionalitātes trūkumu... Esiet opozicionārs pēc dabas?

– Nē, man nav mērķis nostāties opozīcijā. Man ir mērķis sastrādāties, bet ja šī sastrādāšanās nav profesionāla, objektīvi izvērtēta, tad ir divas iespējas – klusēt vai runāt par to.

– Daudzi, iespējams, klusētu...

– Patiesībā man nav nekāda sakara ar Kultūras ministriju, izņemot to, ka Liepājas teātris ir vecākais latviešu teātris, profesionāls teātris, kas pēdējā laikā ir piesaistījis publikas un speciālistu uzmanību. Vērā ņemams teātris! Būtu normāli, ja ministrijā būtu speciālisti, kuri uztur kontaktus ar teātriem, lai savāktu profesionālus argumentus par teātru vajadzībām, kuri nonāk pie kultūras ministres vai ministra, ar kuriem aizstāvēt nozari tad, kad tiek dalīta nauda mūsu valstī. Vairāk jau nekas teātrim nav vajadzīgs! Tikai līdzekļi! Jo Latvijas teātriem tagad ir labi vadītāji un labi speciālisti. Daugavpilij bija grūtības, bet arī viņi tagad ar Oļegu Šapošņikovu priekšgalā atdzīvina šo teātri. Bet ir jābūt dialogam, kā, manuprāt, pašlaik nav. To apstiprinās jebkurš teātra vadītājs! Ja kāds mani pārliecinās, ka Kultūras ministrijā notiek teātra nozares metodoloģisks un mērķtiecīgs darbs, tad esmu gatavs ņemt savu kritiku atpakaļ un atvainoties ikvienam. Mani novērojumi, iespaidi un sarunas ar kolēģiem par šāda darba esamību neliecina.

– Vai tas, ka Liepājas teātri lielākoties finansē pašvaldība, ir pluss vai mīnuss?

– Liepāja ir vienīgā Latvijas pilsēta, kas uztur profesionālu teātri. Pat Rīga nevienu teātri neuztur! Tie nav mazi līdzekļi, jo teātrī ir vairāk nekā simt cilvēku liels štats. Bet teātrim jau nav svarīgi, no kurienes nāk nauda. Ir svarīgi, lai tā ir un lai nauda nāktu kopā ar izpratni, kāpēc šī nauda ir vajadzīga.

– Vai Liepājā tā ir?

– Liepājā mēs trenējamies, lai tas tā būtu. Bet es vēlreiz atkārtoju, ka ir vienalga, no kurienes nāk nauda (lai tik tā ir legāla), bet sarunas starp Kultūras ministriju un teātra profesionāļiem gan nevar būt vienaldzīgas. Es arī gribu sēdēt pie šī galda, gribu dzirdēt šīs sarunas un argumentus. Lai es nebūtu kaut kur tālu prom no pārējiem Latvijas teātriem, tikai tāpēc, ka Kultūras ministrija Liepājas teātri nefinansē. Kad sakrājas rūgtums, mēģinu aizklauvēties līdz Kultūras ministrijai. Atverot ministrijas mājaslapu, tur var atrast Latvijas Teātra padomi 19 cilvēku sastāvā, arī savu vārdu tur atrodu. Padomes nolikumā atrodam: «Latvijas Teātra padome ir konsultatīva institūcija, kas vērtē valsts stratēģiju teātra mākslas jomā, kā arī ierosina un sniedz savus priekšlikumus Kultūras ministrijai lēmumu pieņemšanai jautājumos, kas attiecas uz teātra mākslas jomu.» Jauki, tikai neesmu pamanījis, ka tas darbotos!

– Liepājas teātra repertuāram jau pieskārāmies, varbūt jūs varētu nosaukt vēl kādas svarīgākās izrādes, kas būs skatāmas Liepājas teātrī?

– Es varu nosaukt visas! Ir astoņi jauniestudējumi, no kuriem viena ir bērnu izrāde – mēs turamies pie kārtības, lai katru sezonu būtu vismaz viena jauna bērnu izrāde. Pirmizrāde parasti ir oktobrī, lai, sākoties mācību gadam, ir ko piedāvāt skolām un bērnudārziem. Lai varētu bērnus iemācīt nākt uz teātri un iemīlēt to. Patiesībā šādas izrādes vajadzētu vairāk, taču, lai arī tās ļauj pieplusot daudz skatītāju, finansiāli tām nepieciešama vislielākā dotācija. Biļetes cena ir pilnīgi neadekvāta tiem tēriņiem, kas nepieciešami bērnu izrādēm, lai tās būtu interesantas bērniem.

– Cik maksā biļete?

– No četriem līdz piecarpus eiro. Cenas atkarīgs no zonējuma.

– Tālāk?

– Džilindžera režijā taps ļoti interesanta jaunas krievu dramaturģes Jaroslavas Pulinovičas luga «Žanna». Ļoti interesanta un aktuāla. Tās pirmizrāde būs novembrī. Decembrī pirmizrāde paredzēta Lauras Grozas-Ķiberes iestudējumam. Tas būs pēc Orvela romāna «1984» veidotai lugai ar tādu pašu nosaukumu. Februārī paredzēta pirmizrāde «Zelta pods», kam par pamatu tiks ņemta Hofmaņa pasaka, kas gan nebūs domāta bērniem. Tālāk – Džilindžers iestudēs «Annu Boleinu», tad seko Bogomolovs ar paša sarakstītu lugu «Mans «blasters» ir izlādējies». Pēdējais darbs būs maijā – Regnāra Vaivara iestudētais «Klibais no Inišmānas». Visi darbi ir sava veida izaicinājums teātrim.

– Jūs jau iepriekš atzināt, ka atsakāties no kases gabaliem par labu mākslai. Jautājums – kas tad ir kases gabali?

– Patiesībā es neesmu lietojis šo vārdu «kases gabals», es lietoju vārdu «ledene». «Kases gabals» ir žurnālistu interpretācija par maniem izteikumiem. Kas ir kases gabals? «Hanana», kas mums ir jau sesto sezonu un ilgi bijis kases gabals, ir ļoti nopietns skatuves darbs. Tāpat arī «Piafa», uz kuru biļetes izpērk mēnešiem uz priekšu, ir ļoti nopietns darbs. Bet tas ir kases gabals. Turpretī «Šikās kāzas», «Boeing, Boeing» vai «Atsaldētais» ir tipiskas ledenes – komēdijas. Skatuviski tās nav haltūras – ļoti godprātīgi veidotas izrādes. Tikai viegla rakstura. Tāpēc arī saucu tās par ledenēm.

– Tādu vairs nebūs?

– Nē, šajā sezonā ne. Pagājušajā sezonā, kad Bogomolovs netika uz savu «Mēnesis uz laukiem», Džilindžers glāba situāciju, iestudējot papildus vieglāka tipa izrādi «Dekamerons SPA stilā». Tā ka pazuda līdzsvars. Tāpēc šosezon jauniestudējumu repertuārs ir bez «ledenēm». Redzēsim, kas notiks! Pēdējās piecas sezonas skatītājs ir pagriezies ar seju pret Liepājas teātri, katra sezona noslēdzas ar jauniem skatītāju rekordiem. Vairāk rekordu jau nebūs, jo teātrī ir tik sēdvietu, cik ir. Sēdvietu potenciāls ir izsmelts.

– Bija taču runa par mazās zāles celtniecību!

– Pagaidām nekas tur nevirzās. Tikai mūsu iztēlē blakus teātrim skvērā tiek uzcelta mazā zāle. Ir notikuši vairāki meklējumi, kā pielāgot kādas telpas, bet neviens no mēģinājumiem nav bijis veiksmīgs. Tāpēc esam definējuši mērķi – panākt, lai teātra mazo zāli uzbūvē blakus teātrim, kur ir pašvaldības zeme. Ir bijuši arhitektu konkursi ar juridiskām saistībām, un ar to jārēķinās. Esam izdiskutējuši, kādas ir vajadzības gan mazās zāles tehniskajām telpām, gan visa teātra ražošanas cehiem, gan pašai mazajai zālei. Ir sastādīts vajadzību saraksts. Tālāk jāķeras pie tā, lai kāds budžetā paredz šo naudu, un jāsāk būvēt! Visur, kur vien varam, liekam iekšā šo mērķi – dažādos stratēģiskajos plānos. Starp citu, 11. septembrī, pirms teātra sezonas oficiālās atvēršanas, veidosim kolektīva kopbildi. Parasti to darījām pie teātra fasādes, uz balkona vai uz skatuves, bet šogad – skvēriņā, kur vēlamies redzēt mazās zāles māju. Tā bija tāda kā provokācija, atgādinājums sev un citiem, ka šajā vietā mēs gribam teātri.

– Un katru gadu budžeta pieprasījumā iekļaujat šo naudu, kas vajadzīga?

– Liekam attīstības stratēģijās un investīciju plānos. Bet mums jau turpat vecajā teātrī ir daudz ko darīt un investēt, lai tas būtu atbilstošs 21. gadsimtam. Pēc festivāla «Zelta maska» atdzimšanas, Rīgā un Ventspilī notiek šā festivāla izrādes, bet Liepājā šogad nebūs. Liepājas teātra skatuve neatbilst raideriem – tehniskajām prasībām. Ja nav mūsdienīgu tehnisko iespēju, tad cits teātris nevar atbraukt un uzlikt savu izrādi uz mūsu skatuves. Ar to ir jārēķinās! Teātris nav nevajadzīga greznumlieta. Teātris ir kultūras un pašcieņas neatņemama sastāvdaļa! Vismaz tā tam vajadzētu būt!

– Tehniskās lietas ir labas, bet galvenais teātrī, manuprāt, tomēr ir aktieri. Kā Liepājas teātrī ir ar viņiem? Vai nepošas prom?

– Apgalvojumam, ka teātrim pats svarīgākais ir aktieri, un tas, cik šie aktieri ir saliedēti trupā, komandā, es pilnīgi piekrītu. Viss pārējais kalpo apstākļiem, lai aktieris laikā izietu uz skatuves, atvērtos priekškars un skatītāji saņemtu baudījumu no tā, ko dara aktieris. Liepājas teātrī visiem aktieriem ir beztermiņa līgums, un šobrīd man nav signālu, ka kāds varētu pāriet uz citu teātri. Ir cita lieta, proti – jāsavelk gali kopā. Gandrīz visi jaunie aktieri ņēmuši studiju un studējošo kredītus. Liepājas dome sedza pusi no mācību maksas, tomēr vienalga daudziem jātiek galā ar parādiem, kas radās studējot, jo bankas ir bankas. Ilgi nācās iekustināt Kultūras ministriju, lai tā ņem savā paspārnē jautājumu un izveidotu aktieru algu salīdzinājumu, piemēram, Baltijas valstu teātros un citās salīdzināmās nozarēs. Lielās kompānijas šo pakalpojumu speciāli pērk no firmām, kas ar to vien nodarbojas, kā pēta darba tirgu. Saņemot šo informāciju, var saprast, cik vērtīgi ir speciālisti un cik viņiem maksāt. Tagad Latvijas Teātru darbinieku savienība, Aktieru apvienība un arodbiedrība ir vērsušās ar vēstuli ministrijā, un kaut kāda kustība tur notiek. Gaidām rezultātus, kuri solīti septembrī.

– Kāds īsti ir mērķis? Ko jūs gribat panākt?

– Ja vidējā alga valstī sabiedriskajā sektorā strādājošajiem ir X, tad teātrī vidējai algai nevajadzētu būt zem šā līmeņa. Aktieri ir īpaši jūtīgi, īpaši talantīgi un īpaši neaizsargāti cilvēki, kas ar pragmatiku ir «uz jūs», līdz ar to jānāk palīgā tiem, kuri prot rēķināt. Vissliktākā lieta ir neinformētība – sākas baumas un izpušķojumi par algām citos teātros – Igaunijā tādas algas, Lietuvā šitādas! Te liela loma Kultūras ministrijas nozares darbiniekiem. Jāsaprot, kur mēs atrodamies un uz ko vajadzētu tiekties.

– To arī novēlu! Vai ir kas tāds, ko noslēgumā vēlaties piebilst?

– Pavasarī bijām divos festivālos – Austrijā un Polijā. Pārsteidza, ka Polijā, nosacīti nelielā pilsētiņā, ar 200 000 iedzīvotāju, darbojas četri profesionāli, valsts un pašvaldības atbalstīti teātri ar septiņiem spēles laukumiem. Tiek uzturēta aktīva teātra dzīvība. Polija vispār ir teātra tradīcijām bagāta zeme. Vajadzētu arī mums uz to tiekties.

– Vai Latvijā nav attīstības?

– Tie teātri, kas šodien regulāri iestudē, strādā ļoti radoši, bet to ir par maz, jo teātros ir milzīga pārslodze un bieži bez brīvdienām. Vajadzētu pievērst uzmanību, ka ir maz teātru bērniem. Pareizāk sakot, to vispār nav, ja neskaita vienu Leļļu teātri. Bērni no bērnudārza un skolas sola ir jāradina kultūras dzīvei, teātrim, mūzikai utt. Ja piedāvājuma nav, atliek datorspēles un televizors.