GRĀMATAS: Pamodini mani ar skūpstu

Spir­dzi­nošs hu­mors, ne­pa­re­dza­mi si­že­ta pa­vēr­sie­ni un ko­lo­rī­ti gal­ve­no va­ro­ņu tē­li ir Džei­nas Kos­tel­lo ro­mā­na Pa­mo­di­ni ma­ni ar skūp­stu vi­zīt­kar­te. To iz­de­vis ap­gāds Kon­ti­nents. Ja esat pa­zīs­ta­mi ar Bri­dži­tu Džo­un­su, tad šis ir stāsts par vi­ņas dvī­ņu­mā­su. Vai ir jē­ga la­bā­kos ga­dus zie­dot skrē­jie­nam pre­tī lai­mei un pa­nā­ku­miem, lai tā vie­tā pa­stā­vī­gi at­tap­tos kaut kur pa vi­du starp sa­jūs­mu un iz­mi­su­mu?

 Kā ie­gūt līdz­sva­ru dzī­vē un bei­dzot sa­stapt ide­ālu mī­ļo­to? Jaun­ajai uz­ņē­mē­jai Ebi­jai Ro­džer­sai ve­se­līgs dzī­ves­veids no­zī­mē – bro­kas­tīs di­vu bul­ci­ņu vie­tā ap­ēst ti­kai vie­nu un sīk­nau­du ie­spē­ja­mi ātr­i ie­mai­nīt pret naš­ķiem. Da­rī­ju­mu sie­vie­tes ik­die­na ir tik trauk­smai­na! Ebi­jas uz­ņē­mums gūst pa­nā­ku­mus ar tā­du pa­šu āt­ru­mu, kā vi­ņa zau­dē vi­duk­li. Kaut kas ir jā­da­ra! Kat­ra ap­ņem­ša­nās sākt jaun­u dzī­vi ie­ved Ebi­ju ne­pa­re­dza­mās un mul­si­no­šās si­tu­āci­jās... Lai no­tu­rē­tos virs ūdens, ar sal­du­miem būs par maz. «Dru­džai­nais div­des­mit mi­nū­šu brau­ciens at­spo­gu­ļo ma­nu die­nu ko­pu­mā – tā ir ne­skai­tā­mu uz­de­vu­mu pil­na, ku­rā ie­tilpst arī da­ži va­roņ­dar­bi: pēc sep­ti­ņām tele­fo­na sa­ru­nām, līdz iz­lā­dē­jas ba­te­ri­ja, es gri­mē­ju mai­si­ņu zem acīm un pie rei­zes ie­tu­ru len­ču. Ēša­na bū­tu ļo­ti ap­tu­vens ap­zī­mē­jums tam, ko da­ru, jo bez­gar­šī­gos kar­tu­pe­ļus frī un ļen­ga­no bur­ge­ru gan­drīz ne­var no­saukt par ēdie­nu. No­ko­du­si pē­dē­jo ku­mo­su un no­me­tu­si bur­ge­ra at­lie­kas uz pa­sa­žie­ra sē­dek­ļa, pa­ska­tos pulk­ste­ni un re­dzu, ka tas rā­da 15.45. Pū­los ne­pie­vērst uz­ma­nī­bu dre­bu­ļiem, kas ma­ni kra­ta, un kon­cen­trē­ties pre­zen­tā­ci­jai. Es­mu ie­gau­mē­ju­si pirm­ās trīs rin­di­ņas, kā mā­cīts pub­lis­kās uz­stā­ša­nās kur­sā, ku­ru pērn ap­mek­lē­ju.»