Ivars Heinrihsons: Šī izstāde nav kārtējā, tā ir īpaša

 
©f64

«Šī izstāde nav vienkārši kārtējā izstāde, tā ir īpaša,» saka Ivars Heinrihsons. Šodien galerijā Māksla XO tiek atklāta mākslinieka jaunāko darbu izstāde Klavierdarbi.

Viena no trim

Visu radošo mūžu Ivaru Heinrihsonu ir saistījušas trīs galvenās tēmas – balets, klavieres un zirgi, pie tām dažādās variācijās viņš atgriežas ik pa laikam. Kā smaidot saka mākslinieks, iepriekšējās izstādēs viņš pievērsies baletam un zirgiem, nu atkal pienācis laiks klavierēm. «Citi visu mūžu glezno tikai dabu vai tikai cilvēkus, man tomēr ir pat trīs tēmas, turklāt – ļoti atšķirīgas,» saka Ivars Heinrihsons. Uz repliku, ka flīģelis šķiet statisks, salīdzinot ar dinamisko baletu un zirgiem, mākslinieks atbild: «Svarīga ir iekšējā kustība. Skaņu uztver laikā, tas ir – kustībā. Zirgs ir daba, tas, kas mūsos – manī un jūsos arī. Zirgu pat nevar saukt par dzīvnieku, tā ir iekšējā enerģija, kas mūs ikvienu aicina kaut kur, nezin kur. Aicina traukties, traukties projām no ikdienas un ierastuma. Arī balets ir tiekšanās, vairāk – uz augšu. Savukārt klavieres man simbolizē kultūras pamatu pamatu.»

Sajust gaisu

Nupat mākslinieks atgriezies no Berlīnes, kurp parasti brauc kopā ar dzīvesbiedri, mākslinieci Helēnu Heinrihsoni, bet šoreiz viņai bija jāpiedalās Kopenhāgenas mākslas mesē. «Biju uzaicināts kā VIP viesis, lai sekotu, kas notiek, kas ir gaisā, kas topā,» smaidot saka mākslinieks. «Senāk meses skaitījās kā mākslas pārdošanas vieta, tātad – komercija. Arī Rīgā bija attieksme – daļa ir «komercgalerijas», daļa – «nekomerciālās» mākslas galerijas, bet tāpat tās saņēma finansējumu no Kultūrkapitāla fonda, lai varētu noturēt profesionālas un uzrunājošas izstādes, kuras nevar pārdot. Nauda tāpat visam ir pamatā – vai to iegūst ar darbu pārdošanu, vai saņem no valsts finansējuma. Šobrīd attieksme pret mesēm mainījusies, tās kļuvušas par lielām izstādēm, kurp mākslinieki un skatītāji, arī kolekcionāri brauc vērot attīstību.» Uz jautājumu, kas tad ir gaisā mesēs Eiropā, Ivars Heinrihsons atbild: «Var atrast pa darbam, kas stāv pāri komercmērķiem un notur latiņu līmenī. Es teiktu – tāda racionāla, estetizēta māksla. Viss, kas bija gaisā, nu nostabilizējies darbos.»Gleznotājs ir pārliecināts, ka Latvijas mākslas nelaime esot tā, ka «mēs esam malā, Latvija ir lokāla būšana, mākslas centri ir vecās demokrātijas valstīs. Bet – māksla mums ir labā līmenī, mēs stāvam pāri, drusku – par daudz pāri, mēs esam kā baltie zvirbuļi. Visi skatās, visi jūsmo, bet – tā ir māksla, nevis komercija. Mūsu pretenzija uz mākslu ir lielāka nekā konkrētās meses profesionālie ietvari pieņem un prasa. Un tieši tādēļ viņi mūs aicina gadu no gada – lai uzturētu līmeni...».

Radošums

kā perspektīva

«Tajos laikos, kad es absolvēju Mākslas akadēmiju, vajadzēja obligāti strādāt kādā institūcijā. Mana sieva Helēna brauca uz Smilteni, kur mācīja bērniem mākslu, savukārt es vadīju pulciņu Tramvaju un trolejbusu pārvaldes kultūras namā, tur mani ievēroja Arvīds Būmanis, kurš bija mācībspēks akadēmijā,» atceras Ivars Heinrihsons.

Latvijas Mākslas akadēmijā viņš strādā jau 40 gadu un šobrīd ir Glezniecības katedras profesors. Tik ilgstošs pedagoģiskais darbs neesot saistīts ar īpašu patikšanu, jo – tā izvērtusies dzīve, un tagad šai nodarbei jau esot inerces spēks. «Ja pašam ir pieredze un ir, ko teikt, un ja ir ko mācīt... Galvenais šajā darbā – nekļūt didaktiskam,» saka pedagogs.

Pēdējos gados gan stipri sarucis puišu skaits, uz Mākslas akadēmiju mācīties galvenokārt nākot daiļais dzimums. «Mēs visus vērtējam kā personības, kā indivīdus ar savu bagāžu un attieksmi, savu virzību. Nemaz jau nav vienkārši iestāties akadēmijā, profesionālai varēšanai ir jābūt. Protams, virsuzdevums ir skolot jaunos māksliniekus, bet tikpat svarīgi ir radīt vietu un dot iespēju veidoties radošai personībai, kas turpmāk dzīvē varbūt nodarbosies ar kaut ko citu. Radošums nozīmē radīt. Kādu brīdi pēc neatkarības atgūšanas vispārizglītojošās skolās mākslas jomu palaida pašplūsmā, to varēja mācīties, varēja nemācīties, jo citas lietas uzskatīja par svarīgākām, teiksim, matemātiku vai sociālās zinības. Tieši tāpat grožus atlaida fiziskai apmācībai. Un rezultāti ir skaidri redzami – tie, kas nonāca pie varas, ir mākslinieciski neizglītoti cilvēki. Skarbi, bet no tā izrietēja un vēl arvien izriet sekas. Pasaulē ļoti augstu tiek vērtētas tieši radošās spējas. Tie, kuriem nav izkopts radošums, stagnē, neredz plašumu, skatās šauri un lielākoties savās interesēs. Nu, jā, par politiku negribas runāt...»

Sarunāties ar jūru

Uz teātri, skatīties baletu, viņš ejot ik pa laikam, bet – ne regulāri. Tik bieži apmeklēt nesanāk arī klavierkoncertus, tomēr, ejot pa mežu vai citu vientuļu vietu, viņš mēdzot dungot. Mākslinieks atceras kādu savu studenti, kas priedei lūgusi atļauju to zīmēt. «Mani tas tā pārsteidza... Kad esmu dabā, arī es sarunājos ar to. Un kurš gan nav sarunājies ar dabu? Mūsu vasaras māja ir Saunagā, desmit kilometrus aiz Kolkas, tur, kur ir īstā jūra. Tur esot, kad aizeju līdz jūrai, es sarunājos ar jūru,» atzīst mākslinieks. Vasaras mājā ir arī flīģelis, un, kad neviena nav mājās, viņš apsēžas pie klavierēm, un «reizēm nekas man nesanāk, bet reizēm galvā ienāk doma... Reizēm iedomājos – varētu ierakstīt, bet tad jau pazustu...»

Saunagā esot, viņš neglezno, to dara tikai darbnīcā Rīgā, tomēr, gatavojoties šai izstādei, šis bauslis tika pārkāpts. «Datumi sāka spiest, un, Saunagā esot, tapa meti gleznām, un tagad tos izstādīšu kopā ar gleznām,» atzīst Ivars Heinrihsons.

Lai gan aizrāvies ar Austrumu filozofiju, īpaši dao, tomēr ar daudziem māksliniekiem tik ierasto ikdienas dzīves sastāvdaļu – jogu – viņš nenodarbojas. «Es pagaidām vēl tieku galā pats ar sevi. Katrs jau izstrādā savu metodi, kā savest sevi kārtībā,» smaidot saka Ivars Heinrihsons.

Un radošos impulsus viņš atrod arī, kopā ar draugiem, māksliniekiem, ceļojot pa pasauli. Pirmais brauciens esot bijis uz Argentīnu, turp braukšanas galvenais impulss bijis tango, nākamais brauciens bijis uz Meksiku, jo «kurš gan mākslinieks vai cilvēks, kurš pētījis civilizācijas vēsturi, nav vēlējies pabūt Meksikā»? Pateicoties Latvijā dzīvojošajam pavāram Havjēram Garsijam, pabijuši vietās, kur tūristi parasti netiek. Pēc tam sekojis brauciens uz Āfriku, un tieši Marrākešas tirgu mākslinieks atceras kā spilgtu un milzīgu «sajūtu okeānu, un tieši sajūtas māksliniekam ir visbūtiskākās, protams, svarīgas ir arī vizuālās sajūtas, bet tās tomēr ir pakārtotas un realizējas netiešā veidā». Kolektīvo ceļojumu pēdējā vieta bija Indija. Ivars Heinrihsons atzīst, ka turp braucis tikai Vārānasī dēļ. Kā zināms, Indijas senākā pilsēta Vārānasī ir hinduisma, budisma un džainisma svētā pilsēta, viena no vecākajām pasaules pilsētām, kas joprojām ir apdzīvota. «Viss jau ir redzēts – vai filmās, vai albumos, vai arī citi ir bijuši un rādījuši savu ceļojumu fotogrāfijas. Ziniet, Vārānasī dedzina līķus pa naktīm... Mēs bijām kā tūristi laivās, bet savās sajūtās – iekšā visā.»

Pēc gada Ivaram Heinrihsonam būs apaļa jubileja – 70 gadu, tomēr viņš apgalvo, ka izvairās ne tikai no intervijām, bet arī no jubileju svinēšanas. «Gan jau izbēgšu no intervijām, aizbraukšu kaut kur. Kas ir apaļa jubileja? Atskaite, vai? Priekš kam?»

***

Ivars HEINRIHSONS

• Mākslinieks

• Dzimis 1945. gada 22. septembrī Sabilē

• Precējies, sieva – Helēna, meita Anna, mazmeita Auguste

• Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras vadītājs (kopš 2008. gada). LMA strādā kopš 1973. gada.

• Absolvējis Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu (1964), Latvijas Mākslas akadēmiju (Pedagoģijas nodaļu, 1970, un Glezniecības nodaļu, 1973)

• Izstādēs piedalās kopš 1973. gada. Personālizstādes pēdējos gados: Trīs draugi: Helēna Heinrihsone, Anna Heinrihsone, Ivars Heinrihsons (2013), Zirga zīmē. Zīmējums (2012), Ne cilvēks, ne zirgs (2011), Balets. Gleznas, zīmējumi (2009), Dzimis Sabilē (2006), Klavierstunda (2004) u. c.

• Piedalījies mākslinieku grupu izstādēs Latvijā, Vācijā, Polijā, Krievijā, ASV, Austrijā, Itālijā, Nīderlandē u. c.

• Darbi atrodas kolekcijās: Lielbritānijā, Vācijā, Krievijā, ASV, Latvijā u. c.

• Apbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordenis (2006), Gada balva mākslā – par labāko izstādi muzejā (Rīga, 2002), prēmija – konkursa izstādē Rīgas jūgends (Rīga, 2000), prēmija – vizuālās mākslas konkursa Rīga mūsdienu mākslā izstādē Sieviete–pilsēta, pilsēta–sieviete (Rīga, 1998)

• Nominēts Purvīša balvai (2012)