«Studējot Mākslas akadēmijā, teicu, ka nekad negleznošu ziedus, jo man likās, ka tas ir mietpilsoniski. Šeit vietā ir teiciens – nekad nesaki nekad!, jo tā nu ir sanācis, ka esmu izveidojusi izstādi tikai ar ziediem,» smaida māksliniece, Latvijas Mākslas akadēmijas doktorante Ieva Bondare. Šodien Vīna studijā Elizabetes ielā 10 Rīgā tiks atklāta viņas personālizstāde Stāsta ziedi, kas būs apskatāma trīs mēnešu garumā.
Tie, kas pazīst Ievu, zina, cik ļoti viņa mīl sauli, cik viņai tā ir vitāli nepieciešama un svarīga. Jo savā būtībā viņa ir saules māksliniece, un arī viņas jaunajos darbos strāvo saules spēks un enerģija.
Pirmā aprīļa īrisi
Stāsts par ziediem sākās aizpērnā gada 1. aprīlī, kad Ieva savas meitas jubilejā no Jasmīnas krusttēva Edgara saņēma dāvanā baltus īrisus. «Tie bija tik fantastiski! Vienu dienu uz tiem skatījos, otru dienu. Mēģināju fotografēt, bet nekādi nevarēju dabūt to sajūtu, kas bija vāzē uz galda. Tas bija viens no pirmajiem impulsiem gleznot ziedus – jo man gribējās tos padarīt mūžīgus. Un, kad man piedāvāja piedalīties izstādē Vīna studijā, es tai pašā mirklī sapratu, ka tie būs ziedi. Lai gan – man vēl nebija nekādas pieredzes ar ziediem, bija tikai Pirmā aprīļa īrisi,» stāsta Ieva Bondare. Gada garumā viņa gleznoja galvenokārt tikai ziedus. Tiesa, paralēli strādāja arī pie savas nākamās izstādes, kas decembrī būs skatāma Pārventas bibliotēkā Ventspilī. Tie būs lielformāta darbi – figurālas kompozīcijas ar mūzikas instrumentiem.
«Draugi, zinot, ka gatavojos ziedu izstādei, dāvināja man dažādus neparastus ziedus, taču es visiem teicu: tā nenotiek, ka jūs uzdāvināsiet ko īpašu un es to uzgleznošu. Lai es tos gribētu uzgleznot, man vajag mirkļa sajūtas, emocijas, pārdzīvojumu, piedzīvojumu, mīlestību... Tas nenotiek pēc pasūtījuma. Tā sajūta atnāk pati: es varu iet pa ielu un pēkšņi kādā logā ieraudzīt trauslu ziediņu... Vai ciemojoties pie kāda, vai ieraugot, piemēram, laukos dobi ar ziediem. Man ir bijusi tā laime satikt Aldoni Vēriņu, kurš ir peoniju kolekcionētājs un kura dārzā vienlaikus zied ap trīssimt peoniju šķirnēm. Atceros, kā braucu mājās pilna ar emocijām un gribēju ātrāk tikt pie audekla un izlikt emocijas, ko tur biju sajutusi. Tāpēc izstādes nosaukums ir Stāsta ziedi – jo katrs darbs ir ļoti personīgs, pat intīms stāsts par manu pasauli, kurā esmu dzīvojusi gada garumā. Un man ir prieks, ka man ir izdevies tos uzlikt uz audekla, tādējādi arī šos ziedus padarot nemirstīgus.»
Nepārtrauktā kustībā
Nav jau tā, ka Ieva dzīvo tikai puķu dārzā. Māksliniece atklāj, kāda ir viņas parastā ikdiena: «Man ir trīs bērni, un no rīta mans uzdevums ir viņus apģērbt, pabarot un izlaist pa durvīm. Paldies dievam, ka Mārtiņš viņus var aizvest. Es palieku pidžamā, uztaisu savu rīta kafiju ar pienu, apēdu savu sviestmaizi un izdaru mazos rīta darbiņus. Dažkārt jau mēģinu sev pateikt, ka neredzu ne veļasmašīnu, ne trauku mašīnu, bet lielākoties jau redzu, tāpēc cenšos visu izdarīt ātri, jo, kamēr ir gaisma, man gribas gleznot. Jo es mīlu gleznot dabīgā apgaismojumā.»
Ieva atklāj, ka vēl nevar atļauties gleznot tā, kā viņa cer, ka kādreiz varēs – kad bērni būs izauguši. «Es gribētu gleznot dienu un nakti, nodoties tikai tam, ko gribu radīt, nenovelkot pidžamu un aizmirstot par ikdienu. Tā vēl nav.»
Māksliniece glezno, kamēr bērni ir skolā. «Tas brīdis ir īss, jo drīz vien iestājas manu pienākumu sadaļa: jāsataisa pusdienas, jābrauc bērniem pakaļ uz skolu, tad meitenēm ir Dzintariņš – vispirms vienai, pēc tam otrai. Tad ir vakariņas, mājas darbi, trauku mašīna, veļas mašīna... Vienīgais mirklis, kad pa dienu apsēžos, ir uz LNT ziņām vai Panorāmu. Bet bieži vien tās skan fonā. Tāpēc, ja man kāds jautā, kā sevi uzturu fiziskā formā, es saku, ka tie ir mani trīs bērni un gleznošana – jo es visu dienu esmu uz kājām. Jā, arī gleznoju, stāvot kājās, un visu laiku liecos pie zemes, jo krāsas tūbiņas ir uz grīdas. Es esmu nepārtrauktā kustībā un esmu laimīga, ka tā ir, ka man nav visa diena jāpavada, sēžot pie datora.»
Ar Dzintariņa rūdījumu
Ieva uzsver: tieši Džūlijas un Jasmīnas dejošanas nodarbībām Dzintariņā, kas ir trīs reizes nedēļā, pakārtota visa ģimenes dzīve. «Tu nekad nezini, vai sestdien vari braukt uz laukiem, jo varbūt būs koncerts... Nav brīvu piektdienas vakaru, jo nodarbības nedrīkst kavēt... Pie Olgas Freibergas ir militāra disciplīna, un tas nav slikti – tā ieaudzina vienmēr būt laikā, rēķināties ar otru, visu izdarīt pēc augstākajiem standartiem. Tā ir izcila skola, kas arī mūs, vecākus, izmāca un norūda. Jā, tas ir rūdījums, kas noder visai dzīvei, protams, ja vien paši vecāki to var izturēt – jo dejošana Dzintariņā prasa milzīgu pakārtošanos,» sapratusi dejotāju mamma.
«Es noteikti uztaisīšu kādu izstādi tautiskās noskaņās,» Ieva apsola, aizdomājusies par latviskās identitātes skolu, ko bērniem un jauniešiem iemāca Dzintariņš. Viņa uzskata, ka arī māksliniekiem savos darbos jāliek iekšā latviskā identitāte, jākultivē mūsu bagātības un mūsu lepnums. Jo neviens cits pasaulē to nedarīs. «Mums ir daudz fantastisku tradīciju, kādu nav nekur citur pasaulē, bet mums kopumā raksturīga kautrība, arī skaudība, taču... mums ir iespēja mainīties!» māksliniece nešaubās. Un viņa ar prieku vēro, ka pakāpeniski tas arī notiek – ka mēs kļūstam drosmīgāki, pārliecinātāki un saliedētāki.