Pasaules koru olimpiādes dalībniekus gājienā vakar priecēja lieliskais laiks un skaistās vecpilsētas ielas, pa kurām viņi devās uz Brīvības pieminekli. Daļa no viņiem atzina, ka Rīgā jūtas kā mājās, jo te pavadījuši nedēļu, bet citi, kas ieradušies nesen, vēl platām acīm lūkojās apkārt. Tomēr visi bija vienisprātis – pozitīva gaisotne un mūzika ir pāri visam.
Vakar Rīgā ieradies kamerkoris Paros Chamber Choir no Armēnijas, kurā daudzi dziedātāji pārvietojas ratiņkrēslos. «Koris dibināts 1993. gadā, un domāju, ka esam vienīgais tāds pasaulē. Lai gan liela daļa dalībnieku dzied sēdus, tas nav liedzis mums gūt labus rezultātus dažādos starptautiskos konkursos. Mūs patiešām var dēvēt par Armēnijas nācijas bāku (armēņu valodā paros),» lepni teic kamerkora dalībnieks Gagiks Martirosjans, piebilstot, ka viņa uzvārds esot cildens, jo nozīmējot – cilvēks, kas atdevis dzīvību par ticību. Pirmie iespaidi par Latviju esot labi – mazliet apskatījuši Rīgas vecpilsētu, pastaigājuši pa parku, pafotografējušies pie operas un Latvijas Universitātes. Daļa koristu bijuši arī Laimas šokolādes muzejā. Kāpēc tur? Jo uzvarējuši olimpiādes rīkotāju pašiņu konkursā, kas tika izziņots jau aprīlī. Pēc spraigām cīņām Facebook like un komentāru sadaļā izcīnījuši otro vietu un balvā saņēmuši šā saldā muzeja apmeklējumu un olimpiādes suvenīrus. Tas esot ļoti paticis, jo īpaši cienastā pasniegtā rūgtā šokolāde. No muzikālajiem priekšnesumiem viss vēl esot priekšā, un to noteikti nobaudīšot tāpat kā Laimas šokolādi. Bet galvenais – jāgatavojas čempionu konkursam, kurā startēšot divās kategorijās. Par laika apstākļiem arī nevarot zūdīties – pirms braukšanas skatījušies, ka laika ziņas rādījušas te lietu un miglu, bet nu – re, kāda saulīte un zilas debesis, ko esot atveduši no Armēnijas kā ciemkukuli.
Cinčana no Ķīnas arī Latvijā ir tikai pirmo dienu, tāpēc iespaidu vēl nav daudz. Vairāk ko teikt noteikti esot citiem viņas tautas brāļiem un māsām, kas te bijuši iepriekšējā nedēļā. Bet, lai nu kā, tas, ko jau redzējusi, paticis ļoti, jo īpaši vecpilsēta – tādas savdabīgas ēkas ar vēstures elpu. Jo īpaši priecējot jaukais laiks – ne vēsts no lietus!
Barbara, Endžija un Aleksandra no Austrijas korī dzied jau sen. Piedalījušās vairākās olimpiādēs, arī pirmajā, kas notika Austrijā, un arī 2008. gadā, kad tā atkārtoti notika viņu dzimtenē. Par šeit notiekošo viņas ir sajūsmā. Kā gan var nepatikt, ja apkārt tik daudz dziedošu ļaužu. Un kāds pacēlums bija, dziedot Mežaparkā. Tas, protams, bijis liels izaicinājums vienot balsis kopā ar Latvijas koriem, bet viņas bija labi apguvušas repertuāru, tāpēc ar to tikušas galā labi. Pat tad, ja laiks kļuva slikts, kā tas bijis svētdien Mežaparka Lielajā estrādē, kad pēkšņi uznākusi tāda tūce, kas izmērcējusi līdz ādai, – patiesībā nieks vien ir! Nav jau rudens, kad jābaidās saaukstēties! Viņām pat prātā nav ienācis doties prom no koncerta tāpēc vien, ka lietus tērpu apskādējis. Un vai tagad nav kolosāls laiks, vakar vēl paguvušas pasauļoties Jūrmalā. Austrijā šajās dienās esot daudz sliktāks laiks.
Daudziem noteikti palikuši atmiņā eksotiskie dziedātāji no Indonēzijas – Papua, kuru uzstāšanās priecēja Mežaparka Lielajā estrādē. Viņi šeit jau iejutušies labāk, bet šīs zemes vīru kamerkorim, kas ieradies vien pirms pāris dienām, viss vēl priekšā. Priecājoties, ka Indonēzijas koriem tik labi gājis – daudz medaļu iegūts. Cerot, ka arī vīriem izdosies skatītājiem un klausītājiem parādīt ko no savas valsts gara un krāšņuma. Arī viņi uzteic jauko laiku, kas esot gluži līdzīgs kā viņu dzimtenē, un skaisto vecpilsētu.
