Kalns ar tiltu un dzintara lāse kā Latvija – tāds veidols ir balvai, ko saņems 29 uzvarētāji kori. Tēlniece Olga Šilova darbu veikusi ar lielu atbildību, un kā nu ne – ja balva aizceļos uz teju visām pasaules malām. Prieks, ka galarezultāts izdevies kā iecerēts un arī sadarbība ar palīgiem bijusi veiksmīga.
Tēlniece teic, ka piedāvājusi kora olimpiādes rīkotājiem vairākus idejiskos variantus un arī dažāda izmēra balvas. Apstājušies pie šīs, ko viņa raksturo kā «kalna motīvu un tilta ritmisko līniju saplūsmi. Tā simbolizē mūzikas pozitīvo dabu, kas pārvar valstu un kultūru robežas, bet balvā iestrādātais dzintars aizved mūs domās uz Latviju – dzintara lāsi Baltijas jūras krastā, astotās Pasaules koru olimpiādes mājvietu». Lieluma ziņā izvēlēts vidējais izmērs – «lai nav pārāk liels un ir ērti paņemams līdzi, bet lai ir arī pamanāms». Materiālam arī bijuši varianti – alumīnijs vai bronza, devuši priekšroku pirmajam, jo tas tomēr ir vieglāks. O. Šilova atzīst, ka darbs pie balvas, kurš sākts pirms pusotra gada, bijis liels izaicinājums, jo tas ir veltīts tik lielam un nozīmīgam notikumam. Tāpat neparasti bijis tas, ka nācies veidot 29 eksemplārus. «Esmu tēlniece – neatkārtojamu darbu autore. Vairāk par diviem vienādiem objektiem neizgatavoju. Izņēmums gan bija Latvijas lepnumam veltītā balva, un tomēr – ne jau tādā daudzumā,» stāsta tēlniece, piebilstot, ka uzreiz sapratusi, ka būs jāmeklē palīgi. Vispirms jau dzintara slīpēšanā. Atradusi šādu cilvēku – tā ir Rūta Dzene. Arī alumīnija formas izgatavošanai vajadzējis prasmīgus meistarus – metāllējējus. To paveikt uzticējusi pieciem vīriem no Igaunijas. Cerēt, ka citam pilnībā izdosies atkārtot autora veikumu, nevarot, jo katram ir savas metodes, savs piegājiens un dvēseles pieskāriens. Ne velti dažkārt nemaz nevajag lasīt, kas skulptūru veidojis, bet tikai rūpīgi aplūkot to, lai apjaustu, kura rokas materiālu ir skārušas. Tomēr šoreiz ar palīgu veikumu viņa esot apmierināta (uz 80%), lai gan nenoliedz, ka divas nedēļas jeb 20% nācies šo to pieslīpēt, lai var droši «laist tautās». Tagad, kad skulptūras aizceļojušas pie olimpiādes rīkotājiem, jāvēlas, lai uzvarētājiem tās iekristu sirdī un palīdzētu atcerēties Latvijā piedzīvoto un izjusto, atzīst
O. Šilova, piebilstot, ka noteikti apmeklēšot apbalvošanas ceremoniju, lai redzētu, kā viņas garabērni aiziet pasaulē.
