Rundālē kā Šekspīra lugā

 
©f64

«Uz pili skatos kā uz skaistu notikumu, piedzīvojumu, priekšmetu. Mazliet brīnos, ka tas tiešām ir noticis. Reizēm tā kā mazliet reibst galva... Sajūta ir mazliet pārdabiska, mazliet kā sapnī,» saka Rundāles pils direktors Imants Lancmanis. Rīt, pils 278. dzimšanas dienā, atzīmējot pamatakmens likšanu 1736. gada 24. maijā, tiks noslēgti piecdesmit gadu ilgušie pils restaurācijas darbi. Beidzot realizēts savulaik par utopisku uzskatītais projekts – Kurzemes hercoga Ernsta Johana Bīrona vasaras rezidenci atjaunot 18. gadsimta izskatā, radot hercoga laika cienīgu interjeru iekārtu.

– Beidzot tiek likts punkts Rundāles pils restaurācijai, bet jūs jau runājat par to, ka jāsāk remontēt no otra gala...

– Tā ir – pilij esam izgājuši cauri, bet bēdīgā stāvoklī ir padomju laikos liktais vecais jumts.

– Vai jums nav pat ne starpfiniša sasniegšanas prieka?

– Ir apmierinājums par to, ka nu es redzu pilī visas telpas tādas, kādas biju iedomājies pirms 50 gadiem, bet no otras puses – ir lietas, ko vajag uzlabot. Viens jautājums ir atjaunot pils telpas, gleznojumus, veidojumus, parketu un krāsnis, otrs – pili aizpildīt ar līdzvērtīgu tam, kas kādreiz piederēja hercogam. Tas ir grūts uzdevums – sākt no nulles, ieiet tukšā pilī, kurā ir viens bibliotēkas skapis un viens krēsls. Un viss. Pārējais mums bijis jāsavāc un jāsakomplektē, izejot no tā, kas varēja būt gan hercogam Ernstam Johanam Bīronam, gan pēdējam hercogam Pēterim. Tāpēc mūsu uzdevums ir dubults – atjaunot Rundāles pili kā pieminekli un uzburt vīziju par hercoga rezidenci 18. gadsimtā, un to iemiesot ar priekšmetiem, kas ir ar augstu māksliniecisko vērtību. Būtībā mēs pils telpās parādām tēlotājas un lietišķi dekoratīvās mākslas muzeju 18. gadsimtā. Mēs dodam Latvijai tādu pienesumu, kas pats par sevi ir vērtība kā mākslas muzejs, bet tikai tas ir pasniegts tādā interjeriskā veidā, kāds tas varētu būt bijis hercoga laikos.

Ne visos gadījumos mēs esam varējuši telpas aizpildīt ar to, ko mēs gribētu. Vietām tas izskatās samērā labi, bet vienalga nav tik vērtīgi, bet vietām ir 19. gadsimta priekšmeti. Nav finiša sajūtas, jo gribas ne tikai pils restaurāciju, bet visu ansambli novest līdz perfekcijai, un pēc mūsu aprēķiniem šis process ilgs vēl gadus piecus.

– Vai Latvija apzinās to, kas tai pieder, ko tā ir ieguvusi un arī – nav pavisam zaudējusi?

– Domāju, ka jā. Kas ir Latvija? Mēs to nevaram iedomāties kā abstraktu, pareizi uzbūvētu un pareizi domājošu būtni. Jebkura valsts un tās sabiedrība ir pretrunīga parādība, un kādā brīdī pils var interesēt mazāk nekā cita atrakcija. Es nesūdzos un nekad neesmu teicis, ka mūs nesaprot. Es pat nekad neesmu sūdzējies par to, ka pēdējos 22 gadus mums vairs nav valsts finansējuma restaurācijai.

– Tomēr jūs arī neesat laidis garām iespējas par to publiski atgādināt.

– Jā, es to pasaku, lai cilvēkiem mācītu pieticību. Ikvienam liekas, ka viņa joma ir vienīgā nozīmīgā. Pat 1992. gadā mēs nekliedzām – kā tā var, Rundāles pils... Mēs sapratām, ka pensijas un veselības aprūpe ir nozīmīgākas. Valsts finansējums pagājušajā gadā bija 36,5 procenti no budžeta, kas ne tuvu nesedz pat algas. Tāpēc esam laimīgi, ka cilvēki mūs novērtē, brauc šurp un ar savu ieejas maksu nosedz robu budžetā. Par pili vienmēr bijusi liela interese, cilvēki to uztvēruši kā skaistu brošu pie Latvijas kleitas.

– Vai bez Teterevu fonda atbalsta restaurācija vispār netiktu veikta un tātad – šobrīd tā nebūtu pabeigta?

– Pavisam droši – nē. No 2010. līdz 2014. gadam Teterevu fonds te ieguldījis pusmiljonu, lai mēs izdarītu tieši to, ko nu visiem varam parādīt, tomēr Teterevi ilgstoši devuši naudu kopš 1997. gada un ļāvuši virzīties uz priekšu restaurācijā, tas nozīmē, ka viņu finansiālais atbalsts ir lielāks. Ja nebūtu Teterevu atbalsta, mēs būtu mocījušies gadus 10 vai 20. Žēlīgi.

– Teterevi nav vienīgie bagātie cilvēki Latvijā, ir no šīs pašas sabiedrības, bet kā jūs, arī mecenātisma jomas labs pārzinātājs, skaidrojat mecenātisma kuslumu šobrīd Latvijā?

– Bagātie cilvēki nav aptvēruši vienkāršo patiesību – nav nekā jaukāka kā dot tālāk naudu un redzēt, kā nauda dara labu. Visos laikos vairums no bagātiem cilvēkiem ir bagāti tāpēc, ka viņi mīl naudu kā tādu, bet tā nav atkarība, tas ir sports, kad vajag vēl un vēl, bet daudzi bagāti cilvēki nespēj īstā brīdī apstāties vai arī apstāšanās notiek jau ļoti sirmā vecumā, jo tikai dzīves beigās saprot – nu cik var apēst, cik var pirkt briljantus, pat tas apnīk... Boriss Teterevs ir izņēmums tāpēc, ka viņš negaidīja vecumu un spēja vienā brīdī pateikt – man pietiek. Un tagad, sava mūža vislabākajos gados, var baudīt to, ko dod naudas spēks, ja to izmanto labiem mērķiem. Ikviens cilvēks var pamēģināt darīt labu kaut sīkumos un dalīties, un redzēsit – cilvēks jutīsies labi.

Protams, sabiedrības vairums vēl nav sasniedzis sāta sajūtu, un, kamēr tās nav, cilvēks sev blakus neredzēs izsalkušo. Latviešu sabiedrība ir pārāk ilgi vārdzināta, pēckara gadi ir noveduši pie nocietināšanās un pie cīņas pozīcijas, sak, visi mani vārdzina, man viss ir atņemts... Kādreiz domāju – sabiedrība ātri aptvers, ka cilvēka garīgā bāze ir spējā atrast pozitīvu mērķi savai eksistencei, nevis spējā par visu lādēties un būt neapmierinātam. Ja cilvēks nerod dzīves jēgu, viņš sevi iznīcina. Pēc 1. pasaules kara sabiedrība ieguva brīvību, latvieši – iespēju darboties, un tas arī radīja pozitīvu uzrāvienu.

– Pirms 20 gadiem arī bija pozitīvais uzrāviens.

– Bija, bet tas ilgi nestrādāja. Pēc Pirmā pasaules kara cilvēki bija vairāk cietuši – bija izgājuši cauri grūtai bērnībai un jaunībai, daļa bija karojuši 1. pasaules karā vai neatkarības cīņās, viņiem bija cits rūdījums. Pēc valstiskās neatkarības iegūšanas 1918. gadā viņi savu pozitīvo uzrāvienu pārvērta darbībā, un sabiedrība it kā saķēdējās un kopīgi attīstījās kā viena vienība.

– Tātad 40 gadi tuksnesī ir objektīva nepieciešamība?

– Jā, ir jāiziet cauri grūtībām. Tomēr padomju sistēmā augušie cilvēki, kas dzīvojuši melu un pielāgošanās režīmā, kopumā radīja samocītu cilvēku sabiedrību. Pirms 20 gadiem cilvēki vairāk gaidīja, ka valsts viņiem dos, paši negribēja ķepuroties. Tā nebija līdzīga tai paaudzei, kas izgājusi cauri kara šausmām, kas gribēja un bija gatavi radīt tukšā vietā.

– Vai nespēja atrast pozitīvu mērķi savai eksistencei ir ne tikai Latvijas, bet daudz globālāka problēma, jo īpaši šobrīd, kad daļa Eiropā dzīvojošo nespēj īsti formulēt un paši sev atbildēt – kas ir tas, kas notiek Krimā, kādi var būt notiekošā iespējamie attīstības scenāriji un kādas tam var būt sekas tīri personiskā līmenī?

– Vienmēr visos laikos bijis svarīgi atrast līdzsvaru starp orientēšanos uz dzīves ārējo ietvaru un to, ko es daru pats. Tā jau būtu traģēdija, ja visi paziņotu – drīz atkal nāks kāds virsū un mūs iekaros, un aizmirsīs par to, ka pašiem ir jādara.

Ja runājam par Ukrainu, es domāju, ka Latvijai nedraud nekāda iekarošana. Latvijai draud tas, ka sabiedrība tiks ārdīta, pateicoties propagandas kampaņai, un tas ir jautājums par cilvēka apziņu un tās graušanu. Politika, ko ved Krievija, radīs tikai vienu rezultātu – visa pasaule ir uzvilkta un naidīgi uzlādēta.

– Kaut kā jau tas attīstīsies.

– Kad amerikāņi iegāja Irākā, es jau rakstīju, ka tā ir liela kļūda. Tolaik tika izdarīts viens negatīvs uzlādējums – kristīgā pasaule tika pretnostatīta islāmam, un tagad Krievija iedeva nākamo negatīvo uzlādējumu, nostājoties pret visu Rietumu pasauli. Pretstāvēšana būs tik izteikta, kāda tā nekad nav bijusi.

Vēsture rāda tikai vienu pozitīvu lietu – šādi pretstāves un viļņošanās etapi ir bijuši, arī briesmīgi, ilgstoši un ļoti skumji, bet tie vienmēr lēnām, lēnām beidzas... Viļņošanās nekad nevar būt bezgalīga – to nevar izturēt ne jūra, ne cilvēki, ne sabiedrības dvēsele...

– Protams, bet jautājums ir – kāds būs devītais vilnis?

– Trāpīgi teikts – diemžēl vienmēr pa vidu ir devītais vilnis. Domāju, ka šis devītais vilnis nebūs tik briesmīgs, kādu var iedomāties ar militāru pretstāvēšanu. Tas ir arī nereāli... Ir jābūt neprātim, lai militāri nostātos pret bloku, kura IKP ir septiņas reizes lielāks.

– Lielajā viļņojošajā okeānā Latvijai ir un būs sava vieta vai arī to samals?

– Latvijai nevajag pārāk histerizēt. Sliktākais, kas Latvijā var būt, ir pieaugošā garīgā pretstāvēšana. Man būtu ārkārtīgi skumji redzēt, ka latvieši sāktu uz krieviem skatīties ar aizdomām, saskatot viņos 5. kolonnu, savukārt krievi sāktu skatīties uz latviešiem kā fašistiem. Atceros, pēc 2. pasaules kara krievu bērni mani un citus latviešus sauca par gansiem un fašistiem, jo tā bija iestāstīts... Man negribētos, ka šobrīd krieviem iestāstītu to pašu – ka latvieši ir īstākie fašisti. Tieši tāpat kā krieviem ir iestāstīts par banderoviešiem. Skatījos – interneta cīņās daudzi raksta nevis banderovieši, bet – benderovieši, runā par kaut kādu Kijevas huntu un fašistiem. Tas nozīmē – cilvēki pat nezina, par ko ir runa, tas rāda, cik neiedomājams ķīselis ir cilvēku galvās.

– Kāpēc jūs smaidāt?

– Es smaidu par to, cik lielā mērā cilvēkiem var iedvest kaut ko vājprātīgu. Lai redzētu, cik tālu var iet cilvēka loģikas un kritiskā saprāta trūkums, palasiet komentārus par Ukrainu, teiksim, kāda interneta portāla krievu versiju. Nemaz nerunājot par sintakses un ortogrāfijas vājprātīgumu, bet paraugieties, kādā veidā cilvēki izgāž savu attieksmi – viņi kliedz un vibrē, un to var izraisīt ar dažiem koda vārdiem, no kuriem viens ir fašisms. Bet fašisms ir valsts sistēma, kur ir viena partija un stipra roka, ar kuru apspiest citādi domājošos, kur ir agresīva ārpolitika. Īsi sakot – šobrīd vienīgā valsts Eiropā, kas atbilst šim vārdam, ir Krievija.

– Šajā Eiropas daļā analfabētisms sen ir likvidēts, tad kā var pazust kritiskā domāšana un spriestspēja? Vai Eiropa saprot, kas ar to notiek un kādas tam ir konsekvences?

– Tas ir ideālu trūkums. Tas, kas vienmēr bijis ilgstošos miera periodos. Šobrīd Eiropā dominē sindroms, kas bija Romas impērijas pagrimuma laikā – nespēja ilgstoši attīstīties, lēnām un skaisti iet uz augšu, un tā ir slikta pazīme. Eiropa ir zaudējusi īstu jēgu. Īpaši Francijā to esmu novērojis – viena daļa bauda dzīvi, ir apmierināti un pārlaimīgi, bet inteliģencē dominē attieksme – šobrīd viss ir paviršs, kultūra ir kļuvusi tik neinteresanta, nekam nav jēgas, mūsu dzīvei nav īsti mērķa... Un par politiku interesēties ir slikts tonis. Mākslinieku vidē par mākslu nestrīdas tā, kā mēs pirms 50 gadiem akadēmijā, tur nav sarunu un diskusiju par mākslu un tās uzdevumiem. Mākslinieku aprindās pļāpā par visādām muļķībām.

– Par ko tas liecina?

– Par sabiedrības iztukšošanos ilgstošā miera laikā un labos apstākļos. Kad viss ir, cilvēkiem viss apnīk. Tur jau tā lieta – cilvēks jau var baudīt komforta stāvokli īsu brīdi. Pirmo reizi Francijā biju 1973. gadā, visu mūžu biju sapņojis. Pirmajā reizē man viss šķita absolūti pārdabiski brīnišķīgs, bet šobrīd es braucu uz Parīzi tikai tad, ja nepieciešamība spiež, mani turp nekas nevelk. Tas ir piemērs tam, kā apdziest ideāls, līdzko to piepilda. Un tā arī cilvēks – ja ir izsalcis, viņš pierijas un kādu laiku par to var priecāties, un tad jau to uztver kā ikdienu. Es gan gribētu teikt vienu – ieejot lielveikalā, es joprojām atceros tukšos veikalu plauktus padomju laikos, katra apmeklējuma reizē es izbaudu leiputriju veikalos. Parasti tā nav, cilvēki ātri pierod pie tā, kas ir, un grib vēl vairāk un vēl vairāk.

– Sabiedrībai ir jānonāk līdz kopīgam lēmumam – ir skaidrs, ka tā attīstīties nevar, šajā gadījumā – vai Vecā Eiropa, tās kolektīvā apziņa var saprast, ka materiālās labklājības kultivēšanas ceļš ne pie kā laba nevedīs, un spēs attīrīt kolektīvo psihi? Ar ko beidzās Romas impērija, ir zināms, bet vai šī izglītotā sabiedrība ir spējīga mācīties no savām un vēstures kļūdām un jaunu elpu dabūt ar nevardarbīgām metodēm?

– Pareizi – līdz šim lielie attīrītāji bija karš, mēris un revolūcijas, tikai tie spējuši atjaunināt sabiedrību. Jautājums ir trāpīgs un bīstams – vai pirmo reizi cilvēces vēsturē sabiedrība varēs garīgi atjaunoties mierīgā veidā. Latvijai vēl jānoiet ir tas piepildīšanas, pārdzīvošanas, izbaudīšanas, sakrāšanas, uzkrāšanas un patērēšanas ceļš, kādu pārējā Eiropa izbaudīja pēckara gados. Domāju, Latvijai vēl 20 gadi ejami līdz vilšanās tai pakāpei, kāda šobrīd ir daudzviet Eiropā.

Bija interesanti redzēt, kā man par godu draugi Parīzē bija sarīkojuši vakariņas, bet pēc tam vīrs, kurš visu rīkoja, teica: «Skumji, ne par ko nopietnu mēs nerunājām, viss bija tikai pļāpāšana un muldēšana, sak, ko jūs domājat par francūžiem.» Tā arī bija – sadzīve, joki, anekdotes, ēdieni un vīns, nevienas nopietnas tēmas, nekas par kultūru, nekas par politiku.

– Vai nav dīvaini, ka tik bagātā Eiropas kultūra nav spējusi mainīt cilvēka psihi un domāšanu, vērtības un ideālus, sapratni par to, kā dzīve jādzīvo?

– Kultūrai nav sakarības ar sabiedrības pilnveidošanos, ir pat pretēji. Tas ir skumjākais – vairumā gadījumu kultūra izaug uz sliktā pamata. Par pašu augstāko sasniegumu uzskatu ne jau kaut kādu pēdējo gadsimtu mākslu, bet tieši Romu un Grieķiju. Par ko mēs runājam? Par vergturu sabiedrībām. Arī renesanses māksla radās uz patoloģiska politiska fona, kur uz skatuves bija tikai maniaki un slepkavas. Šīs lietas nav saistītas, un tas arī ir skumjākais – pieaugot sabiedrības labklājībai, kultūra sajūk.

– Vai nevajadzētu būt otrādi?

– Lai rastos māksla, ir vajadzīga nauda un pasūtītājs. Ludviķis XIV, Napoleons... Vai arī Bīrons – tā vietā, lai atceltu dzimtbūšanu, viņš uzceļ pili, un mēs par to varam priecāties. Tajā pašā laikā – pils celtniecības neredzamā daļa ir vienkārši briesmīga, arhīva materiāli rāda, ka šis cilvēks patiešām bija nežēlīgs, viņā nebija pat ēnas no humānisma ideāliem. Negribu kritizēt ne mūsdienu arhitektūru, ne mākslu, bet arī negribētu teikt, ka tā būtu tas pats, kas pirms 300–400 gadiem. Nav un nekad vairs nebūs ne Leonardo, ne Rembrants, būs tikai mazāki kvalitātē.

– Talanta dēļ?

– Nē. Patērētāju sabiedrība rada patērēšanas līmeņa mākslu, arhitektūru un visu pārējo, un šis līmenis lēnām iet uz leju. Lielu mākslu var radīt tikai liela sociāla netaisnība, nevienlīdzība un lielas naudas iegāšana lietās, kas sabiedrībai nenāk par labu no sociālā viedokļa, bet rada mantojumu, par ko var priecāties gadsimtiem.

Fatālā veidā – padomju laiks pilij bija dāvana, mēs nebūtu to pacēluši neatkarīgas Latvijas laikā. Tā ir briesmīga atziņa.

– Vai tad, kad pirmo reizi iegājāt Rundāles pilī, spējāt iedomāties, ka šo kompleksu būs iespējams pacelt, ja var teikt tik skarbi, gandrīz vai no miroņiem, turklāt – padomju iekārtā?

– 50 gadi un viens mēnesis pagājis, kopš es te ienācu. Jāatceras, ka Rundāles pils restaurācijas lielā rata iekustināšanā absolūti izšķiroša loma bija toreizējam Bauskas muzeja direktoram Laimonim Liepam, jo viņš mūs, divus akadēmijas studentus, uzaicināja pastrādāt, mēģināt domāt par iespējamu restaurāciju, jo tā kā reāla iespēja bija tikai viņa galvā. Man tā bija mākslinieciski abstrakta vīzija – es pili domās uzreiz apstrādāju un piepildīju, bet uzskatīju to par savu sapņu tēlu, nevis ka to varētu realizēt, kaut pēc 50 gadiem.

– 1964. gadā jums bija 23 gadi – vecums, kam piemīt un piestāv ambīcijas.

– Nepavisam.

– Jūs studējāt glezniecību, iespējams, domājāt par to, ka radīsit ko unikālu mākslas pasaulē, un tomēr piekritāt dzīvei tālu prom no galvaspilsētas un darbam, kas paņem laiku un enerģiju, ko varētu veltīt sevis izpaušanai mākslā.

– Jā, piekritu. Domāju, ka es taču gribu būt gleznotājs, bet varu arī nedaudz pastrādāt Rundāles pils muzejā. Man nebija nekādu ambīciju; domāju – kādu gadu pastrādāšu, bet kad 1966. gadā beidzu akadēmiju, man jau bija skaidrs, ka pils mani ievilkusi...

Saskaņā ar mūsu pašu veidotajiem 1964. gada plāniem visa ansambļa restaurāciju vajadzēja pabeigt 1980. gadā. Es jau jutu, ka diez vai būs tik ātri, bet tas bija nepieciešams, lai ministrijai parādītu grafiku – labi un ātri.

– Vai kādā dzīves periodā jums bija iekšējas pārdomas par to, ka pirmo plānu dzīvē aizņēmusi pils, otro plānu atstājot jūsu personiskajām radošajām izpausmēm? Latvijas mākslas vēsturē jūs tomēr paliksit saistīts ar Rundāles pili, ne tik daudz ar glezniecību, mākslas vēsturi...

– Jā, bija. Ilgāku laiku mani vadīja doma kā cilvēkam, kas ir smagi slims un kuram šķiet, ka var darīt, ko grib. Domāju – atbraukšu, darīšu, ko gribu, un sliktākais, kas var notikt, ir atgriešanās pie glezniecības. Septiņdesmitajos gados man šķita, ka pats nedrīkstu nodarboties ar mākslu, tāpēc noliku malā visus audeklus, jo – tas taču ir principa jautājums.

– Nebija žēl atdot savu mūžu citu darba reanimēšanai?

– Mani aizrāva tas, kas te notika. Visu mūžu man bijusi interese par pilīm un muižām, un Rundāles pils deva iespēju apmierināt šādas sajūtas. Jaunībā un mazliet vēlāk šķiet, ka dzīve ir bezgalīga, domāju – kaut kad pabeigsim restaurēt, un tad varēs sākt gleznot. Likās, ka tas būs daudz ātrāk. Tagad es varu apvienot trīs lietas – pili, grāmatu rakstīšanu un gleznošanu.

– Tagad, klausoties jūsu plānus, šķiet, ka dzīve jums joprojām liekas bezgalīga...

– Diemžēl tā tāda nav, bet izdarīt var daudz, tikai – visu laiku ir jāstrādā. Man ir gandrīz vai pilnībā nācies izslēgt jēdzienu atpūta. Tā ir vien tad, kad nogurums liedz pastrādāt. Plānota atpūta man nesanāk. Ne jau tikai laika trūkuma dēļ, bet tāpēc, ka atpūtu es nesaprotu un nevaru izbaudīt. Jūrmalas smiltīs nevaru gulēt pat ne pusstundu, man ir garlaicīgi.

– Savulaik Liepa atrada jūs un ieveda Rundālē. Kam jūs atstāsit pili?

– Tas ir visskumjākais un visgrūtākais no visiem jautājumiem, kas var būt. Ar visu to, ka man patīk jaunā paaudze, man nepatīk tas virziens, kas muzeju vidē mūsdienās dominē ārzemēs. Kādreiz muzeja vadītājam bija obligāti būt speciālistam, kas pārzina jomu tiešā veidā, nevis tam, kas meklē naudu un taisa projektus, un sadzer ar priekšniecību rautos. Šobrīd Eiropā pilis ir kā PR uzņēmumi un sociāli mediji, kur runā par pieejamību, kampaņām, bet piļu būtība arvien vairāk izslīd... Muzeju vadīšana kļūst par apsaimniekošanas sistēmu, un var jau teikt – neko nevajag attīstīt un papildināt, dzīvojam ar to mantu, kas jau ir. Daudzi muzejnieki aiz bailēm, ka viņus kritizēs par retrogrādismu un vecmodīgumu, un muzeju putekļiem, ļauj brīvu vaļu dizaineriem un sabiedrisko attiecību speciālistiem, bet paši malā sačukstas un šausminās. Rezultātā top izstādes, kas man šķiet smieklīgas un pašmērķīgas, bet tāds šobrīd ir virziens...

– Jūs esat šai pilij atdevis savu mūžu, nevar būt tā, ka jūs neparūpēsities, lai tā mantojumā nonāk adekvātās rokās.

– Par visu, kas šeit ir darīts, es vienmēr esmu centies stāstīt – tik daudz esmu bijis tālredzīgs. Es gribu pilī strādājošajiem implantēt domu, ka būsim izveidojuši nevainojamu ansambli un to vienkārši vajadzēs uzturēt. Zinu, ka nākamais, kas nāks pēc manis, būs menedžeris, jo ministrija sludinās konkursu un es jau nevaru paņemt cilvēku un nosēdināt savā krēslā. Pats galvenais – pēc pieciem gadiem pils būs pilnībā gatava, būsim izstrādājuši arī pils apsaimniekošanas modeli, izstāžu programmu analītiski tematiskām izstādēm par tādiem jautājumiem. Uzskatu, ka ir iespējams atstāt nevainojamu sistēmu, ko nevajadzēs mainīt nākotnē. Tad galvenais būs – lai viss ir kārtībā un sakopts, lai visur rozes zied, kas arī nav viegli izdarāms.