Kopš Latvija iestājusies Eiropas Savienībā, cilvēkiem gadās kādu iemeslu dēļ laiku pa laikam aizšaut līdz Briselei.
Visbiežāk tas ir darba darīšanās, uz vienu vai pāris dienām, un daudzi tā arī pēc semināra, konferences vai lietišķās tikšanās slinki slāj uz savu viesnīcu, nemaz nenojaušot, ka Briseles centrs ir tik maziņš, ka tajā daudz ko iespējams paveikt un aplūkot pavisam īsā laikā. Nu kaut vai uzmest acis tam pašam čurājošajam puisēnam jeb Maneken Pis, kuru šo rindu autors gan sameklēja ar kādu astoto piegājienu, un arī tikai pateicoties kolēģu palīdzībai.
Valodu Bābele
Viena no lietām, pie kuras divvalodīgajā Briselē diezgan grūti pierast – visi vietvārdi dublēti franču un nīderlandiešu valodā, un apjēgt, ka Rue de l"Enseignement ir tas pats kas Onderrichstraat, ir samērā sarežģīti. Divkārt sarežģītāka šī padarīšana kļūst gadījumos, ja ceļotāja zināšanas par franču valodas izrunu aprobežojas ar bonžūr vai Divpadsmit krēslos dziļā jaunībā izlasīto frāzi par ziedošanu bijušajam Valsts domes deputātam, kurš nav ēdis trīs dienas.
Manis izteikto lūgumu parādīt ceļu uz ielu, kuras nosaukums tiek rakstīts kā Rue de la Loi, garāmgājēji uztver kā citplanētieša mēkšķēšanu kādā Pēgasa zvaigznāja izloksnē. Par laimi, pie rokas ir pilsētas karte, kuru demonstrēju brīvprātīgajiem palīgiem un, izmisīgi bakstot ar pirkstu, mēģinu noskaidrot sasodītās ielas atrašanās vietu. Tagad laikam vietējiem es asociējos ar pavisam dumju citplanētieti, jo izrādās, ka jau atrodos akurāt uz šīs rū – vienīgā nelaime, ka esmu orientējies pēc nīderlandiešu valodā rakstītā uzraksta uz plāksnītes un tas skaidri un gaiši vēsta – Wetstraat. Neviļus nāk atmiņā padomju Rīga – tolaik, par laimi, neviens neiedomājās Dzirnavu ielu krieviski iztulkot kā Meļņiku ielu vai Gorkija ielu nosaukt par Rūgto. Un vispār – ja reiz Brisele ir Eiropas galvaspilsēta, būtu tikai godīgi, ja nosaukumus pārtulkotu visu 27 ES dalībvalstu oficiālajās valodās un uzreiz kļūtu skaidrs, ka Charlemagne ir Kārļa Lielā iela.
Bet Rue de la Loi bija nepieciešama, jo esmu izpētījis, ka tas ir taisnākais ceļš, pa kuru no kvartāla, kurā koncentrētas Eiropas Savienības un Komisijas ēkas, aptuveni pusstundas laikā aizstaigāt līdz vecpilsētai. Protams, to var paveikt, arī braucot ar metro (2 eiro par braucienu), autobusu (tikpat), vai kādā no gandrīz 180 Villo nomas punktiem, kas manāmi ik pa gabaliņam (precīzāk – ne vairāk kā 450 metru cits no cita), nomāt velosipēdu.
Plašāk par to, kas darāms, ja vēlaties izmantot šo maksas pakalpojumu, var uzzināt interneta mājaslapās http://www.brussels.be vai www. villo.be.
Uz vecpilsētu
Mani gan velosipēds neinteresē. Gan tāpēc, ka braucot būtu jāpievērš uzmanība ceļam un nebūtu iespējams aplūkot, kas tad īsti atrodas uz Rue de la Loi, gan tāpēc, ka šī tāpat kā divu citu vakaru programma paredz nesteidzīgu vazāšanos pa vecpilsētas veikaliņiem un krodziņiem, kuros dzelzs rumaks būtu pilnīgi lieks. Jāpiebilst, ka pirmais no šiem argumentiem neiztur nekādu kritiku – ir svētdienas vakars, un ielas gājēju daļa izskatās kā izmirusi. Tāpat kā celtnes, kas atrodas tās malās – uzraksti liecina, ka tās galvenokārt ir dažādu iestāžu ēkas, un nav brīnums, ka brīvdienā slēgti gan paši biroji, gan sviestmaižu tirgotavas un kafetērijas, kas atrodas to pirmajos stāvos.
Nekāda rosība nav manāma arī pie Nāciju pils jeb Beļģijas parlamenta ēkas, turklāt vēlāk izdevās pārliecināties, ka pie tās diezgan kluss ir ne tikai svētdienu vakaros. Toties Briseles parkā, kas atrodas turpat pāri ielai, ļaužu ka biezs – galvenokārt skriešanas cienītāji, kā arī jauniešu pulciņi, kuri, īpaši nekautrējoties, iebauda pa kādam alum un, spriežot pēc visa, diskutē, uz kuru no klubiem šovakar doties.
Tikmēr, slājot lejup pa diezgan pastāvu kalnu, esmu jau gandrīz nonācis līdz majestātiskajai katedrāles ēkai. Pilnā vārdā tā tiek dēvēta par Svētā Maikla un Svētā Gudula katerāli – vai varbūt tomēr Mišela, Mikaēla vai Miķeļa? Godīgi sakot, man vienalga – būtiskākais šķiet tas, ka katedrāle, kas atrodas Treirena kalnā (Treurenberg), ir lieliski saskatāma teju vai no jebkuras vietas vecpilsētā un lieti noderēs kā orientieris atpakaļceļā.
Vecpilsēta ir faktiski pie kājām, un tās sirds, protams, ir par Grand Place jeb Grote Markt dēvētais galvenais laukums, kuru ieskauj pilsētas mērijas ēka un dažādu ģilžu nami. Ik pēc diviem gadiem augustā šeit tiek veidots tradicionālais Briseles ziedu paklājs, taču pašlaik nav augusts, bet gan novembris, un, kaut gan gaisa temperatūra ir plus desmit grādu, līst diezgan pretīgs un apnicīgs lietus. Tādēļ lēmums doties uz kādu krodziņu šķiet pats pareizākais, it sevišķi tāpēc, ka pienācis laiks ieturēties.
Dārgās ēstuves
Uzreiz jāsaka, ka vismaz pārtikas ziņā Brisele ir aplam dārga pilsēta un atrast vietu, kur varētu daudzmaz normāli paēst par summu, kas būtu adekvāta mūsu četriem latiem (Rīgā šādu iestāžu tomēr ir daudz), ir ļoti grūti. Ja, protams, nevēlaties kuņģi uz laiku apmānīt ar kādu kebabu, karsto suni, sendviču vai līdzīgām bulkām, kas pieejamas biezā slānī. Jārēķinās, ka no 10 līdz 20 eiro par otrā ēdiena porciju maksāt nāksies, un tas – bez dažādu delikatešu, alus vai vīna baudīšanas. Tā kā esmu Beļģijā, nomēģinu vienu no vietējiem tradicionālajiem ēdieniem – tomātu mērcē sautētās kotletes. Ko lai saka? Kotletes kā kotletes – nākamajā dienā pasūtinātie gliemeži bija ja ne gardāki, tad interesantāki...
Iespējams, ka mazākas cenas bija Eiropas Komisijas Starptautiskā preses centa restorānā, uz kuru žurnālistu grupu pusdienās jeb lančā bija aicinājuši namatēvi, taču tur īstu sāta sajūtu nedeva ļoti mazās porcijas, kas turklāt bija uzkrautas uz milzu šķīvjiem. Tad jau labāk izvēlēties tādu ēstuvi kā Meet Meat uz Rue de Stevin, kur var pamieloties ar argentīniešu stilā gatavotu steiku, kuru pasniedz Argentīnas futbola izlases kreklā ar desmito numuru tērpies puisis, kurš patiešām mazliet atgādina leģendāro Djego Armando Maradonu. Turklāt viņa sportiskās karjeras ziedu laikos... Vienīgā nelaime – šādās vietās to saimnieki stingri pieturas pie etiķetes un, ja reiz pie steika paredzēts sarkanvīns, lūgums izņēmuma kārtā atnest alu tiek uztverts teju kā Argentīnas izlases izredžu apšaubīšana nākamā gada Pasaules kausa izcīņā futbolā. Tā pati nelaime mani piemeklēja arī visnotaļ simpātiskajā grieķu restorānā Strofilia (pāris minūšu gājiena attālumā no Svētās Katrīnas laukuma), kur pat nebija normāla (0,5 l) izmēra alus kausu.
Dūmi alus bāros
Toties to netrūka pašā pilsētas centrā esošajā Delirium Bar, kur pat galdiņus vietām aizstāj samērā pamatīga izmēra alus mucas, kas, spriežot pēc visa, gan ir tukšas. Krodziņā valdīja Depo cienīga atmosfēra, bet no pagrabtelpā iekārtotās koncertzāles skanēja pamatīga dimdināšana. Brīdī, kas aizspraucos līdz pagrabam, vietējās grupiņas solists pieteica Sepultura grāvēja Roots kaverversiju, un kļuva skaidrs, ka šeit nāksies uzkavēties vismaz līdz brīdim, kamēr jaunieši beigs savu uzstāšanos. Lielajos priekos, ka atrastas radniecīgas dvēseles, pat alus nešķita pārmērīgi dārgs, lai gan par Stella Artois kausu nācās noskaitīt 3,80 eiro. Jāpiebilst, ka, bāros prasot alu, īpaši jāuzsver, ka nepieciešams lielais, pretējā gadījumā pircēju apveltīs ar nožēlojamu 0,25 litru tilpuma glāzīti. Jā, te nav Bavārija, kur gadījās kā lielo saņemt divu litru alus krūzi un domāt, ko ar to iesākt...
Un vēl par alu – belģi uzskata, ka viņi šajā jomā ir krietni lielāki speciālisti nekā vācieši un čehi kopā ņemti. Varbūt tā arī ir, taču, godīgi sakot, no nomēģinātajām īsti tradicionālajām šķirnēm neviena pie sirds negāja, ir sevišķi tā dēvētais klostera alus. Tā ir diezgan stipra (no 6% līdz pat 9%) dzira, ko, iespējams, var lietot degustācijas režīmā (dažās viesnīcās trīs alus šķirņu mēriņu nobaudīšana tiek piedāvāta par 10 eiro), taču pavadīt vakaru, tukšojot šā dzēriena kausus normālā ritmā, neieteiktu.
Runājot par bāriem, nevar nepieminēt vēl vienu būtisku lietu. Labi atceros, ka laikā, kad pie mums tika bīdīti likumi par smēķēšanas aizliegšanu sabiedriskās vietās un pirmām kārtām krogos, daudzi stāstīja, ka tā, lūk, esot Briseles (tātad – Eiropas Savienības) prasība. Nezinu, kā ar tām prasībām, bet ar pilnu atbildības izjūtu varu apgalvot – Briselē pīpmaņi netiek diskriminēti ne tikai alus bāros, bet pat restorānos. Tiesa, smalkās vietās uz galdiņiem pelnu traukus neatradīsiet, taču pat šādā gadījumā pie bāra letes atradīsies vietiņa, kur uzvilkt dūmu.
Atrastais puisēns
Kārtējā krodziņa inspicēšanu pārtrauc kolēģes no Lietuvas un Rumānijas, kurām beidzot izdevies atrast slaveno Briseles čurājošo puisēnu. Īpašu triumfu gan dāmu acīs nemana, jo pasaulslavenā bronzas skulptūra, kas uzstādīta 1619. gadā, izrādījusies pavisam maza (61 centimetra augstumā) un grūti pamanāma. Taču, ja nu reiz ir zināma tā precīza atrašanās vieta, arī man līdz puisēnam ir jāaiziet, un izrādās, ka pa šo ieliņu jau esmu nostaigājis vairākas reizes un puisēns vienmēr kaut kā izslīdējis no redzesloka.
Varbūt tas kāds mājiens, ka viņa nozīmīgums ir krietni pārspīlēts, jo vairāk tāpēc, ka neviens tā īsti nezina, kam par godu šāda skulptūra tapusi. Vieni stāsta, ka kāds bērnelis reiz šādā veidā apdzēsis ugunsgrēku, izglābjot visu Briseli, citi saka, ka skulptūra uzstādīta par godu pavisam maziņam patriotam, kurš, redzot, ka ienaidnieki gatavojas uzspridzināt pilsētas mūrus, apčurājis spridzekļus un novērsis eksploziju. Tad vēl ir stāsts par tolaik divus gadus veco Lēvenes hercogu Godfriju III. Kamēr viņa karapulks cīnījies ar ienaidnieku, mazais hercogs bijis ielikts grozā, bet grozs pakarināts koka zarā – uzčurājot pretiniekiem, hercogs tos tā pārbaidījis, ka naidnieki panikā aizbēguši. Apceram šīs versijas un piedomājam klāt vēl vienu jaunu – skulptūra godina jaunieti, kurš nav spējis sagaidīt rindā pie Delirium Bar tualetes un izskrējis pačurāt ārā.
Laika mums ir gana, jo lēnā garā dodamies uz globālo klimata izmaiņu problēmām veltīto izstādi Tā ir mūsu Zeme 2. No Kioto līdz Kopenhāgenai. Tā ierīkota izstāžu centrā Tour&Taxis Site, kas atrodas aptuveni 25 minūšu gājienā no vecpilsētas un ērti sasniedzama arī ar 14. maršruta autobusu. Te nu diezgan skaidrā veidā redzams, kādas nepatikšanas sagaida mūsu planētu, ja vidējā gaisa temperatūra uz Zemes turpinās pieaugt tādos pašos tempos kā pāris pēdējos gadu desmitos. No informatīvā viedokļa izstāde, iespējams, neattaisno to cilvēku cerības, kuri regulāri seko līdzi ziņām par klimata izmaiņām. Tomēr tā ir diezgan gaumīga un piemērota bērnu apmeklējumiem, jo iespējams noskatīties informatīvas filmas un uzspēlēt spēles, demonstrējot savu erudīciju, un, piemēram, pareizi atbildēt uz jautājumiem, kādu dārzeņu ražu iespējams ievākt attiecīgā gadalaikā, vai veikt paša ikdienas uzvedības testu un uzzināt, vai mūsu dzīvesveids ir pietiekami zaļš. Cenas – 10 eiro pieaugušajiem, 8 eiro bērniem no 6 līdz 18 gadu vecumam, bet mazākiem – par brīvu, vairāk informācijas par izstādi var iegūt interneta mājaslapā www.expoterra.be.
Izejot no izstāžu zāles, vēl pa gabalu uzmetam acis Atomium, kas zināmā mērā uzskatāms par Eifeļa torņa likteņa biedru. 102 metrus augsto monumentu, kuru veido deviņas sfēras, pēc arhitekta Andrē Vaterkeina projekta uzbūvēja 1958. gadā, kad Briselē notika Expo izstāde. Bija plānots, ka pusgadu pēc izstādes to nojauks, taču dīvainā celtne briseliešiem iepatikusies, un tā nu tā stāv vēl šobaltdien. Tiesa, Atomium statuss ticis legalizēts tikai pagājušogad, atzīmējot tā celtniecības 50. gadskārtu. Turpat blakus atrodas bijušas Eizeles (Heysel) stadions, kas bēdīgu slavu ieguva 1985. gadā. Toreiz 39 cilvēki gāja bojā, kad izcēlās sadursmes starp Liverpool un Juventus līdzjutējiem Eiropas Čempionu kausa izcīņas futbolā laikā. Tikai pēc 10 gadiem stadions tika pārbūvēts un nosaukts karaļa Bodēna va‡dā, taču futbola spēles tajā vairs netiek rīkotas. Rokas stiepiena attālumā atrodas arī parks Mini-Eiropa, kurā sabūvētas mūsu kontinenta pazīstamākās celtnes mērogā 1:25, taču tā apmeklējums jāatliek uz nākamo reizi – lidmašīna taču negaidīs.