Tunisija. Dzīvība tuksnesī

Jautājumi par to, vai esmu pārliecināta, ka gribu braukt uz Āfriku un vai tas tiešām man vajadzīgs, jo tur taču esot nemierīgi un arābu temperaments nekad neesot prognozējams, vispirms izbrīnīja, pēc tam vēlreiz lika palūkoties ziņu lentēs un visubeidzot – nogurdināja.

Tunisija manos plānos bija jau pasen, nu bija pienācis laiks tur būt. Tūristu skaits tur sarucis uz pusi – tā ir slikta ziņa vietējai tūrisma industrijai un varētu būt nepatīkama ziņa arī tūristiem – kā liecība, ka šī valsts nav droša ceļošanai, tomēr realitāte izrādījās daudz pārsteidzošāka.

Realitāte bez kondicionētāja

Pirms vairākiem gadiem uz Āfrikas valsti Tunisiju tūristi devās, šķiet, nododami cits citam stafetes kociņu, un varēja rasties iespaids, ka tur ir tikai viesnīcas un atpūtniekus apkalpojošais personāls. Tolaik daudzi sevi cienoši tūristi Tunisijas vai Ēģiptes apmeklējumu bija iekļāvuši obligātās sadaļas plauktiņā, bet mani ceļi tolaik aizveda uz Maroku – ļoti savdabīgu zemi, kurā kultūras šoku, kā nu zinu, var saņemt ar daudz lielāku strāvojumu. Tomēr laikam jau man vajadzēja nokļūt Tunisijā, jo kādreiz nojukusī vēlme nu īstenojās, bet ļoti tālu no tā maršruta un ceļošanas veida, kādā biju iztēlojusies pirms vairākiem gadiem.

Enfidha lidosta sagaida ne tikai ar karstumu, bet arī ne pārāk sakoptā izskatā – te streiko apkopēji un darīs to vēl ilgi. Vēlāk izrādīsies, ka streiki nu ir ierasta lieta šajā valstī, kurā pirms pusotra gada klusēšanu ne tikai tēlaini salīdzināja ar zeltu, bet pārvērta par uzvedības neatņemamu sastāvdaļu. Pirms ieniršanas pamatīgajā svelmē ieraugu smieklīgu situāciju un mazliet nožēloju, ka šajā zonā nedrīkst fotografēt. Kāda ģimene ar mazu zīdaini tiek aizkavēta – bagāžas pārbaude. Milzīgais kalns no alkohola pudelēm, protams, raisīja smaidu, jo, lai vai kā rēķinātu pieļaujamo daudzumu uz trim cilvēkiem, tā tur bija daudz par daudz. Ģimenes galva sievu ar zīdaini aizsūtīja mazliet tālāk un mēģināja vienoties ar formās tērptajiem vīriem par abām pusēm pieļaujamo risinājumu. Vidusceļš tika atrasts, kaut kas iegūla atpakaļ ceļojuma somās, pārējais aizceļoja uz dienesta telpu.

Pārbrauciens uz Tauzaru neko labu nesolīja, jo piecas stundas cauri svelmes pielietajai valstij tikai sākumā šķiet vilinoši – kā iespēja redzēt lielu daļu valsts, baudīt ainavu un sarunā ar šoferi remdēt savu kāri pēc informācijas. Izrādījās, ka šoferis runā arābu un franču valodā, toties neviens no mums četriem, kas nokļuvām viņa džipā, šīs valodas nezināja... Zīmju valoda, mīmika un daži vārdi ar franču, latīņu vai grieķu valodas izcelsmi bija viskonvertējamākais saziņas līdzeklis visa ceļojuma laikā, protams, izņemot tirdzniecības vietas. Un labi vien bija – ja telpa netiek aizpildīta ar runāšanu, ir vieta klusumam un domāšanai, svešas vietas apcerīgākai baudīšanai. Tuvošanās tuksnesim paspilgtināja automašīnas kondicionētāja streika sākums, pa ceļam jautājumus raisīja plastmasas kannas ceļmalās (nē, ne jau olīveļļa ir tajās, bet gan benzīns) un arī militāristu posteņi.

Jo tuvāk nāca mazā pilsētiņa Sidi Bou Zida, jo vairāk uz ceļiem bija vīru ar skarbām sejas izteiksmēm, un to itin labi varēja saskatīt, jo automašīnām, tuvojoties šiem posteņiem, ir jāsamazina ātrums un arī jāapstājas. Šī pilsētiņa nu ir slavena ne tikai Tunisijā, bet visā pasaulē – tieši tur pirms vairāk nekā gada pašaizdedzinājās vīrietis, kuram sieviete – policiste esot aizliegusi tirgot savu produkciju uz ielas jeb neatļautā vietā un savu varu demonstrējusi ar steka palīdzību. Mūsu šoferis vēlāk, lūgts izklāstīt savu viedokli par šo notikumu, kas parāva vaļā revolucionāras emocijas un notikumus Tunisijā, neko daudz nekomentē – izvairoties no politiskas nokrāsas, vien nosaka, ka arābu vīrietim tas esot neizmērojams apvainojums un pazemojums – sieviete publiskā vietā viņu sit.

Oāzes tuksnesī

Laikam jau šoks ir neiztrūkstošs elements, pietuvojoties tuksnesim. Milzīgās kalnu grēdas, tukšums un karstums, kas šķiet nebeidzams, bliež pa acīm, ķermeņa labsajūtu un arī smadzenēm. Uz mirkli prātā ienāk doma – kā būtu, ja rastos problēmas ar džipu, kuras nevarētu atrisināt ar elementāru loga atvēršanu? Tauzara ir ne pārāk liela pilsēta netālu no Alžīrijas robežas, tieši tur parasti apmetas tie tūristi, kuru mērķis ir tuksneša oāžu apmeklēšana. Čebika ir viena no oāzēm ar klasisku berberu ciematiņu, ko plūdi iznīcināja 1969. gadā, bet no vietējos berberus neaizdzina pavisam – tie vienkārši nokāpa mazliet zemāk no kalna nogāzes, bet tas, kas palicis pāri, nu ir tūristu iecienīts apskates objekts. Kad raugos uz saulē pārkarsušo kalnu, šķiet neticami, ka tepat kaut kur tūlīt būs oāze, ūdens un palmas. Spraukšanās pa šauru eju starp kalnu grēdām vainagojas ar panākumiem – ir tieši tā, kā solīts. Pa ceļam gids parāda gruvešus – viņš esot dzimis šajā mājā, apmēram 14 kvadrātmetru lielā nožogojumā, kura viena siena ir kalna nogāze, pārējās – darinātas no māla un akmens. Reizi gadā visa ģimene nākot te, uz vietu, kur bija viņu mājas pirms lielajiem plūdiem, saklājot galdu atceroties senos laikus un neiztrūkstoši arī mierinot vecmāmiņu, kura izplūstot asarās...

Dzīve tomēr esot laba, kad tūristu bija vairāk, varējis arī vairāk nopelnīt. Tie no apmēram 80 ģimenēm, kas nav aizņemti tūristu izklaidēšanā, audzējot dateles (zem dateļpalmām aug arī vīģes, apelsīni un granātāboli), kas oāzēs mītošajiem ir ne tikai viens no galvenajiem iztikas avotiem. Tunisiešiem ir sakāmvārds, ka galvenais valdnieks ir lietus un ūdens – vēl vērtīgāks par naftu. Un interesanti, ka šajā oāzē, kurā arī ir izveidota sarežģīta apūdeņošanas sistēma, jau senos laikos bijusi radīta īpaša smilšu pulksteņa istaba jeb elementārs taimeris, ūdens precīzai un taisnīgai izmantošanai – lai tiek visiem. Šobrīd ūdens izmantošana ir pēc grafika – katrai ģimenei savā laikā. Tā kā oāze atrodas pie robežas ar Alžīriju, daudzi iztiku pelnot ar kontrabandu – pa kalnu takām šurpu turpu tiekot vestas dažādas preces, lielākoties – sadzīves vajadzībām domātās elektropreces. Tūristiem patīk šī oāze, kura atrodas vietā, kur kādreiz esot bijusi jūra – par to vēl joprojām varot atrast dažādas liecības fosiliju izskatā, un mums tiek nodemonstrēts kaut kas līdzīgs zobam. Laikos, kad te saimniekojuši romieši (te esot bijis romiešu priekšpostenis Ad Speculum), viņi šo vietu saukuši par Saulesgaismas pili, jo augsnes struktūras dēļ tā saulē zaigo. Var tikai brīnīties par dabas spēju nodrošināt iespējas izdzīvot tuksnesī, kur šķietami vispār nav vietas dzīvībai – tā jāsecina, stāvot pretim klintij, no kuras viduča iztek divi avoti – gluži kā ūdenskritumi. Daba rada gan milzīgu pazemību un pietāti, gan pavisam nenoliek pie vietas, jo ir arī žēlsirdīga – ūdens pietiek gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem, gan augiem.

Protams, oāžu apmeklējumā noteikti iekļaujas arī Mide – vismazākā oāze, bet slavena ar to, ka ciems uzcelts pie dziļas un šauras aizas, kurā... zaļo palmas. Pāri pretī kā spoks paveras pamests berberu ciematiņš.

Ceļš atpakaļ uz civilizāciju – Tauzeru – iet cauri šā reģiona lielākajai oāzei – Tamerzai, kas tiek dēvēta arī par balkonu Sahāras tuksneša vērošanai. Starp citu, tā ir arī vienīgā, kuru var sasniegt ar vietējo sabiedrisko transportu. Tauzera, kas tūrisma mērogos ir pilsēta, patiesībā ir oāze. Tunisieši paši apgalvo, ka tieši te aug visgaršīgākās dateles – sulīgas, saldas un caurspīdīgas. Jaunā raža vēl nav gatava, arī banāniņi sīki kā pipargurķīši karājas pie skaistā zieda. Ekskursija pa dateļlaukiem ir obligāts pasākums – pēc tās būs skaidrs, ka augļus ražo tikai sievišķie augi, bet vīrišķo pienākums ir apputeksnēšana, tāpēc stiprā dzimuma augu dateļu plantācijās esot vien 10 procenti; gids izstāstīs gan par dateļu mūža ilgumu, gan blīvumu hektārā, un kā punkts uz i būs dateļplantācijas īpašnieka prasmju demonstrējums – 50 gadus vecais vīriņš, kurš šo arodu prot kopš 12 gadu vecuma, veikli uzkāpj dateļpalmas galotnē... Vai te pilsētā ir nepieciešami arī sporta centri, trenažieru zāles?

Paldies Holivudai

Zvaigžņu kari, Angļu pacients, Pazaudētā šķirsta meklējumos, Saudzējošās debesis – tā ir tikai dažas filmas, kas uzņemtas Tunisijā. Tunisieši paši apgalvo, ka kinotūristu skaits pieaudzis tieši pēc Zvaigžņu karu iznākšanas uz ekrāniem, jo režisors

Džordžs Lūkass ir teju vai atklājis pasaulei unikāli skaistu vietu uz šīs pasaules. Lai vai cik gadu desmiti jau pagājuši, kopš Lūkass tur filmējis, joprojām tūristi brauc pa Zvaigžņu karu vietām, un laikam ne vien tādēļ, lai redzētu, kur tieši Lūkasa kājas mina tuksnesi netālu no Medenīnas, bet, iespējams, tāpēc, ka tur tuksneša gaisam un ainavai ir kāds maģisks spēks. Hipnotisks. Un ne tikai tajā vietā, kur skatiens gluži vai tiek piekalts mirāžai – tāda milzīgai gaišzilai bezgalībai, kurai vispār nav horizonta līnijas... Skatiens ir gluži nohipnotizēts, raugoties tur tālumā, un prātā ieklīst pašmāju Dullais Dauka ar savu pilnīgi loģisko vēlmi paskatīties tur aiz... mirāžas, jo horizontu jau neredz.

Nezinu, kāpēc Entonijs Mingela tieši izžūstošu sālsūdens ezeru Džerīdu izvēlējās par vietu, kur filmēt daļu no Angļu pacienta un pat ierīkoja filmēšanas grupas apmetni tā krastā, bet braukšana pa 64 kilometrus garo dambi tam cauri manai redzei ir jauns piedzīvojums – baltbalti gaišzils vizuļojošs klajums ar dažām mirāžām. Šosejas malā ir sakrājies ūdens, kas ik pēc dažiem kilometriem kļūst te zils, te smaragdzaļš, te sarkans – par to, protams, parūpējas māte daba. Pa ceļam var redzēt kaut ko līdzīgu ražojošam uzņēmumam – izrādās, sāls no šā izžuvušā ezera ceļo uz Eiropu, lai mums ir ko ziemās kaisīt uz ielām. Žēl, ka esam te laikā, kad par jahtu regates sacensībām varu tikai klausīties, ne redzēt. Laikam jau ir skaists skats – pa sālsezera virsmu jahtas traucas ar ātrumu līdz pat 70 kilometriem stundā! Ieklīstam arī mazā kafejnīcā, kurā viena siena nosēta ar vizītkartēm, un daudzas no tām liecina par cienījamu stāžu pie šīs sienas. Tas ir pēdējais pieturas punkts ceļā uz pēdējo oāzi – Ksar Gilane.

Saulriets un saullēkts ar kamieļiem

Zināju, ka turp var nokļūt vai nu ar džipu, vai nu ar kamieli – tas rakstīts visos ceļvežos, kas šo oāzi padara apskatei īpaši iekārojamu. Arī tāpēc, ka šo oāzi ieskauj Lielā austrumu erga kāpas, tuvumā atrodas romiešu celto nocietinājumu un citadeles drupas, savukārt tuksneša smiltis ir ne tikai plūstošas, bet arī krāsā mainīgas – no zeltainām un iedzeltenām līdz sarkanām. Pirms ierodamies Ksar Gilane, šoferi mūs brīdina būt uzmanīgiem, jo šī ir ne tikai tūristu vieta, bet arī vieta, no kuras karavānas dodas tuksnesī, tāpēc nebūtu ieteicams ielaisties flirta tonalitātē norisošās sarunās ar vietējiem, pieņemt piedāvājumus aplūkot tuksneša kāpas...

Nu kurš gan nezina, ka saullēkts un saulriets ir skaists? Gan kalnos, gan pie jūras, gan tuksnesī. Un ja saulrietu var vērot, sēžot milzīga smilšu klajuma malā, lēnām grimstot mazajos graudos un mēģinot aizklāt muti, acis un degunu tā, lai pats nepārvērstos par smilšu okeāna piedevu vai pat sastāvdaļu, vizuālais baudījums ir neatstāstāms. Arī saullēkta vērošana ap pieciem no rīta, dodoties pastaigā kamieļa mugurā, tikai neticīgiem var šķist neprātīgs piedāvājums. Milzīgs klusums, kurā vienīgās skaņas ir mazā berberu puikas ļoti īpatnējais skaniskais uzmundrinājums kamieļiem un kamieļu kāju radītie skrapšķi Sahāras smiltīs, noliek pie vietas pat vissatrauktāko prātu. Acīmredzot tieši pēc tā uz Sahāru lūkoties brauc rietumnieki. Un vēl – tuksnesī, kas sākotnēji raisa asociācijas ar absolūtu neko, izrādās, ir dzīvība.