Šņirkstēdams zem auto riteņiem, zeltains grants celiņš ieved Rūmenes muižas pagalmā, kas vilinoši atklāj gaišas trīsstāvu ēkas ziemeļnieciski mierīgo fasādi.
Savulaik muižai bijuši tikai divi stāvi, taču arhitekte Zaiga Gaile, runājot Rundāles pils direktora un mākslas vēsturnieka Imanta Lancmaņa vārdiem, "ir valdonīgi pārradījusi muižas ansambli, pilnīgi neko neatstājot pašplūsmai un nejaušībai, visu pārvēršot konceptuāli pārdomātā mākslinieciskā tēlā, kurā pagājība parādās tikai atsevišķu pieskārienu, atsevišķu reliktu un simbolu veidā".
Respektējot vīra latviskumu
Tagad Rūmenes muiža ir viena no Latvijas nedaudzajām pērlēm, kas esošo – atjaunoto un atjaunojamo – muižu virtenē veic to uzdevumu, kam tā, patiesību sakot, ir radīta. Muiža ir nevis sanatorija, skola vai muzejs, bet gan dzīvošanai paredzēta ēka ar visām tam atbilstošajām pamatfunkcijām. Muiža ir arī Hotel Bergs ekskluzīvā lauku rezidence. Rūmenes muiža ir staigājusi no rokām rokās, tur valdījuši lēņu kungi un dzimtkungi – no Štekemesēm, fon Korfiem, fon Mirbahiem līdz fon Distelroe, Lirām un Švarciem, muižas ēku nesaudzīgi pārbūvējuši, to postījuši kari un nemieri, taču tā pavisam neizskaidrojamā veidā saglabājusi īpašu auru, kuru, par spīti posta un iznīcības skatam, spējusi ieraudzīt slavenās Bergu dzimtas mantinieka, latvieša Justa Karlsona dzīvesbiedre – rumāniete Dana Beldimane. Bergu dzimtas sākums meklējams ap 1860. gadu, kad Rīgā no laukiem ieradās Kristaps Bergs un sāka nodarboties ar būvniecību. 1887. gadā viņš sāka būvēt tirdzniecības pasāžu, ko vēlāk nosauca par Berga bazāru. Kristapa ģimenē piedzima pieci bērni, kam vecāki gādāja labu izglītību un no kuriem plašāku slavu ieguva Arveds Bergs – diplomāts, iekšlietu ministrs Kārļa Ulmaņa valdībā (1919. g.). Kristapa mazbērnus pa visu pasauli, arī Sibīriju, izmētāja Otrais pasaules karš.
Justs, Bergu ģimenes ceturtās paaudzes atvase, Kristapa mazmazdēls, piedzima Latvijā 1943. gadā. Pēc gada viņa ģimene ar trim bērniem, bēgot no boļševiku uzbrukuma, devās uz Vāciju, pēc tam uz ASV.
Amerikā Justs ieguva jurista izglītību. Deviņdesmito gadu sākumā Justs Karlsons kopā ar māsu Ievu Laukers atgriezās Latvijā un atjaunoja īpašumtiesības uz Berga bazāra kompleksu. Tas nepilnu 20 gadu laikā kļuva par modernu komercdarbības, tirdzniecības un dzīvojamo centru. "Tas ir skaists un varbūt mazliet skumjš stāsts par latviešiem," teic Zaiga Gaile, "un tikai viņi paši zina, kādas grūtības nācās pārvarēt tiem, kuri pameta Latviju. Varbūt kāds domā – vai tad viņiem kā trūka, tiem ārzemju latviešiem? Bet tad mēģinu iedomāties, kā būtu, ja man atņemtu arhitektes darbus, ja man vajadzētu visu sākt no jauna nepazīstamā vietā. Droši vien kaut ko sāktu darīt, lai nopelnītu naudu. Esmu arī fantazējusi, kā būtu, ja nakts vidū mūsu mājā ielauztos zaldāti un pavēlētu piecās minūtēs savākt mantas, lai pēc tam kā tādus lopus mūs sadzītu vagonos... Un tad es domāju – ak kungs, kas tik cilvēkiem nav bijis jāpārdzīvo! Un tagad šī krīze – to taču nevienā dimensijā nevar salīdzināt ne ar karu, ne ar deportācijām. Mēs te tagad tikai tīksmināmies par savām milzīgajām ciešanām."
Justs 2002. gadā apprecējās otrreiz – ar Danu. Skaistā rumāniete, respektējot vīra latviskās saknes, iemācījās latviešu valodu un arī iemīlēja Latviju. Līdz ar Latvijas mīlestību atnāca arī izpratne par šejienes mentalitāti, tāpēc viņai nebija grūti izprast, kādā mājā gribētu dzīvot viņas vīrs. Dana, pirms tam izpētījusi daudzas Latvijas muižas, apstājās Rūmenē – muiža esot viņu uzrunājusi ar skaistu atturību un gaumīgu noslēpumainību. Un tā 2004. gadā Rūmenes muižu nopirka Justs un Dana. Tūlīt pie rekonstrukcijas plāniem ķērās arhitekte Zaiga Gaile. Jau vēlāk, 2008. gadā, Latvijas arhitektūras labāko darbu skatē starptautiska žūrija novērtēja muižas kungu mājas rekonstrukciju kā gada izcilāko pārbūvi. Tur bija viss: gan dziļa cieņa pret ēkas vēsturi, gan šīs vēstures organiska saskaņa ar mūsdienu cilvēka ikdienas nepieciešamībām.
Zaiga Gaile:
"Tā bija mīlestība"
Kā nonāci līdz Rūmenei?
– Dana un Justs vēlējās, lai viņiem laukos būtu kāda skaista vieta, kur atpūsties no pilsētas. Bergu ģimenes mantiniekiem Latvijas pilsētās pieder kādi 40 īpašumi, taču gribējās tieši lauku māju. Dana izvēlējās Rūmenes muižu, un es biju klāt tajā brīdī, kad to aplūkot atbrauca arī Justs. Viņš izkāpa no auto un iesaucās: "Tik maza!" Justs bija pieradis pie tā, ka Amerikā viss ir liels. Pirms tam biju pabeigusi strādāt ar Berga bazāru, pabeidzu viesnīcu, jutos tik nogurusi un izsmelta, ka lūdzu Justam atelpu – strādāju taču kopš 1992. gada, ne tikai Berga bazāru veidojot, bet arī atjaunojot dažādus īres namus, kurus savulaik cēlis Bergu ģimenes ciltstēvs. Atjaunotās Latvijas laikā klienti galvenokārt bija ārzemnieki, viņi varēja atļauties plašus dzīvokļus. Deviņdesmito gadu sākums bija laiks, kad mēs visi darījām visu. Atceros, zvanīju Raimondam Gerkenam, jo man vajadzēja nopirkt lampiņas, kādu nebija nekur citur. Tas bija skaists laiks, kad viss gāja uz augšu...
Kā piedzima Berga bazārs?
– Kristapam radās traka ideja – Rīgā uzbūvēt Austrumu tirgu. Viņš daudz ceļoja, un viņam bija savs priekšstats par to, kādam tam jābūt. Kristaps sastapās ar jaunu arhitektu Konstantīnu Pēkšēnu. Ārpus Rīgas vēsturiskā centra sākt būvēt pasāžu – tas bija ļoti grūti, jo tajā vietā bija sakņu dārzi, bet Kristapu valdzināja šī ideja, un viņš sāka tur būvēties. Patiesību sakot, Berga bazārs kādreiz bija ļoti šaubīga vieta – vecāki bērnus vienus pašus uz turieni nelaida. Te strādāja drēbnieki, šeit tirgoja malku un sienu, pakalpojumus piedāvāja aku urbēji, te bija tējnīca...
Tagad Berga bazārs ir smalka vieta.
– Jā, te ir Bergu ģimenes īpašumu apsaimniekošanas struktūra: advokātu birojs, būvfirma, namu pārvalde, arhitektu birojs un tā tālāk.
Kāpēc Justs un Ieva atgriezās Latvijā? Viņi taču tika aizvesti no Latvijas kā mazi bērni, kas vēl neizjūt un tāpēc neatceras dzimteni.
– Manuprāt, tā ir mīlestība. Tās ir ļoti spēcīgas jūtas, kuras Justā un Ievā kultivējuši abi vecāki. Tagad arī trīs bērni, kas dzimuši Justa pirmajā laulībā, runā latviski. Protams, Justs varēja arī neķerties klāt Berga bazāram, taču viņš tajā ir ieguldījis ļoti lielu naudu, vairākus miljonus. Tas nozīmē, ka viņš mīl un ciena savus senčus un savu dzimteni.
Izskatās, ka Latviju iemīlējusi arī viņa dzīvesbiedre Dana. Kā viņa izvēlējās Rūmenes muižu? Kādi bija nosacījumi vietas izvēlē?
– Man šķiet, tas bija mirkļa impulss. Kad Dana ieraudzīja Rūmenes muižu, tā bija briesmīgā stāvoklī – nolaista, pussabrukusi, dubļi līdz ausīm... Padomju laikos tur bija skoliņa, skolotājas dzīvoklis, kolhoza kantoris un ēdnīca.
Vajadzēja lielu fantazēšanas prasmi, lai tajā postažā ieraudzītu muižu, kas varētu būt cēla un skaista.
– Jā. Acīmredzot Dana juta, ka šajā muižā ir kaut kas īpašs. Izprojektēju otro stāvu, Justs gribēja arī, lai iebūvējam pagrabu. Inženieriem tas bija nopietns uzdevums – kā zem mūra mājas parakt apakšā pagrabu? Uzdevums tika paveikts, tagad tur ir vīna pagrabs.
Kādas bija atziņas, projektējot un būvējot muižu?
– Atbrīvojāmies no pagātnes idealizācijas – mums taču parasti šķiet, ka cilvēki laukos dzīvojuši idillē, viss tik jauki un harmoniski. Bet tas bija tāpat kā tagad, pat vēl smagāk: mēra epidēmijas, kari, nemieri, ugunsgrēki, īpašnieku maiņas... Rūmenes muiža vienmēr ir reflektējusi laiku. Bet mans uzdevums bija izveidot muižu tā, lai cilvēki, kas tajā dzīvos, labi justos. Muižas tēls, kādu to redzēju – tas bija kā ar gaišu tīmekli pārklāts, es to visu redzēju kā zem izbalējušas patinas. Jutu, ka ēkai gan nu iekšpuses, gan ārpuses jābūt ļoti gaišai. Turklāt apdarē nekādu rīģipsi, sintētiskos materiālus vai plastmasu – viss tikai rokām darināts un dabisks. Viss it kā sens, tomēr 21. gadsimtam atbilstošs. Imants Lancmanis šajā atjaunotajā muižā tiešām ir nolasījis 21. gadsimtu, un tas man ir kompliments. Rūmenes muiža ir citāda nekā, piemēram, Mālpils muiža vai Rundāles pils; Rūmene ir ikdienas dzīvošanai. Justs man nesen atrakstīja vēstuli, kurā teic, ka viņi abi ar Danu Rūmenes muižā jūtoties laimīgi. Ko es vairāk varu vēlēties?
Visu rakstu lasiet 31. oktobra izdevumā Māja.
