Sākšu ar atrunu. Februārī, kad nedēļas nogalē lidoju uz Angliju, nekādu karantīnu vai ceļojumu ierobežojumu vēl nebija. Mediji gan kaut ko rakstīja par Covid-19 Uhaņā, par Eiropu, tomēr par Angliju nekādu brīdinošu ziņu vēl nebija. Nešķita, ka briti to uztvertu nopietni. Tāpat kā mēs. Vīruss nebiedēja, drīzāk māca ziņkārība, kāda gan izskatās jocīgiem ļautiņiem piebāztā sala dažas dienas pēc tam, kad tās valdība bija lepni paziņojusi, ka viņi vairs nav Eiropas Savienībā.
Par to, ka Lielbritānija ir Eiropa, esmu šaubījies vienmēr. Brauc viņi pa ielas nepareizo pusi, britu mērvienības ir vienkārši ārprātīgas, bet nauda - riebīgāki par tiem daudzstūru bleķa gabaliem, ko viņi paši dēvē par sīknaudu un kādus citur nepieņemtu pat metāllūžņos, varbūt ir vien krievu rubļi, kurus tev iesmērē blēdīga metro biļešu pārdevēja Maskavā, apčakarējot ar biļetēm pēc pilnas programmas, jo esi taču ārzemnieks. Boriss ar padomniekiem droši vien bija konsultējušies pie viņas, jo Brexit britu finansistu prātos bija vainagojies ar fikso domu - mistiski uzskrūvēt mārciņas kursu, kas, manuprāt, bija kaut kāds lokālais žuļiku gājiens, jo Latvijas Bankas informācija un Latvijas valūtas maiņas punkti par tādu astronomisku mārciņas kāpienu debesīs neko neliecināja.
Realitātē tomēr nācās atdot vairāk par pusotru eiro pret vienu mārciņu, turklāt arī norēķinos ar karti (viesnīca), kas atsita jebkuru vēlmi Londonā iepirkties. Vēl vairāk tāpēc, ka, izejot pa Oksfordstrītas un Rīdžentstrītas iepirkšanās ielām, secinājām - it visur normālajā Eiropas daļā tieši tās pašas preces maksā krietni lētāk, sākot no Primark lētajiem Bangladešā ražotajiem kokvilnas apģērbiem, līdz pašu britu iecienītajam Mark & Spencer. Neesmu Londonā pirmo reizi, šis mani, neteiksim, šokēja, bet maķenīt pārsteidza gan. It kā jau mārciņa vienmēr ir bijusi stiprāka par eiro, bet uzlikt tik uzskrūvētu kursu brīdī, kad britu veikalu cenas skaidri liecināja, ka mārciņas vērtība ir pamatīgi kritusies, šķita visai dīvaini.
Ēdieni, krodziņi
Britu ēdiens ir briesmīgs. Ne jau velti izveicīgi britu zeļļi pelna naudu, rakstot grāmatas par to, cik labi var paēst Francijā vai Itālijā. Tas ir šīs nācijas neizrunātais komplekss no skolas laiku pusdienām. Vai jūs esat redzējuši kādu grāmatu pasaules bestselleru par britu virtuves noslēpumiem? Nē? Jo kuru gan interesē shepard’s pie un visi šie ar subproduktiem piestampātie cepeškrāsnī ceptie kuņģi? Manuprāt, Londonā labi paēst pašu angļu krodziņos un ēstuvēs nav iespējams, tāpēc es jau labu laiku metu līkumu viņu pabiem un savādajam alum, ko Latvijā manā bērnībā sauca par sarūgušu iesala dzērienu un lika liet laukā, lai nesamaitātu vēderu. Zināju, ka labi paēst Londonā var irāņu restorānos, kur nav alkohola, tomēr Viktorijas stacijas apkaimē tādu, par nelaimi, nebija. Tāpēc ar krietnu devu uztraukuma izmēģinājām laimi itāļu un Kipras ēdienu restorānos. Tie šoreiz izrādījās jauki, patiesi garšīgi un ar omulīgu atmosfēru. Pēc šoka par zaglīgo valūtas maiņas kursu ēdiens uzlaboja noskaņojumu tik ļoti, ka kaut kur pie Stounhendžas (mīlīši paskatieties, lūdzu internetā, cik versijās šo vietvārdu raksta latviski) nopirku vietējo steika pīrāgu. Nu kāds velns mani dīdīja to darīt? Nē, nu ēst jau varēja, un par ēdienu nevajag slikti izteikties. Bet gatavot viņi nemāk.
Savukārt viesnīcas… Kad stāstu par to, ka Londonas viesnīcas ir sliktākās Eiropā, cilvēki parasti smejas. Bet smejas vienīgi tie, kas tur nav bijuši un domā, ka nakšņos vismaz Vindzoru pilī pie Burkā kundzes. Tās tiešām ir briesmīgas, jo Londonā valda pamatīga nekustamā īpašuma krīze un līdz ar to jebkuram grabažīgam ūķim tiek dotas apbrīnojamas atlaides uz zvaigznītes. Es pieļauju, ka Vācijā sanitārie dienesti tādus hoteļus vienkārši aizliegtu ekspluatēt un liktu nodedzināt. Arī šoreiz divvietīgs viesnīcas numuriņš patiesībā bija tikai tāda neliela televizora kaste ar tualeti un divguļamo gultu. Šaurība tāda, ka, nākot no dušas, bija ļoti jāpiesargās, lai ar tās durvīm nenoslaktētu savu laulāto draudzeni. Šajā penālī vietas nebija pat drēbju skapim! Nē, viss jauki, darbinieki laipni, tīrīja numuriņu katru dienu, bet šāds brīnums nedrīkstētu maksāt vairāk par 20 eiro diennaktī, kaut realitātē viesnīca izmaksāja gandrīz 200 eiro. Par nakti, protams. Bija arī savi prieciņi. Piemēram, ejot dušā, varēja apcerēt to, ka sanitārās telpas flīzes acīmredzami ir pārdzīvojušas stiprības izmēģinājumus tanku poligonā - tas, kas palicis pāri, bija rūpīgi pielīmēts pie grīdas, izņemot slepeno lūku, kas droši vien slēpa tiešo eju uz Bakingemas pils buduāriem, pa kuru reiz pārvietojies slepenais aģents WC007. Otru caurumu vai patiesībā lūku atradām zem galda. Visticamāk tā šai viesnīcā savulaik tika ierīkota, lai hobiti varētu, lietū nesamērcējot kājas, nonākt Viktorijas dzelzceļa stacijā. Bukingkoma bildēs viss izskatījās ļoti pieklājīgi, bet dzīvē… Brīdinu, Londonā viesnīcu ziņā jābūt gatavam uz visu. Vēl ļaunāk nekā Parīzē. Kāda mana paziņa reiz teica - šajā pilsētā viss ir lieliski, tikai no šejienes vajadzētu izsūtīt visus britus un ielaist vāciešus, lai viņi to beidzot sakārto. Bet var jau būt, ka paciņu tējā, sirmajā karalienē un ārkārtīgi neizskatīgajā princī arī slēpjas šīs zemes šarms, jo aizbraukt uz turieni, tas vienmēr ir piedzīvojums.
Deniss un ekskursijas
Neraugoties uz trūkumiem, defektiem un īpatnībām, Londona manās acīs ir superpilsēta ar tūkstošiem iespēju. Tās fantastiskie muzeji, kuru viena daļa darbojas bez maksas, ir tādi, ka pat vistrakākais muzeju nīdējs no tiem nebūs viegli ārā dabūjams. Arhitektūra, vēsture, mūsdienu tehnoloģijas, parki ar resni nobarotām vāverēm, Temza, lielais panorāmas rats, Tauera tilts un cietoksnis, Lielais Bens, Vestminsteras pils un katedrāle, Bakingemas pils, Haidparks un tā tālāk, un tā joprojām. Teātri, mūzikli, koncerti, klubi. Par to es un mani kolēģi esam rakstījuši ne reizi vien. Tomēr varu piebilst - bijām Londonā laikā, kad tur plosījās nešpetnā vētra Deniss un televīzijas demonstrēja skatus ar applūdušiem ceļiem un lidmašīnām, kas vēja dēļ tikai ar grūtībām spēja trāpīt uz skrejceļa. Bet vai nu tas traucē baudīt Londonu? Lietus gāza, tā piles brāzmās brīžam lidoja paralēli zemei, bet viss notika. Žēl vienīgi, ka šoziem viena no Londonas vizītkartēm - Vestminsteras pils komplekss ar visu torni un dievnamu - daļēji bija aizslēpies aiz stalažām. Notiek fasādes remontdarbi.
Ja slavenās vietas apskatītas un izbaudītas, nevajag palikt tikai pie Londonas vien, pat īsā nedēļas nogales braucienā no Anglijas var pieķert diezgan daudz. Viena no vietām «ārpusē», protams, ir slavenā Vindzoru pils. Pastāv dažādi varianti, kā tur nokļūt. It kā šķietami vienkāršākais būtu doties uz turieni autobusa ekskursijā ar gidu, bet ir dažas lietas, ko noteikti vajadzētu ņemt vērā. Pirmā - nevajadzētu doties tādā ekskursijā, kur bez Vindzoru pils iekļauti vēl kādi citi apskates objekti. Nevar vienā dienā aptvert to, kam vajag vismaz divas dienas, ņemiet vērā, galops pa zālēm un gaiteņiem būs diezgan atbaidošs, varēsiet teikt, ka redzējuši esat, bet liela gandarījuma nebūs. Jūs varat apvienot vairāku objektu apskati, izmantojot Londonas firmu vienas dienas ekskursiju piedāvājumus, bet Vindzoru godību vajag baudīt nesteidzoties. Paši briti iesaka braukt tur dienas ekskursijā ar vilcienu, ceļojumu sākot no rīta. Tad var apskatīt pilsētiņu, ieturēties slavenajos krodziņos un, protams, kārtīgi apskatīt pili. Otra lieta, ko vajadzētu noteikti ņemt vērā - ja plānojat braucienu, vispirms apskatieties pils mājaslapā, vai karaliene jūsu iecerētajā datumā nerīko kādu pieņemšanu. Tādās dienās liela daļa pils būs slēgta, un padomājiet paši, kāda jēga aizbraukt tur un netikt, piemēram, Svētā Džordža kapelā.
Ekskursijas ar autobusu uz Stounhendžu, Bātu, Oksfordu, Kembridžu, Vindzoru pili un citām ievērības cienīgām vietām visvienkāršāk ir nopirkt internetā. It kā var skraidīt pa Londonu un meklēt šo firmu birojus, bet tas būs gan dārgāk, gan laikietilpīgāk, jo pilsēta ir tiešām liela. Ekskursiju sākumpunkts meklējams Viktorijas autobusu stacijā, kas atrodas pāris kvartālu attālumā no Viktorijas dzelzceļa stacijas, tās sākas agri no rīta, tāpēc ir jābūt skaidram plānam, kā no apmešanās vietas laikus nokļūt tur, kur jūs gaida autobuss ar gidi. Jābrīdina, ka Viktorijas autobusu stacija ir reālā Londona. Ar pauniniekiem, bomžiem un citu sušķīgu godību. Mēs izvēlējāmies braucienu uz Stounhendžu un Bātu.
Stounhendža
Stounhendža ir jāredz. Pat ja esat noskatījušies par to duci dokumentālo filmu un izlasījuši kaudzi rakstu. Runā, ka šī vieta aitu ganībās nekurienes vidū drīz vien piedzīvos transformācijas. Plāni par jauna lielceļa izbūvi un iespējamiem piekļuves ierobežojumiem tika izziņoti jau pirms pāris gadiem. Nezinu, cik to īstenošana ir tālu postbreksita haosā, bet sliktos laikos labās valstīs allaž notiek celtniecība. Līdz ar to ar Stounhendžu var notikt apmēram tāpat, kā notika ar Ēģiptes piramīdām. Kas pirmie brauca, tie varēja tās izstaigāt, kamēr tagad daudzviet uz tām var tika paskatīties pa gabalu. Braukt nesezonā uz Stounhendžu ir pat krietni labāk nekā sezonā. Apmeklētāju bija maz, nebija rindu pie tualetēm, biļešu kasēm un šatliem, kas tūristus nogādā pie sakrālajiem akmeņiem. Kaut kāda maģija šai vietai ir arī tad, ja lidojošie šķīvīši debesīs neparādās un sejas uz akmens kolonnām saules staros neizgaismojas.
Bāta
Senais romiešu laika kūrorts ir tik valdzinošs, ka tā dēļ Anglijai var piedot daudz ko - pat transporta kustību pa ielas nepareizo pusi. Galvenā atrakcija (bet ne tuvu vienīgā) te, protams, ir romiešu pirts muzejs. Senie avoti joprojām darbojas un kūp vien. Tos skatoties, ar nostalģiju domās pieminēju jaunlaikos nolaistos Baldones un Ķemeru minerālūdens kūrortus. Normāli cilvēki ar tiem pelna un ķer tūristus - latvieši izveido pamestus graustus. Bātas vēsture tiešām ir ļoti sena. Veselību stiprinošos avotus atklāja senie romieši, kuri te labprāt ietusēja, pielūdzot dievieti Minervu. Vēlāk šo stafeti pārņēma iezemieši. Ar Bātu saistās daža laba asiņaina britu karaļnama vēstures lappuse, bet, ejot cauri gadsimtiem, šis kūrorts noteikti saglabāja seno romiešu auru. Karalienes uz šejieni devās vienatnē un pēc peldēm senajā baseinā mēdz palikt stāvoklī. Un sakiet vēl, ka tas nav brīnums! Nevajag taču būt samaitātiem un domāt visādas nejaucības par karalienēm! Ļoti interesanta ir arī Bātas vecpilsēta un tās katedrāle, kas diemžēl nebija apskatāma pilnībā, jo notika tās grīdas atjaunošanas darbi. Gidi apgalvo, ka Bātā var labi paēst. Tā tiešām ir, jo tur dominē krodziņi, kas piedāvā pietiekami internacionālu virtuvi. Noteikti ir vērts pāriet pāri Florences Ponte Vecchio līdziniekam - tiltam pilsētas centrā, izstaigāt tirdzniecības ieliņas un apmeklēt kādu no daudzajiem muzejiem. Starp citu, uz šejieni no visas pasaules brauc rakstnieces Džeinas Ostinas fani, jo viņa savus darbus radījusi šeit. Tāpat Bātā tapis leģendārais Mērijas Šellijas Frankenšteins. Pilsēta ir pietiekami liela, tie, kam iet pie sirds vēsture un kultūra, varētu te mierīgi nodzīvot kādu nedēļu. Turklāt ne pārāk tālu no Bātas atrodas vēl viens interesants ceļojumu galamērķis - ostas pilsēta Bristole.
Gan jau kādreiz vīrusa pandēmija beigsies, pasaule atkal būs atvērta un nelieli vīkenda ceļojumi atkal būs modē. Londona šajā ziņā ir un paliek viens no labākajiem galamērķiem, ja vien laikus visu saplāno un izdomā.
