TŪRISMS. Aukštaitijas muižas un pilis intriģē tūristus

Tāpat vien aizbraukt uzmest aci tuvējo kaimiņvalstu muižām un pilīm var, ja sanāk piestāt uz mirkli garāmbraucot. Tomēr Lietuvā muižu un piļu saimnieki savus īpašumus ir sakārtojuši un iekārtojuši tūristiem interesantus, tāpēc ar mirklīgu apstāšanos par tiem papriecāties nevarēs. Aukštaitijā vien ir aplūkojamas vairākas izcilas muižas un pilis.

Dižā Pakroja - lielākā Lietuvā

Pakroja daudziem Latvijas iedzīvotājiem saistās ar krāšņajiem Ķīnas laternu un ziedu festivāliem. Pakrojas muiža ir lielākais muižu komplekss visā Lietuvā, un tā ļauj gūt priekšstatu par to, kas ir visvisvis...

Pakrojas muiža ir bijušais vācu baronu īpašums. Muiža ir tik labi saglabājusies, ka tās tapšanas laiks - XVIII-XIX gadsimta vidus - nešķiet tik tālu. Kompleksā ietilpt gandrīz 30 restaurētu ēku. Vairākus gadus apmeklējot Ķīnas laternu festivālu, muižas ēku komplekss jau liekas pierasts un daudzo namu un namiņu skaits nemulsina.

Muižas ēka iekšienē ir iespaidīgāka nekā no ārpuses izskatās. Parasti tur ir satiekama smalka dāma - baronese, kura apmeklētājus iepazīstina ar muižu. Viņas stāstījums ir pamatīgs ekskurss šīs vietas vēsturē. Kaut kur un kaut kad parādās arī barons. Neticami, ka muižas ēka savulaik izmantota kā sporta zāle.

Tagad muižas komplekss tiek nodarbināts pilnībā. Tajā var piedalīties meistarklasēs - vārīt ziepes vārda tiešā nozīmē, meistarot savas smaržas, apskatīt veclaiku tērpus. Vienā no apmeklējumiem uz Neatkarīgo raudzījās pat ASV prezidenta Donalda Trampa ģipša galva. Kāds bija to izveidojis.

Cilvēka dabā ir gribēt piedzīvot šausmas, ja vien tās nav reālas. Pakrojas muiža piedāvā aplūkot soda rīkus, par laimi, tos neliekot lietā, kā arī nobaudīt spēcinošu uzlējumu.

Varētu teikt, ka Pakrojas muižas magnēts ir pat ne ēkas, bet pasākumi, kas tur notiek: Ķīnas milzu skulptūras, ziedu festivāls, kā dēļ Pakroja tiek salīdzināta ar Nīderlandes tulpju gleznām...

Unikāli un vienreizīgi

Ar ko lepojas lietuvieši? Ar to, ka Pakrojas novads ir slavens ar alus darīšanas tradīcijām, dižļaužu virtuvi un savdabīgiem nostāstiem. Tas, kas latviešiem bija Ansis Kaupēns, lietuviešiem - Tads Blinda. Viņš darbojies Pakrojas pusē.

Pakrojas muiža ir iekļauta Lietuvas kultūras mantojuma objektu reģistrā un ierakstīta Lietuvas rekordu grāmatā kā lielākā aizsargājamā un kultūras pieminekļu sarakstā ierakstītā muiža.

Pakrojas muižas ansamblis no stila viedokļa atšķiras no citām Lietuvas muižām, jo Pakrojā vienlīdz reprezentatīvi un ergonomiski iekārtotas gan kungu dzīvei nepieciešamās ēkas, gan visas pārējās, kas reiz nodrošināja šī muižas ansambļa darbību. Muižas ansambļa ēkas veido četras grupas: centrālo jeb reprezentatīvo, divas saimnieciskās un ražošanas ēkas.

Muižkungu māja ir stabila, iespaidīga divstāvu māja. Tā no citām muižām Lietuvā atšķiras ar īpašām galerijām, kas papildinātas ar kolonnām. Tiek pieļauts, ka XIX gadsimtā muižkungu māju projektēja kāds Vācijas vai Latvijas arhitekts. Katrā ziņā, lietuvieši pieļauj, ka vietējais būvnieks tas neesot bijis. Starp citu, muižas saikne ar Latviju varētu būt arī metālkaluma vārti - tie nopirkti kādā Rīgā notikušā izstādē.

Muižas parks ticis iekopts 1850.-1860. gadā. Pēc muižas mājaslapā pieejamās informācijas, parkā aug ap 26 koku sugas, starp tiem atrodami jau pirms vairākiem simtiem gadu atvesti un iestādīti reti augi no dažādām pasaules vietām. Kā lielāko lepnumu lietuviešu gidi rāda arkas tiltu pār Krojas upi. Eiropā ir tikai divi šāda stila tilti, un Lietuvas arkas tilts ir valstī vienīgā vēlā klasicisma dolomītu būve.

Smiļģa saknes pierobežā

Režisora un Dailes teātra dibinātāja Eduarda Smiļģa vecāki, vismaz tēvs Jonass Smiļģis, cēlušies no toreizējās Kauņas guberņas Sodelišķu sādžas. Tagad ne tikai daudzi latvieši, kur nu vēl lietuvieši, zina par leģendārā Smiļģa dzimtas saknēm Latvijas un Lietuvas pierobežā.

Sodelišķu muižā ir iekārtota ekoloģiska saimniecība, kurā darbojas vējdzirnavas, ir antikvāra transportu kolekcija, arī spa un viesnīca, briežu dārzā ganās ap 150 briežu, muflonu lamu.

Ekskursantiem tiek piedāvāts izcept katram savu maizes klaipiņu, kas ir iekļauts ekskursijas Graudu ceļš programmā. Ja uz Sodelišķiem brauc ar ģimeni, ekskursija norit mierīgāk, bet liela tūristu grupa nozīmē steigu un nedaudz konveijera. Maizes kukulīti pagūstam izcept, un saimniece izstāsta, ko darām, kā tiek iejaukta mīkla, un paspēj apjautāties arī par norisēm Latvijā. Toties mielasts muižā ir dāsns.

Noteikti jāizstaigā muižas teritorija, jo tā ir iekopta un izveidota kā konfekte. Ne velti saimnieki no lauksaimniecības ķērušies arī pie lauku tūrisma, jo tādu skaistumu nedrīkst slēpt citu acīm.

Alus bauda

Biržu nosaukums ir daudz dzirdēts, to mēdz dēvēt arī par Lietuvas alus galvaspilsētu. Birži ir viena no senākajām Lietuvas pilsētām, un mūslaikos par savu izdzīvošanu tā cīnās godam. Neliela pilsētiņa, kura par sevi atgādina ar alus darīšanas tradīcijām. Mazajā pilsētiņā ir pat divas alus darītavas.

Alus, iespējams, ir populārāks nekā Biržu pils, kas ir vienīgais apskates objekts, kaut gan lieliski atpūsties var arī Širvēnas ezera krastā. Tā ir vecākā mākslīgā ūdenskrātuve Lietuvā. Ezers ir krietni padzīvojis, jo izveidots 1575. gadā, aizsprostojot divas cauri Biržiem tekošas upes. Tolaik šāda manipulācija bija vajadzīga, lai sargātu pieeju Biržu aizsardzības cietoksnim un pilsētai. Purvainajā vietā izveidoja ezeru 400 ha platībā, un tas pildīja savas aizsardzības funkcijas.

1928. gadā ezera otrā pusē Astravas muižas ēkās tika izveidota linu fabrika un pāri Širvēnas ezeram uzbūvēja 525 m garu un 2,45 m platu gājēju tiltu, kas savieno Astravu un Biržu pilsētu. To izmantoja vietējie iedzīvotāji, kuri pa tiltu daudz ātrāk nokļuva uz darbu un pēc tam - atpakaļ mājās. Tagad šis ir garākais gājēju tilts Lietuvā.

Pastaiga pa to ir patīkama jaukos laikapstākļos, bet tad, kad pūš vējš un līst lietus, nākas iekrampēties margās, lai justos drošāk.

Tiškeviču rezidence - viena no skaistākajām

Astrava ir Biržu pilsētas daļa Širvēnas ezera ziemeļu krastā pie Apaščas upes. XIX gadsimta sākumā kunigaitis Dominiks Radvils Biržu zemes pārdeva grāfam Mīkolam Tiškevičam. Tiškeviči ezera krastā izveidoja savu rezidenci - uzbūvēja muižu itāliešu villu stilā. Tā tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām romantisma laikmeta muižu rezidencēm Lietuvā. Pie muižas ieejas stāvēja divas no Sanktpēterburgas atvestas metālā izlietas lauvas, kas 1938. gadā kā dāvana nonāca Kauņas Vītauta Dižā kara muzeja dārzā. Tagad tur ir lauvu skulptūru kopijas, un ne metāla.

Ezeru un karsta kriteņu acis

Netālu no Biržiem ir Kirkiļu ciems, kas ir neaprakstāmi skaista vieta. Karsta kritenes ir iedobušas zemi, un ieplakas piepilda ūdens. Tie ir Kirkiļu karsta ezeri - apmēram 30 dažādas formas ūdenstilpes, kas ir savienotas savā starpā.

Sākumā gribas staigāt piesardzīgi, jo pieredzes ar karsta kritenēm nav. Nemaz. Kā lai saprot, kad zeme zem kājām sāks zust? Turklāt pa ceļam ir redzēts, cik bīstami tuvu kriteņu acij atrodas daža laba māja. Spurkš, un arī tā pazudīs caurumā.

Kad ir uzkāpts skatu tornī, bažas atkāpjas. Apkārtni var salīdzināt ar Ēdenes dārzu, ja vien kāds vispār tajā ir bijis. Skaisti! Tāpēc tiek nolemts, ka jāizstaigā zemes strēmelītes, kas vīd ezeriem pa starpu, jāizkāpelē tiltiņi, jo kad vēl, ja ne tagad?