TŪRISMS. Izzinoši izgaršot Kurzemi

 
©Līga Rušeniece

Kārdinājumi un kārumi var būt divi vienā, ja ļaujas kņudošai vēlmei izbaudīt kaut ko jaunu. Protams, vasarā Kurzemes jūrmala čum un mudž no atpūtniekiem, bet šis ir ļoti labs laiks, lai dotos mazā izpētes braucienā, gūtu nelielus piedzīvojumus un noskatītu labas vietas iespējamai ilgākai atpūtai gada siltākā laikā Kurzemē.

Stereotipi laikam jau ir tāpēc, lai vairums kaut ko par kaut ko zinātu, nu it kā pašsaprotamas lietas. Ar ko asociējas Kurzeme? Ar dižjūru, ar Lībiešu krastu, ar sklandraušiem, ar Slīteres siliem, ar mājas kūpinātavās gatavotām zivīm... Jā, protams, ar savdabīgām pilsētām, kurās, pat negribas pašam sev formulēt, «kāpēc», gribas atgriezties. Skaidrs, ka šis ir laiks, kad cilvēki kā negauši arvien grib kaut ko jaunu un uzņēmējiem nemitīgi ir jāizdomā kaut kas jauns, lai ceļotāji, meklējot arvien ko neredzētu, to arī atrastu. Šoreiz impulss doties ceļā nāk no projekta Mājražotāju un amatnieku potenciāla attīstība un tūrisma piedāvājums «Ražots Kurzemē», ko īsteno Kurzemes vietējās rīcības grupas - Darīsim paši!, Saldus rajona attīstības biedrība, Talsu rajona partnerība, Laukiem un jūrai, Ziemeļkurzemes biznesa asociācija, Kandavas partnerība, kas aktualizē mājražotāju un amatnieku potenciālu tūrismā. Protams, vajag ne tikai ražot, arī citiem pastāstīt par to, kas saražots, turklāt pašu rokām un no vietējiem materiāliem.

Baudas un teikas Kaltenē

Braucot gar līci, ir vairākas iespējas notestēt meistardarbus, kuru galvenajā lomā, protams, ir zivis. Ņemot vērā dažādus ieteikumus, iegriežamies Cīrulīšu mājās Kaltenē, jo to saimniece Gunta Rožkalne izcili gatavo zivis - marinētas, dažādās mērcēs... Ja gribas baudīt latviešu mājās, nevis spāņu vai franču lielražotavā gatavotus vīnus, arī tas tur iespējams - dzērveņu, ķiršu, ērkšķogu, plūmju, pieneņu, pīlādžu, vīnogu, cidoniju, rabarberu, ķirbju... Un rožu ziedlapiņu ievārījums? Protams! Saimniece stāsta, ka pirms gadiem astoņiem sākusi darīt vīnus (jo mūsdienās bērni vairs neēd ne kompotus, ne zaptes, tāpēc vīnam ir gana daudz pašu dārzā augušo izejvielu), vispirms pašu vajadzībām, pēc tam jau pārdošanai, bet, viņai sākot rīkot vīna degustācijas, apmeklētāji prasījuši kaut ko klāt piekožamu, un tad radusies ideja par zivju apstrādi... Nu jau hobijs iegājis tādā stadijā, ka jādomā par promiešanu no algota darba.

Ne jau tikai vēderam tur iespējams sarūpēt baudas. Ne mazsvarīga ir ziņa, ka Cīrulīšos iekārtotā viesu māja atrodas netālu no Kurzemes akmeņainās jūrmalas un arī velna kalvām. Jā, slavenajām un unikālajām velna kalvām jeb lieliem vaļņveidīgiem akmens krāvumiem Kaltenes jūrmalas mežā, kuriem līdzīgu nav citviet Latvijā. Šajā reizē jādodas tālāk, bet šo māju piefiksējam kā iespējamo apmešanās vietu tam brīdim, kad gribēsies restartēties un izbaudīt mājās tapušus labumus, izcili garšīgo ķiploku pesto un kaimiņmājas saimnieces cepto maizi ieskaitot. Un nesteidzīgi parunāties ar vietējiem kalteniešiem - par dzīvi, par receptēm, par Rīgas kungiem, par strādāšanu citu un sevis labā, par padomju laikos uzspridzināto svētvietu...

Dundagas rauši un pūtele

Jau pirms dažiem gadiem Elma Zadiņa no Dundagas ir pārkāpusi 80 gadu slieksnim, bet viņas sparīgums ir apskaužams. Un izcili gardi ir viņas sklandrauši, kas, protams, Kurzemē ir lielā cieņā, turklāt - katrā mājā tos gatavo pavisam citādāk un ar nesalaužamu pārliecību, ka tie ir visgaršīgākie un pēc vispareizākās receptes. Tomēr pensionētā agronome atkal tautās laidusi vēl vienu, kā viņa pati apgalvo, tradicionālu kurzemnieku paēdienu - pūteli. Kas tas tāds? Kaut kas līdzīgs igauņu nacionālajam ēdienam - kamas miltiem. Un patiesībā ideja jau arī nāk no kaimiņzemes. Vēl padomju laikā, ciemojoties Igaunijā, mājup pārvedusi kamas miltus, kas, sajaukti ar kefīru, atgādinājuši bērnību. Kad atnākuši otrās brīvvalsts laiki, tad nolēmusi atdzīvināt kurzemnieku pūteļa slavu. Kamas miltos igauņi maļ kopā rudzus, miežus, kviešus un zirņus, bet kurzemnieku pūtelī Elma Zadiņa kopā maisa rudzus un kviešus - vispirms uzbriedina, tad vāra un pēc tam kaltē, samaļ un samaisa kopā ar rūgušpienu. Sirmās kundzes bērnībā pūtelis esot bijis lielā cieņā vasaras laikā, to ēduši launagā, un jo īpaši garšīgs un atspirdzinošs tas bijis karstā laikā.

Viss no bitēm jeb medus, sveces un gultas

To, ka Talsu novada Valdgales pagasta Bandeniekos es varētu gribēt kaut reizi vēl spert kāju, protams, nezinu, kad turp dodamies. Ikvienam latvietim ir kādas attiecības ar bitēm, vismaz man tā šķiet, jo kaut ko no bišu radītiem produktiem lieto ikviens, nu labi - vairums. Lauku sētā, kur jau 15 gadus saimnieko Inga un Raimonds Zviedriņi, var nopirkt saimnieku sarūpēto medu un bišu produktus, izliet sveces un... parūpēties par savu biolauku.

Kā tas notiek? Guļot speciālā namiņā, kur ierīkotas bišu gultas - kaut kas līdzīgs pirts lāvām, tikai ar caurumiem. Saimniece stāsta, ka gulēšana uz šādām gultām, kurās saimnieko bites, dod iespēju atrasties ļoti tuvu bitēm (zem vienas gultas atrodas 150 000 bišu) un elpot ārstniecisko stropa gaisu. Skan mazliet mistiski, bet visi, kas ļaujas šādam piedzīvojumam, vienlaikus izbauda arī īpašu terapiju - ap bišu stropiem veidojas īpašs biolauks, līdz ar to notiek cilvēka un bišu biolauku mijiedarbība, un tādējādi tiek veiktas korekcijas cilvēka veselībā.

«Guļot uz bišu gultām, vibrācija nav spēcīga, jo tā darbojas šūnu līmenī, kas labvēlīgi ietekmē cilvēka nervu sistēmu. Kontakts ar bitēm palīdz attīrīt aknu šūnas un stimulē to atjaunošanos. Stropu terapija labvēlīgi iedarbojas uz centrālo un perifēro nervu sistēmu. Tā ir rekomendējama augošam organismam, kā arī nostiprina imunitāti, harmonizē sirds un asinsvadu sistēmas darbību. Pateicoties bišu biomagnētiskajam laukam, normalizējas cilvēka orgānu darbība, uzlabojas imunitāte. Gulēšana uz stropiem lieliski atjauno spēkus un relaksē,» stāsta Inga Zviedriņa. Stropa terapija visefektīvākā ir aprīlī - septembrī, kad ir aktīvs perošanas laiks. Šis terapijas veids ir salīdzināms ar ārstēšanu, izmantojot zirgus, delfīnus vai vēl citus dzīvniekus, bet ir vienkāršāks, jo apgulties speciāli ierīkotā guļvietā var jebkurš. Neslēpšu, ka klusā meža ielokā atjaunotā viensēta, saimnieki un viņu aprūpētās bites man šķiet valdzinošas un atgriešanās vērtas. Un pavisam noteikti zinu, ka par bitēm saimniece izstāstīs man vēl kaut nezināmu.

Talsu amatnieki

Ja nu kāds vēl nav dzirdējis, kā talsenieki lepojas ar to, ka ir par diviem pakalniem bagātāki nekā Roma, kurus māte Daba aplaimojusi tikai ar septiņiem pakalniem, tad ir jādodas uz deviņu pakalnu pilsētu jeb Talsiem. Klīst jau sen pārbaudīta leģenda, ka šajā pilsētā visskaistākie skati ir ķiršu un ābeļu ziedēšanas laikā, bet laikā, kad nekas nezied, ir vērts ieciemoties pie vietējiem amatniekiem jeb cilvēkiem, kas paši rada ar rokām, aicina arī citus kustināt rociņas, uzdrošināties riskēt un radoši fantazēt.

Vienā to Talsu pakalniem - Ķēniņkalna pakājē, precīzāk - Talsu tautas namā, var meklēt talsenieku amatnieku un mākslinieku darbnīcas jeb Talsu radošo sētu. Tā tapusi jau 2013. gadā, to apdzīvo amatnieki, fotogrāfi, mūziķi un mākslinieki. Apmeklētājiem ir iespēja apskatīt vietējo amatnieku darbus un ar iepriekšēju pieteikšanos arī pašiem izgatavot sev suvenīru, kā arī doties Radošās sētas iepazīšanas tūrē kopā ar kādu no Radošās sētas ķēniņmeitām.

Tals’ keramiķ’

Var jau būt, ka kādam Kurzeme asociējas ar keramiku, bet man tā bija miglaina bilde, katrā ziņā ne tik skaidras asociācijas ar slaveno Latgales keramiku. Vieta, kur noteikti gribētos atgriezties, ir keramikas darbnīca Ciparnīca Tals’ keramik’. Patiesībā tā ir divu mālu mīcīšanas un veidošanas fanātiķu un entuziastu - Dianas Dzelmes un Naura Galviņa - 2006. gadā dibinātā radošā biedrība, kas aktīvi «cepina» traukus, mācās un māca citiem, piedalās projektos, iesaista un piesaista cilvēkus, iemīlinot viņus mālā.

Mazajā un omulīgajā divu mākslinieku izveidotajā keramiķu svētvietā ir iespēja tuvāk iepazīt podnieka darbu. Pat tad, ja kādreiz dzīvē ir tuvu būts podnieka ripai un acīm baudīts, kā no māla pikas top dažādi sadzīvē noderīgi trauki, šī ir vieta, kurā noteikti vērts iegriezties. Lai paši uzmeistarotu kādu trauku, lai iegādātos meistaru sarūpētos, lai paklausītos stāstus par keramikas radu rakstiem Kurzemē un arī par pašu meistaru mazliet spītīgo un, šķiet, nenovēršamo ceļu uz savu darbnīcu. Ne tikai suvenīru faniem varētu gribēties iegādāties Talsiem raksturīgus traukus, kas nāktu komplektā ar detalizētiem to izpētes līkločiem. Diana Dzelme izstāstīs par Nurmuižā atrastajām 17. gadsimta lauskām un pēc tām darināto mūsdienu analogu, kas, izrādās, ir meistariem sarežģīti darināms šķīvis. «Podniecība ir apburoši loģiska, visam ir kaut kāda doma - lai krūze nav par smagu, lai tās oss ir ērti satverama, lai bļodu nevarētu viegli sasist ar koka karoti... Vidzemnieki taisa vienkāršas un lakoniskas, praktiskas lietas. Latgalieši - smalkas lietas, kurzemnieki - lielīgi, taisa koši un lepni, vienīgie, kas uz trauka liek sirsniņu,» stāstu iesāk Diana Dzelme. Ticiet - stāsti par keramikas radu rakstiem visā Latvijā ir klausīšanās vērti, jo īpaši siltajā keramikas darbnīcā, siltu tēju dzerot.

Ir kāds liels ieguvums, kas iespējams tikai tūrisma nesezonas laikā - iespēja nesteidzīgi parunāties. Ceļotāju nav daudz, viss notiek bez steigas un burzmas, var uzzināt daudz vairāk par klasisko «kas, ko, kā un par cik», var pat teikt - uzzināt vairāk par dzīvošanu.



 

Abonē