Tūrisms: Ar mugursomu Pirenejos

 
Pireneju nogāzes. Kalnu dienvidu nogāzēs ir kalnu pļavas ar retiem krūmājiem ©Publicitātes foto: 2019. gada Rogaininga pasaules čempionāta rīkotāji

Latviešu dzejnieka Rietekļa (1856–1940) dzejolī Tik pie Gaujas ir vārdi: «Svešās malās esot jauki,/Daudz jo daiļi brīnumi,/Augsti kalni, plaši lauki,/Greznām puķēm rotāti.» Nav mums augstu kalnu. Tie vienmēr ir vilinājuši Latvijas ceļotājus. Vieni dodas ķert adrenalīnu kalnu slaloma trasēs, citi atvaļinājumu pavada ar telti un mugursomu, veicot kartē iezīmētu kalnu maršrutu. Šogad man bija iespēja iepazīties ar samērā vilinošu, taču nebūt ne vienkāršu un vieglprātīgi uztveramu kalnu reģionu, jo piedalījos pasaules čempionātā rogainingā, kas notika Katalonijas ziemeļos, Pireneju kalnos, pārdesmit kilometrus no Andoras.

Viena no atšķirībām starp tradicionālo kalnu tūrismu un kalnu rogainingu ir tā, ka parasti kalnu tūrismā iešana notiek dienas gaišajā laikā, bet naktīs ceļotāji guļ teltī vai kādas kalnu pilsētiņas mājoklī, kāpšana virsotnēs notiek tikai pa dienu. Rogaininga sacensības savukārt norisinās 24 stundas, un ir jāplāno pārvietošanās kalnos arī nakts laikā.

Īrēt auto vai izmantot sabiedrisko transportu?

Vieglākais ceļš, kā nokļūt sacensību centrā - Pireneju kalnu slēpošanas kūrortā Molinā -, bija doties uz turieni, noīrējot auto. To bija ieteikuši arī pasākuma organizatori. Tomēr 24 stundu rogainings kalnos ir ļoti liela fiziska slodze, turklāt bez gulēšanas. Lai pēc šādas distances sēstos pie stūres, vajadzētu labi izgulēties, īpaši, ja tikai pie Latvijas līdzenumiem pieradušam braucējam ir jābrauc pa šauriem un līkumotiem Spānijas Pireneju kalnu ceļiem. Tāpēc izlēmām doties uz pasākuma norises vietu, izbaudot sabiedriskā transporta priekšrocības. Sabiedriskais transports nedaudz ierobežo mobilitāti, bet vilcienā var gan baudīt kalnu ainavas, gan snaust, uzliekot modinātāju, lai nenokavētu savu pieturu.

Lēmums tika pieņemts. Braucām ar mugursomām un telti un Spānijā izmēģinājām sabiedrisko transportu. Pirmais pārbaudījums bija paspēt no airBaltic Barselonas reisa (ielido lidostā plkst. 16.10, bet vēl bija jāsaņem bagāža) uz Molinas pēdējo vilcienu, kurš no reģionālās stacijas Barselona-Sants atiet 18.57. AirBaltic reiss ielidoja 1. terminālī, bet dzelzceļa savienojumi, busu ekspreši ir no 2. termināļa, kas atrodas 3 km attālumā. Kolēģi, kas jau bija apmeklējuši Barselonu, ieteica neriskēt ar taksi, jo ir iespējams iekļūt sastrēgumā (īpaši, ja ir jānokļūst Barselonas centrā ap pieciem pēcpusdienā), savukārt brauciena ilgumu ar metro no 1. termināļa var prognozēt. Pirms brauciena Barselonas metro un Katalonijas dzelzceļa mājaslapās izpētījām instrukcijas par to, kā ir jāpērk biļetes automātos. Biļešu automātos var maksāt ar karti, monētām un banknotēm. Biļešu automātā ir pieejama izvēlne angļu val. Neliela aizķeršanās sanāca tikai reģionālajā dzelzceļa stacijā, jo ir dažādi biļešu automāti piepilsētas, reģionālajām un tālsatiksmes līnijām. Pie biļešu automātiem dežurēja dzelzceļa darbinieks, kurš palīdzēja pasažieriem. Savukārt rindas pie biļešu kasēm bija tik lielas, ka, tajās stāvot, mēs pēdējo vilcienu noteikti nokavētu. Laiks, kas bija nepieciešams, lai saņemtu bagāžu, tad ar metro aizbrauktu līdz reģionālajai stacijai un iegādātos biļetes uz vilcienu, bija tieši pusotra stunda. Līdz vilciena atiešanai vēl paguvām iebaudīt tapas (tradicionālās uzkodas) kafejnīcā stacijas tuvumā.

Izaicinājums - neiekāpt nepareizā vilcienā

Reģionālajā dzelzceļa stacijā vilcieni no katra perona atiet ik pa trīs minūtēm. Uz tablo parādās līnijas numurs un galapunkts. Vilcieni apstājas uz nepilnu minūti. Uzņem pasažierus un brauc tālāk. Vilcienu kustības sarakstam bija jāpieiet visai radoši. Viens vilciens aizkavējās, izjaucot arī visu pārējo vilcienu grafikus. Mūsu vilciena atiešanas laiks uz tablo nemitīgi mainījās. Sākumā to pārcēla desmit minūtes vēlāk, tad pēkšņi uz tablo parādījās uzraksts, ka mums nepieciešamais vilciens aties pēc nepilnām divām minūtēm utt. Uz vecākas konstrukcijas vilcieniem galapunkts ir norādīts tikai vilciena priekšgalā. Reģionālajā dzelzceļa stacijā visi paziņojumi bija tikai spāņu un, iespējams, katalāņu valodā. Barselonas reģionālajā dzelzceļa stacijā lielākais izaicinājums bija neiekāpt nepareizā vilcienā un nepalaist garām savējo.

No Molinas dzelzceļa stacijas, kurā iebraucām ap desmitiem vakarā, līdz čempionāta norises vietai bija aptuveni septiņi kilometri. Sacensību reģistrācijas centrs darbu beidza jau deviņos vakarā, un pēdējais vietējais autobuss kursēja līdz deviņiem vakarā, tāpēc naktsmītni meklējām pēc iespējas tuvāk dzelzceļam. Molina ir viens no lielākajiem Katalonijas kalnu slēpošanas centriem, tāpēc gandrīz visas viesnīcas ir izvietotas tuvāk pacēlājiem, nevis dzelzceļa stacijas tuvumā. Taču čempionāta organizatori ieteica vienu hosteli, kas bija burtiski piecu minūšu gājienā no dzelzceļa stacijas.

Radoša pieeja, rezervējot viesnīcu

Tomēr rezervēt numuru hostelī nebija tik vienkārši. Lai kā es darbojos ar hosteļa mājaslapu, nekādi netiku pie rezervācijas rēķina, jo reģistrācijas sistēma nepieņēma manu mobilā telefona numuru un Latvijas pasta indeksu, visu laiku norādot, ka šī informācija ir aplama. Problēmu es atrisināju radoši. Beigu beigās sava telefona numura vietā ievadīju viesnīcas telefona numuru (deviņi cipari) un sava pasta indeksa vietā viesnīcas pasta indeksu (septiņi cipari). Bingo! Numuriņš tika rezervēts, un mums desmitos vakarā nebija jāmēro septiņu kilometru garš ceļš ar visai lielu kāpumu, lai nokļūtu līdz Molinas centrālās daļas viesnīcām.

Hostelis piedāvāja plašas divvietīgas istabas ar dušu un labierīcībām katrā numurā, kas kopā ar labām zviedru galda brokastīm (brokastu piedāvājumā bija pat vietējais kaltētais šķiņķis) izmaksāja 25 eiro vienam cilvēkam dienā. Tuvāk pacēlājiem viesnīcas jau bija vismaz divas reizes dārgākas.

Molina ir kalnu slēpošanas centrs. Īstā dzīve sākas rudenī, turpinās ziemā un noslēdzas pavasarī. Vasara ir tukšā sezona. Viesnīcas un hosteļi ir tukši. Tuvāko desmit kilometru attālumā jūlijā ir atvērts tikai viens veikals un pāris kafejnīcas. Vietējā vara meklē veidus, kā uzturēt vietējo uzņēmējdarbību arī vasaras laikā. Hosteļos par ļoti lētām cenām tiek piedāvātas bērnu vasaras nometnes. Tiek rīkotas alpīnisma skolas, attīstīta kalnu riteņbraukšana un kalnu tūrisms.

Vīns - lētāks par ūdeni

Reģions cīnījās par tiesībām rīkot pasaules čempionātu rogainingā, jo tas veicina vasaras - tukšās sezonas - tūrismu. Uz nedēļu, kamēr notika gatavošanās čempionātam un noritēja sacensības, Molinā ieradās aptuveni tūkstotis čempionāta dalībnieku. Kopā ar ģimenēm aptuveni 3000 ceļotāju vienu nedēļu tukšās sezonas laikā pasūtīja viesnīcas, īrēja auto, izpirka tukšu vietējo veikalu un izdzēra visus lētos vīnus vietējās kafejnīcās. Cenas vienīgajā veikalā nekādi nevarēja dēvēt par demokrātiskām. Pusotra litra tilpuma dzeramā ūdens pudele maksāja trīs eiro. Taču vietējais Katalonijas vīns - nedaudz virs eiro par pudeli - bija lētāks par ūdeni. Te ir jāpiebilst, ka Pirenejos bez attīrīšanas nedrīkst lietot atklātu strautu vai kalnu upju ūdeni. Intensīvās lopu ganīšanas rezultātā virszemes noteces ūdens ir ar ļoti augstu organiskā piesārņojuma līmeni.

Vietējie kalni līdz apmēram 2 - 2,2 kilometru augstumam ir klāti ar egļu mežiem. Dienvidu nogāzēs ir krūmāji un kalnu pļavas, kuras tiek izmantotas kā govju un aitu, retāk - zirgu ganības. Pamatā lopi ir miermīlīgi. Gotiņām kaklā ir uzkārts zvans. Kad ganāmpulki pārvietojas, tad daudzās zvanu skaņas atgādina pareizticīgo svētkus ar zvanu ieskandināšanu. Lai gan govis, teļi un pat bullīši par kalnu kāpējiem neizrādīja nekādu interesi, tomēr ceļotājiem ir jābūt piesardzīgiem. Vienu brīdi aina, kuru redzējām, atgādināja Disneja multfilmā attēlotos Karaļa Lauvas bojāejas apstākļus bifeļu barā. Uznāca krusa, un vairāki simti liellopu metās uz vienīgo spraugu žogā, lai nokļūtu kalna aizvēja pusē. Nogāze, pa kuru mēs vēl pirms piecām minūtēm bijām mierīgi pārvietojušies, pārvērtās nebeidzamā un neapturamā, lavīnai līdzīgā govju un buļļu plūsmā. Drošāk ir lielos mājdzīvnieku ganāmpulkus apiet.

Mainīgie laika apstākļi

Otra bīstamība ir nepastāvīgie laika apstākļi kalnos. Molinas apkārtnes augstākā virsotne Tosa d’Alp tikai nedaudz pārsniedz 2,5 km virs jūras līmeņa. No tās paveras burvīgs skats uz grēdu, kura Andoru nodala no Katalonijas. Grēdas augša un dienvidu puses nogāzes ir bez mežiem - tikai pļavām klātas. Tas nozīmē, ka, uznākot negaisam vai ilgstošām lietusgāzēm, nebūs, kur patverties.

Čempionāta organizatori bija noteikuši distancē obligāti ņemamo aprīkojumu. Visas komandas bija aprīkotas ar GPS raidītājiem. Katram sacensību dalībniekam distancē bija jāņem līdzi sintētisks termotērps ar garām piedurknēm un termosega. Viena no manām fobijām līdz šim bija saistīta ar orientēšanos kalnos nakts laikā, biezā miglā, ļoti stiprā vējā un negatīvā temperatūrā. Tieši to es arī saņēmu Spānijā jūlija beigās, laikā, kad tikai simts kilometru attālumā Barselonā ļaudis mocījās no neizturama karstuma.

Jūlija beigas Katalonijā parasti ir saulainas un siltas, taču pasaules čempionāta pirmajā dienā kalnos sākās ilgstošas lietavas. Visu dienu lija, brīžiem stipri. Ik pa laikam bija jāizgriež gan cimdi, gan virsjakas un džempera piedurknes no lietus ūdens. Stundu pirms saules rieta iekļuvām lietusgāzē, kas pārgāja krusā. Vējš grēdas augšgalā bija virs 15 metriem sekundē. Kad ap pusnakti tuvojāmies Tosa d’Alp virsotnei, gaisa temperatūra nokritās zem nulles, grēdu pārklāja mākonis un redzamība bija zem 25 metriem. Apģērbs sāka apledot. Ūsas, kakla šalli un arī cepuri pārklāja sarma. Uz manām brillēm vēja pusē izveidojas bieza ledus kārta. Par to ļoti uzjautrinājās divas Jaunzēlandes sportistes, kas solīja manu foto ar apledojošo un sarmas klāto seju ielikt sociālajos tīklos, pievienojot aicinājumu pavadīt saulaino jūlija vasaru Spānijā. Jaunzēlandē tobrīd bija ziema, un viņas, uz Spāniju braucot, cerēja nonākt vasarā, bet kalnu virsotnē nonāca ledus valstībā.

Ar kalniem jokot nedrīkst

Tātad, ar kalniem, pat 2,5 km augstiem, jokot nedrīkst. Tie ir varenāki par cilvēku, un pret tiem nedrīkst izturēties vieglprātīgi. Ir jāpieļauj, ka laika apstākļi var negaidīti mainīties. Uznākot bīstamiem laika apstākļiem, ir jāzina, kur varētu patverties. Jāsaprot, ka gaisa temperatūra ir cieši saistīta ar augstumu. Ja uz virsotnes 2,5 km augstumā ir nulle grādu, tad temperatūra, kāpjot lejup, pieaugs par 0,6 - 0,9 grādiem uz katriem simt metriem. 1,5 km augstumā virs jūras līmeņa gaisa temperatūra jau varētu būt 12 grādi. Tas pats notiek, kāpjot kalnā. Ja virsotne ir kilometru augstāk par ielejas līmeni, tad gaisa temperatūra virsotnē būs desmit grādus zemāka.

Otrs lielākais izaicinājums ir migla kalnos. Patiesībā tā ir nevis mums pierastā migla, bet mākoņi. Kad kalna virsotni pārklāj mākoņi, tad redzamība var būt tikai daži desmiti metru. Mākoņi var pārklāt kalnu virsotnes un ielejas, tāpēc visu laiku ir jāsaprot, kurā virzienā var, bet kurā nevajag doties. Daudzas nogāzes ir ļoti stāvas, daudzviet nogāzes strauji pāriet vertikālās klintīs, kurās bez alpīnistu aprīkojuma var nokāpt tikai pa nedaudzām aizām. Ja izlemjat doties kalnu pārgājienā Pirenejos un plānojat iet ne tikai pa ielejām un ceļiem, tad pat vasarā ir jāņem līdzi laba karte, kompass, rezerves apģērbs, kas aiztur gan lietu, gan stipru vēju un silda, kā arī labs noskaņojums.

Kā balva būs pasakaini kalnu skati, aizas, klintis, klinšainas pārejas, Latvijā neieraugāmi augi un putni.

Molinas apkārtnē kalnu ainavu jaukumu ir pārpārēm. Ir atrodamas arī liecības par 20. gadsimta sarežģīto vēsturi. Šeit norisinājās Spānijas pilsoņu kara (1936-1939) cīņas. Daudzi ugunspunkti un nocietināti bunkuri, lai gan laika zoba sagrauzti, ir saglabājušies. Francijas un Spānijas robeža ģenerāļa Fransisko Franko (1892-1975) diktatūras laikā tika sagatavota ilgstošai aizsardzībai. Betona bunkuri un novērošanas posteņi Spānijas pusē ir pamesti, bet saglabājušies joprojām.

Viesmīlīgā Katalonija

Mana ceļojuma laikā Katalonijā viss vēl bija mierīgi. Tikai rudenī sākās protestu vilnis, kā redzēju TV ziņās, tad vienu dienu tika bloķēta arī reģionālā dzelzceļa stacija, no kuras braucām uz Pirenejiem. Čempionāta materiālos (spāņu, katalāņu un angļu valodā), kartēs, plakātos nekur neparādījās Spānijas nosaukums, kā čempionāta vieta figurēja tikai Katalonija. Turklāt viens no pasākuma sponsoriem bija fonds, kas atbalsta katalāņu politieslodzītos Spānijas cietumos. Ja netiek apstrīdēta Katalonijas virzība uz neatkarību, tad katalāņi ir ļoti viesmīlīgi un draudzīgi, bet ar angļu valodu ir tā, kā ir. Hostelī vienīgais angļu valodas pratējs bija hosteļa direktors, čempionātā dežurējošajā mediķu brigādē bija lielas problēmas ar angļu valodu, bet komunikācija ar ārzemniekiem, kuriem bija nepieciešama mediķu palīdzība, noritēja ar google translate palīdzību utt.