Rudens atpūtas braucieni uz kādu no Grieķijas salām vai pašas Grieķijas kūrortiem kļūst aizvien populārāki Latvijā. Tie lieti noder visiem, kam sabojāta vasara tepat Latvijā. To, ka tā būs saķēzīta arī man, nojautu jau pavasarī. Tāpēc, aplūkojot tobrīd neticami lētos rudens piedāvājumus, ierunājās skopais. Kāpēc neietaupīt? Nolēmu pārkāpt principu – nekādas tūrisma aģentūras – un laikus iegādāties kaut no sērijas – tā, lai blakus ir forša smilšu pludmale, nav pārāk trokšņains un nav jākratās pāri visai Krētai uz viesnīcu. Prognoze piepildījās. Vasaru man bezcerīgi sabojāja darbi. Desmit dienas Krētā bija burvīga kompensācija par to, ko neizbaudīju vasarā.
Pirmsceļojuma manevri
Praksē viss, protams, notika tā, kā tas ar tūrisma firmām notiek. Jau jūnijā Novatours atsūtīja šarmantu e-pasta vēstuli par to, ka paredzētajā datumā lidojums uz Krētu atcelts. Piedāvāja braukt vēlāk par to pašu naudu, ņemt naudu atpakaļ vai arī izvēlēties citu brauciena datumu, vajadzības gadījumā pašiem piemaksājot. Štrunts, ka «brauciena datums» tika izvēlēts, rūpīgi buroties kalendārā un rēķinot, vai līdz tam tiks pabeigta visa tā neiedomājami birokrātiskā dokumentu un maksājumu aprite, kas saistīta ar Dzejas dienu rīkošanu, saskaņots ar iespējamajiem televīzijas ierakstiem un pārējiem darbiem. Bet te vienkārši - brauciet citā datumā.
Nezinu, vai tā ir tāda taktika tirgot «lētus braucienus» un pēc tam iekasēt par tiem papildu maksu, bet Novatours šoreiz ar mani paveicās. Nekādas laipni piedāvātās versijas «vēlāk» nebija nopietnas, jo kuram muļķim gribas sēdēt Krētā rudens lietū. Mainījām datumu uz agrāku, mainījām ceļojuma ilgumu un, protams, piemaksājām. Laikam nebijām tādi vienīgie. Tāpat nebijām vienīgie, kuri vaicāja apdrošinātājiem, vai iespējams apdrošināt ceļojuma atcelšanu, jo aģente, šo jautājumu izdzirdējusi, tūlīt zvanīja priekšniecībai pakonsultēties un sarunu sāka ar vārdiem - man atkal klients par ceļojumu atcelšanas apdrošināšanu interesējas. Kas te notiek? Kopumā ļoti iedvesmojoši. Kamēr viņa runāja, krēslā sēžot, varēju jautāt sev - kāda vella pēc pats nenopirku biļetes? Laikam jau tāda karma.
Savukārt jau piektajā dienā pēc mūsu nonākšanas Krētā uzzinājām, ka bankrotējis Thomas Cook. Krēta ir izslavēta kā šīs kompānijas bāzes maršruts, tomēr es neteiktu, ka sastaptie briti staigāja sērās par sava tūroperatora bankrotu. Viņi laikam bija diezgan pārliecināti, ka premjers Boriss savus pavalstniekus nepametīs. Beigās tā arī notika. Tiesa gan, viņus izglāba vācieši, kuri par to dabūja izputējušā Tomasa lidkompāniju, nevis blondais breksits. Lidojām prom dienā, kad britus masveidā sēdināja lidmašīnās un transportēja uz fāterlandi. Mums, kas lidoja paredzētajā laikā, toties bija vairāk nekā stunda jānīkst lidmašīnā uz skrejceļa, jo gaisa telpā virs salas valdīja milzu sastrēgums.
Salu naktsmītnes
Ceļojot pa Grieķiju, jāpierod pie domas, ka viss ir relatīvs. Jo mazāk tu gaidi, jo lielākas ir iespējas piedzīvot pozitīvu pārsteigumu. Veicot savu iekšējo ekspresaptauju, vienbalsīgi secinājām, ka šoruden nevēlamies viesnīcas ēdienu brokastīs, jo mums tas ir līdz kaklam. Izvēle krita uz apartamentiem. Skaidrs, ka, meklējot mītnes vietu, ļaudis skatās interneta vietnēs izvietotas fotogrāfijas. Noteikti lasiet arī vērtējumus! Tie ļoti palīdz. Ja vērtējumu nav, tas ir aizdomīgi. Ja tie ir pamatā negatīvi, lai tajos dzīvo citi. Izvēlējāmies iepriekšējo iemītnieku dāsni aprakstīto self-catering divistabu apartamentu, divas telpas ar iebūvētu virtuvīti, viss kopā apmēram uz 40 kvadrātmetriem. Bija tieši tā, kā lasījām komentāros. Diviem cilvēkiem vietas pietiekami daudz, ideāls novietojums, apkārt neskaitāmi veikali un krodziņi, pārtikas bodes, pludmale 130 metru attālumā, autonomas ik uz stūra, autostāvvieta, nav televizora (paldies dievam), dvieļus maina neregulāri un uzkopj istabas tikai reizēm (tā jau ir viņu problēma), laipns personāls (ar to pilnībā pietiek). Mēs tiešām negrasījāmies medīt kalnu kazas un tad šmorēt medījumu mazā kastrolītī. Atvedām līdzi normālu kafiju, kas glāba mūs no vajadzības malkot grieķu kafiju un izlikties, ka tā esot dzerama. Veikalā no rītiem pirkām siltu, nupat ceptu maizi, svaigi plūktus dārzeņus, lieliskus grieķu sierus un vīnus, turklāt bijām salā vīnogu ražas laikā. Apmeklējām vietējos krodziņus. Dzīvojām, kā pašiem patika, cēlāmies, kad gribējām, gājām, kur gribējām. Dvieļus tiešām mainīja neregulāri, protams, ka arī telpas reizēm uzkopa. Tomēr, taisnības labad, atkritumus iznesa katru dienu. Salīdzinot ar iepriekšējām reizēm, kas Grieķijā tika vadītas viesnīcās, - nekādu poliski aurojošu aptekšņu komandu, kas rūcina savus putekļu sūcējus septiņos no rīta, nekādu brokastu telpu, kur vāciešu desants tev degungalā nolasa no šķīvjiem skaistākās tomātu šķēlītes. Arī normāla duša bez pretīgiem plēves aizkariņiem. Pieklājīgs baseins. Ja vēl apartamentus nevadītu ļoti sirmas kundzītes, kuras sekotu līdzi laikmetam un saprastu, ka ir 21. gadsimts…
Autonomas nacionālās īpatnības
Tiem, kuri dodas uz grieķu salām, ir divas iespējas: dārgi maksāt par grupu ekskursijām ar autobusiem vai lēti īrēt auto. Nevaru ciest grupu ekskursijas. Protams, devāmies īrēt auto. Te nu es ieteiktu nebūt skopam un iet garām nomas kantoriem, kuros ir labi ja pāris dranduļi, kas izskatās krietni apšņurkuši. Pirmkārt, noplucis auto maksās tikpat kā krietni jaunāks. Otrkārt, ko iesāksiet, ja šāds autovraks noplīsīs kalnos, kur klintis ir tik karstas, ka uz tām var žāvēt gaļu, bet mobilie sakari nedarbojas?
Iesaku doties uz normālu nomu, bet aizmirst par dāsni dalītajām cenu lapām, kur nomas auto īre sākas ar 7 eiro diennaktī (bet nomātājs, saņemot savu lūzni, atbild par pilnīgi visu). Noslēdziet nomas līgumu, kurā iekļauta pilna apdrošināšana un brauciet bez raizēm. Tāpat ejiet garām kantoriem, kas prasa milzu depozītus un jūsu bankas karti. Kam jums tas vajadzīgs? Krētā auto izvēle ir fantastiska, ņemiet, ko varat atļauties! Mašīnas normālās firmās ir maz brauktas - 20 000 kilometru odometrā un nenoplucis salons, prieks stūrēt. Galvenais pie mītnes izvēles ir saprast, vai tuvumā iespējams brīvi atstāt auto pa nakti.
Ceļojumu iespējas ar auto Krētā ir ļoti daudzveidīgas. Īpaši, ja esat kopā ar ģimeni. Nomas maksa, kas nelieliem auto noteikti būs stabili zem 50 eiro dienā, visbiežāk ar nosacījumu, maksā par divām dienām, bet brauc trīs dienas, degviela (apmēram 1.7 eiro litrā) un dažādas ieejas biļetes ir vienīgās izmaksas, kamēr grupu ekskursija autobusā nereti maksā simt eiro no cilvēka, plus vēl ieejas biļetes tur, kur tās ir. Varu ieteikt, izmantojiet auto, lai aizbrauktu uz Spinalongas salai netālu esošajiem blakus ciemiem. Piemēram, no Plakas pārcelšanās ar mazu kuģīti uz salu maksā tikai dažus eiro un ilgst dažas minūtes. Tiem, kam apnikusi viesnīcu burzma, noteikti patiks brauciens uz salas dienvidu krastu. Vēl viens brīnišķīgs brauciens varētu būt uz Zeva alu un plakankalni. Ņemiet tikai vērā, ka Krēta ir ļoti liela, bet ceļi līkumoti ar kalnu serpentīniem. Dienas laikā to apceļot nav iespējams.
Yinde Z jeb ceļojums uz Santorini
Dziesminieks Kaspars Dimiters dzied: «.. baigi gribas, baigi gribas…» Esot Krētā, «baigi sagribējās» uz Santorini. Tā ir galvenā Krētas ekskursiju topa pērle un oga vienā personā. Nenocietāmies! Labi, ka vismaz paklausījām ieteikumam ņemt tādu dienas braucienu, kurā laiks Santorini ir visilgākais. Pusstundu klausījāmies bla, bla, bla par to, cik viss būs super, ka ceļojums ir pilnībā apdrošināts, to, ka mums ir neticama atlaide, par ko labāk neteikt ceļojumu biedriem, jo viņi parasti braucot uz Santorini pēc tūroperatoru partnerfirmu piedāvātā nekaunīgi uzskrūvētā cenrāža. Vārdu sakot, deviņdesmit pieci eiro no personas un transfēra autobuss pusseptiņos no rīta gaidīs uz stūra. Viss tā arī notika, kungs pie prāmja visu pārbaudīja, paņēma firmas rakstīto dokumentu, iedeva biļetes turp-atpakaļ un nokļuvām uz 700 vietu katamarāna klāja. Pēc divarpus stundām piestājām Santorini ostās.
Te nu, dāmas un kungi, ir laiks ar pilnu atbildības izjūtu paziņot, ka Santorini ekskursiju bizness ir absolūta katastrofa, ko droši var pielīdzināt šīs salas vēsturiskajiem vulkānu izvirdumiem. Iedomājieties mazu, skaistu, ļoti kalnainu grieķu salu, kurā ir ap 16 000 iedzīvotāju, ar visām no tā izrietošajām sekām, šaurām ieliņām vēl šaurākiem kalnu serpentīniem, kur vietām ieviesta reversā kustība, ko regulē ar luksoforiem. Un tad šeit gandrīz vienlaikus savu dienišķo desantu izsēdina vairāki katamarāni, prāmji un tamlīdzīgi jūras transporta līdzekļi, kas kopā ar atlidojušiem tūristiem vienā mirklī trīskāršo cilvēku skaitu. Viss šis bars tiek sasēdināts šaurajiem ceļiem absolūti nepiemērotos lielos autobusos, kas ar mokām spēj izgriezt pagriezienus un rada sastrēgumus ik uz stūra. Uz to fona drīz vien pilnīgs nieks sāks šķist nejaušs atklājums, ka mans uzvārds, ierodoties uz salas, ir Yinde Z. Ja gadītos kāda ķibele, kur būtu nepieciešama solītā apdrošināšana, tādu Arno Jundzi pasūtītu vienu māju tālāk.
Ko es varu teikt par salu, kas aplūkota pa smirdīga autobusa logu? Droši vien tā ir brīnišķīga. Nekādu zilo jumtu sen vairs nav. Dažus atlikušos tagad visiem piedāvā fotografēt. Te arī veidojas sastrēgums. Pārējā laikā pa ceļam, kamēr autobuss izstāv bezgalīgos korķus, lai nokļūtu autobusu stāvvietās Tīrā (salas galvaspilsēta) vai burvīgajā Oia ciematiņā (tas ar tiem jumtiņiem), var baudīt depresīvu izkaltušu ainavu ar nošņurkušiem rūpnieciskiem elementiem: pamestiem veikaliem, neuzbūvētām villām. Ja vien neesat no šausmām noģībuši, braucot augšā pa serpentīnu no ostas. Vēl jāpiebilst, ka šis ir brauciens tarkšķoša gida pavadījumā, kas, par laimi, jūs pametīs, tiklīdz tiksiet izlaisti no autobusa. Oias apskate (atcerieties, jums ir tikai pusstunda laika!) savā ziņā atgādina tādu kā mēģinājumu redzēt Lindosu tūrisma sezonas karstumā tad, kad Rodas ostā piestājuši kādi desmit milzu kruīzkuģi. Cilvēks pie cilvēka. Un neiztrūkstošie ķīnieši ar savām zīmolu paunām, kurās iekšā bija tas, kas, visticamāk, ražots viņu dzimtenē. Tikai Lindosa ir lielāka un tās ieliņas platākas. Nē, fotogrāfijas iznāca skaistas! Tomēr ko vēl labu var teikt par ceļojumu autobusā? Laikam jau patīkamākais šajā atrakcijā bija tas, ka pieteicāmies apskatīt vulkānisko pludmali. Ūdens tajā bija nedaudz vēsāks nekā Krētā.
Tālāk sekos dzīves proza. Tuvojoties atpakaļceļam, mūsu gids saņēma informāciju, kas darīja nervozu pat daudz pieredzējušo tēvaini. Par spīti tam, ka visi braucēji bija nopirkuši biļetes uz vienu prāmi turp un atpakaļ, daļai ekskursantu atceļā būšot jābrauc ar citu prāmi. To liecinot uzraksts uz biļetēm. Tā arī bija. Gida nervozitāti sapratām, jau atgriežoties ostā. Kāds grieķu rēderpapus bija izfunktierējis, ka prāmji aties ar dažu minūšu starpību, bet vieta piestātnei ostā ir tikai vienam prāmim. Apmēram 2000 cilvēku maz ko saprotošs ķērcošs pūlis pleķītī, kas drusciņ lielāks par laukumiņu pie Pēterbaznīcas, atbraucēji, aizbraucēji, jau pieminētie zīmolpaunaiņi ar saviem koferiem, grūtnieces, mazi bērni. Visi vēlas tikai vienu - prom, prom, prom. Brīnums, ka nevienu nenobradāja. Nebrauciet uz Santorini dienas ekskursijā! Sala ir skaista, bet tas nav tā vērts. Nebrauciet uz Santorini arī divu dienu ekskursijā. Mūsu autobusā bija daži sirmi kanādieši no Toronto, kas bija izvēlējušies šo opciju. Nabadziņi! Visu dienu viņus vazāja kopā ar grupu, vakarā atveda uz ostu, un tikai tad gids aizskrēja meklēt kādu, kas kanādiešus varētu aizvest uz viesnīcu.
Noslēguma vietā
Bet pati Krēta, protams, ir lieliska izvēle tiem, kas saprot, ko vēlas, un prot veikt pareizās izvēles. Te var dabūt visu. Gan naktsdzīvi pilsētās, gan mieru ārpus tām. Liekot roku uz sirds, nevaru apzvērēt, ka arī nākamgad nezvilnēšu Stalidas lieliskajās pludmalēs, nepeldēšos siltā jūrā. Patiesībā jau es būtu ar mieru braukt kaut tūlīt. Attur vienīgi doma par to, ka zvilnēt pludmalē rudens lietavu laikā nav diezin cik patīkami. Mans padoms - sezonas nogales braucienus vēlāk par 20. septembri tomēr neatlikt. Pēc tam ar laiku var paveikties, bet var arī nepaveikties. Turklāt bieži vien nejaukāks par lietu var būt stiprais vējš un spēcīgie viļņi jūrā.