TŪRISMS. Senajiem kuršiem pa pēdām

 
PILSKALNS. Talsu pilskalns, kas ir ticis apdzīvots no 10. līdz 15. gadsimtam, ir tipiska tā laika apmetne – ar vietu valdniekam un karadraudzei, amatniekiem un senpilsētai. Domājams, ka pilskalns un teritorija līdz pat Vilkmuižas ezeram ir vienots arheoloģisks komplekss ©Aisma Orupe

Tūrisma maršruts Baltu ceļš ved pa senajām sēļu, zemgaļu un kuršu pēdām. Šajā ceļā katrai no ciltīm atvēlēts savs loks. Viena no vietām, kur var izsekot seno kuršu pēdām, ir Talsi un to apkārtne. Tās aizvedīs gan uz Talsu novada muzeju un pilskalnu, gan pie amatniekiem, gan latviskās dzīvesziņas mantojuma kopējiem un tālāknesējiem. Teiciens: kas meklē, tas atrod – šajā vietā noteikti ir spēkā.

Ceļu pie kuršiem var sākt Talsu novada muzejā, kur šogad atklāta jauna arheoloģijas ekspozīcija Ceļojums senatnē. Tajā aplūkojami gandrīz piecsimt eksponāti no muzeja arheoloģisko priekšmetu kolekcijas un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumiem.

Priekšmeti un informatīvais materiāls, kas izvietots divās telpās un izmantojot arī jaunās tehnoloģijas, vēsta par novada senvēsturi, sākot no 4,5. gadu tūkstoša pirms Kristus dzimšanas līdz pat viduslaikiem.

Senlietas stāsta

Talsu novadpētniecības muzeja galvenā speciāliste vēstures jautājumos Inese Vempere norāda, ka visgrūtākais, ekspozīciju veidojot, bija apcirpt tekstu no trim lappusēm uz puslapu, lai pavēstītu, kas bija raksturīgākais katram gadu tūkstotim. Arī lietas, kas ir ne tikai kuršiem, bet baltiem raksturīgās, nācies rūpīgi atlasīt, lai dotu ieskatu, sākot no Akmens, līdz Dzelzs laikmetam. Pamatā te redzamais ir autentisks, ir tikai daži atdarinājumi. Tā kā neviens jau nezina, kā sirmā senatnē dzīvoja cilvēki, tad vajadzējis pieslēgt arī fantāziju, lai parādītu, kā tad izskatījās kurši, kāda bija viņu ikdiena un dzīvesvietas. Jo kas tad ir arheoloģija? Laika zoba neiznīcinātās lietas, nedaudz faktu, sapņi un fantāzijas, teic vēsturniece.

Liels palīgs ir senkapi. Senajiem kuršiem bija vislielākā kapu daudzveidība - gan senskandināvu kapi jeb velna laivas (vieta izlikta ar akmeņiem, veidojot it kā laivas formu), gan skeletu kapi - līdzenie un uzkalniņu veida, gan akmens krāvumu. Un tajos arheologi atraduši virkni dažādu priekšmetu. Senlietas atrastas arī Vilkmuižas ezerā, Talsu, Sabiles un Mežītes pilskalnā un Ģipkas baltajā kāpā.

Viena no senvietām ir Talsu pilskalns, kas apdzīvots no 10. līdz 15. gadsimtam. Tur izrakumi veikti Latvijas pirmās brīvvalsts laikā - izpētot vien desmito daļu no tā. Pēc tam bijuši tikai nelieli kontrolizrakumi Jāņa Asara vadībā. Šobrīd nav plānots tos veikt. Kā saka Inese Vempere: ļaujam tam mierīgi dusēt. Mežītes pilskalns, kas atrodas Talsu novadā, gan ir vairāk izpētīts. Taču, nenoliedzami, lielākie atradumi ir senkapos.

Tiek pieļauts, ka vispirms Talsu pusē dzīvojuši lībieši, par to liecinājusi pilskalna pirmā kultūras slāņa kārta, bet pēc tam tas kļuvis par īstu baltu cilšu dzīvesvietu ar visas saimnieciskās darbības liecībām. Piemēram, atrasta ir izkapts, ko tieši kuršu vīrieši sākuši pirmie izmantot Latvijas teritorijā. Starp citu, ugunskapos visbiežāk nolikta izkapts vai sirpis. Tam, ka kurši bija arī veiksmīgi tirgotāji, pierādījums ir bronzas siksnu turētāji, kur noteikti vajadzēja būt gan nazim un kaujas cirvim, gan atslēgām, gan kramam, gan svariņiem un atsvariņiem (nauda kā tāda nebija, viss notika maiņas ceļā, piemēram, maina sirpi pret noteiktu daudzumu sudraba vai citu priekšmetu). Ir arī lietas, kas norāda uz galdniecības prasmēm. Tāpat ir atradumi (ķemmes, pincetes), kas vēsta - kurši rūpējušies par higiēnu. Turklāt savas mītnes viņi cēla upju un ezeru krastos, lai tuvumā būtu ūdens. Un, protams, augstā vērtē bija zirgi. Seno cilšu īpašo attieksmi rāda zirglietas, kas bieži vien ir ar sudraba patinējumu (cēlmetāls ugunskapos ir sakusis). Arī rotaslietas, kas atrastas pilskalnā, ir pierādījums augstajām estētiskajām prasībām - nav vienādu kaklariņķu, saktu, aproču, kas varēja būt pat līdz elkonim, - kopskaitā divpadsmit. Pamatā tās ir bronzas, bet ir arī dzelzs, ko varēja atļauties tikai ļoti turīgi ļaudis. Vēsturniece piebilst, ka kapu kultūra kuršiem bija ļoti attīstīta. Mirušā aizvadīšana bija svarīgs notikums, par to liecina arī kapos atrastie dzeramie biķerīši, kas uzieti kapā, jo nav deguši, tātad iemesti pēc tam. Arheologiem bijuši arī pārsteidzoši atradumi - tie uzieti zem dēļu grīdas kādā luterāņu baznīcā, kas liecina, ka tā uzcelta uz seno kuršu kapa vietām. Nonākot Vilkmuižas ezera krastā, Inese Vempere nopūšas, ka mūsdienās liels traucēklis vēsturniekiem ir melnie arheologi, kas pat nekaunas iebraukt ezerā un «izgrebt» dzelmē vēl gulošās senlietas.

Trauki senāk un tagad

Mēs savu ikdienu nevaram iedomāties bez traukiem, un tā tas bija arī senlaikos. Tāpēc podnieki bija un ir visnotaļ cienīti amatnieki. Senā mantojuma klātbūtne ir joprojām jūtama mūsdienu podnieku darbos. Arī Talsu keramikas darbnīcā Ciparnīca, kur top skaisti māla trauki. «Izrakumos atrastais liecina, ka tā bija izkopta māka - katrs trauks veidots tā, lai būtu ar savu jēgu, piemēram, lai traukam osiņa būtu ērta. Lai krūzīte nebūtu pārāk smaga, bet bļoda - pārāk viegla,» stāsta meistare Diāna Dzelme. Runājot par to, kas raksturīgs ir tieši Talsu puses keramikai, jāņem vērā, ka te bijušas veselas trīs podniecības «skolas». Taču kopumā Talsi nav bijuši piemēroti šim amatam. Kāpēc? Jo māls, lai gan skaisti dzeltenā krāsā, bet ar kaļķu izsvīdumu piedevu, kas nav īsti piemērots trauku veidošanai. Varbūt tas ir iemesls, kāpēc pēc kara šis rūpals vairs te neatjaunojās. Latgalē, kur māls ir labākas kvalitātes, tas ātrāk atguvās un virkne meistaru turpināja izkopt šo tradīciju.

Diānai un otram meistaram Naurim Galviņam ir pazīstami ļaudis Nurmuižā, kas tiek saudzīgi atjaunota. Tur atrasti arī trauki, un tie tiek rūpīgi izpētīti un saglabāti. Kas atklājies? Izrādās, ka tur, kur tuvumā bijuši varkaļi, glazūrā izmantots varš - iegūstot zaļu toni, bet metālkalēju tuvums devis traukiem dzeltenu glazūru. Arī ornomenti atklājušies visai neparasti - it kā veidoti ar parakstiem. Vispār jau kurzemnieku veidojumi esot tipiski ar to, ka «tie ir lielīgi», proti, aizņem visu trauka virsmu. Tie var būt augu, bet ir arī sisrniņu motīvi. Diāna pasmaida, ka laikam introvertajiem kurzemniekiem tas bija veids, kā atklāt mīļotajai vai sievai savas jūtas. Tām arī nosaukums ir sievu krūzes. Iespējams, ka lietotas higiēnas vajadzībām. Daudz kas esot atkarīgs no meistara - no viņa formas un krāsu izjūtas. Piemēram, Ventspils pusē tie ir ļoti krāšņi, jo tuvumā bija pils, kur lietoja fajansa traukus un vāzes, kas bija ar ciku cakām un dažādām figūriņām aplipināti. Ciparnīcas kolekcijā ir arī Latgales podnieka Jūlija Bogdana mantojums - šis vīrs braukājis pa Latviju un meklējis mācekļus. Ja kāds bija ar mieru to darīt, apmācīja amatā un brauca tālāk. Tā viņš nonācis arī Kurzemē. Bogdans lietojis no pudelēm iegūtu glazūru, kas jūtama ar savu raupjumu glazūrā.

Runājot par etnogrāfiju, esot grūti novilkt robežu, kas ir un kas nav etnogrāfisks. Tā tas acīmredzot bijis vienmēr, jo nekad viss nav bijis vienāds, ir tikai līdzīgas iezīmes. Diāna un Nauris latvisko cenšas ievīt mūsdienu dizainā - «lai ir atliektā maliņa, lai arī rakstos tas ir jūtams». Strādājot ar melno un balto mālu (tas mēdz būt dažādās krāsās), ko pērkot Raunā un Ādažos. «Katram mālam ir savas īpašības, un ar katru ir jāsadraudzējas. Par podnieku var kļūt tikai tas, kas nevar nekļūt par to, jo tas prasa lielu pacietību un līdzsvarotību, jo process ir garš (trauka tapšana prasa vismaz divas nedēļas, jo ir ne tikai vairākkārtēja žāvēšana un dekorēšana, bet arī apdedzināšana) un arī fiziski grūts,» teic Diāna, piebilstot, ka pat tautasdziesmās vienā no retajām dainām, kas veltīta podniecībai, novēlēts kungam elles ugunīs mālus mīcīt. Šodien tas esot vieglāks, taču joprojām prasa lielus spēkus.

Folklora un latviskā dzīvesziņa

Talsu novada Jāņkalnos jāiegriežas, lai iepazītu latviešu folkloras mantojumu. Māju saimniece Aiva Daukša izvadās pa dabas taku, pastāstot par dievībām, senču rakstiem, zīmēm, dainām. Pievērsīs uzmanību dabas brīnumiem un liks sajust to dziedinošo pieskārienu. Māja savu nosaukumu ieguvusi no blakus esošā Jāņkalna. Rindā izvietoti esot veseli trīs uzkalni, kur vēl seno zintnieku laikos ir «katrā savas lietas darītas». Viens bijis laika likšanai, otrs - upurēšanai, trešs - lietu lemšanai, skaidro Aiva Daukša. Te viss esot pakārtots gadskārtu ciklam, nevis tikai īpašos brīžos par to iedomāts. Tāpēc te droši var braukt, piedalīties un pieņemt to, kas uzrunā, un nest tālāk. Jo nekur jau nav gatavas formulas, tās katram pašam jāmēģina atrast un likt kopā. «Aromterapija, krāsu terapija nav nekas jauns, to mūsu senči zināja jau sen. Arī adot zināja - kam to dara un kādas krāsas un zīmes jāliek kopā,» teic mājas saimniece.

Viņa ir pārliecināta, ka Latvija ir īpaša vieta: ģeobioloģiskais jeb tā saucamais Hartmaņa tīkls rāda, ka spēkavietas te ir ļoti tuvu cita citai - vien padsmit kilometru attālumā, kamēr citās zemēs tās ir daudz tālāk izvietotas - tūkstošiem kilometru tālu. Tātad te arī slēpjas atbilde, kāpēc tik daudz asiņu lietas šīs zemes un Rīgas jūras līča dēļ, jo nav jau te ne zelta, ne naftas, ne citu derīgu izrakteņu. Īpašā izvietojuma un spēka dēļ. Lai apjaustu to, vajag tikai atvērt sirdi un prātu. To var palīdzēt izdarīt arī dabas takās izvietotās spēka zīmes - Ugunskrusts, Jumis, Laimas zīme un citas. Par katru Aiva Daukša zinās pastāstīt. Arī par senajiem rituāliem un augiem būs daudz interesanta. Un ne tikai par tiem, tāpēc laiks, kas te pavadīts, būs jaunām zinībām piepildīts. Būs arī dziedāšana, rotaļās iešana, kokā kāpšana, ugunskura dedzināšana un Raganu kalna apmeklēšana. Mediju pārstāvjiem ciemošanās noslēdzās ar sklandraušu baudīšanu, uzliekot aromatisku un gardu punktu piesātinātajai dienai.