Kuldīga un Grobiņa pietuvojas Pasaules mantojuma sarakstam

 
SAUDZĒTA. Vecpilsētu izdevies saglabāt, jo tā netika sagrauta kara laikā, kā tas, piemēram, notika ar Jelgavu, arī padomju laikā tai tika piešķirts īpašs statuss ©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Divas Latvijas kultūrvēsturiskas vietas – Kuldīgas vecpilsēta un Grobiņas arheoloģiskais ansamblis – iespējams, tiks iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā jau tuvāko gadu laikā. Šāds ieraksts to vizītkartēs abām dotu lielāku atpazīstamību pasaules mērogā un ļautu piesaistīt vairāk tūristu. Kā rāda pieredze, apmeklētāju skaits šādās zīmolotās vietās pieaug pat par 30 procentiem.

Tiek plānots, ka Kuldīgas vecpilsētas pieteikums UNESCO mantojuma reģistram tiks iesniegts 2021. gadā, savukārt Grobiņas arheoloģiskā ansambļa - 2019. gada nogalē vai 2020. gada sākumā, skaidro UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Baiba Moļņika. Šādu vēlmi ir izteikušas arī citas pašvaldības ar tādām unikālām vietām kā Daugavas loki, Rundāles pils, taču tālāk par ieceri tās šobrīd nav tikušas. «Kuldīgai progress ir acīmredzams. Pieteikumus virza Kuldīgas novada pašvaldība sadarbībā ar Brandenburgas Tehniskās universitātes Pasaules mantojuma programmas nodaļas vadītāju profesori Britu Rūdolfu. Kuldīga UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā startēs kā vienīgā pilsēta no Kurzemes un Zemgales hercogistes, kurai saglabājusies unikālā vecpilsēta, jo citas kara laikā tikušas izpostītas. Tādas nominācijas sarakstā nav. Jāatgādina, ka tajā var būt tikai viena vieta ar šādu vēstījumu, citi šādu zīmolu vairs nevar izmantot,» norāda B. Moļņika, piebilstot, ka, iesniedzot pieteikumu, Kuldīgai būs jāpierāda sava unikalitāte pasaules mantojuma kontekstā. Bet cerības tajā iekļūt ir, jo eksperti esot atzinuši, ka daudzas hercogistes laika liecības tajā tiešām ir saglabājušās.

Saglabā hercogistes auru

Kuldīgas novada pašvaldības pārstāve Kristīne Duļbinska atzīst, ka būtu lieliski, ja pilsēta tiktu uzņemta Pasaules mantojuma sarakstā, un daudz jau esot paveikts, lai nonāktu tuvāk šim mērķim. Taču - vai to izdosies izdarīt, ir grūti apgalvot. Liels pluss vecpilsētas saglabāšanā ir tam, ka kara gados tā netika sagrauta, saglabājies vecais ielu tīkls, kāds tas bija hercoga Jēkaba laikā, kad Kuldīgā bija viena no viņa rezidencēm. Arī padomju gados vēsturiskais centrs netika sapostīts, jo tam bija piešķirts īpašs statuss. Taču nopietnāk par vecpilsētas sakārtošanu un iekļaušanu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā pašvaldība sākusi domāt tikai 90. gadu beigās. Pirmo reizi Kuldīga UNESCO nacionālajam pagaidu reģistram tika pieteikta un iekļauta 2003. gadā. Ir vēl bijuši citi nozīmīgi notikumi: 2007. gadā tā tika atzīta par Eiropas izcilāko tūristu galamērķi, bet vēl pēc gada vēsturiskais centrs saņēma Eiropas mantojuma zīmi. Saskaņā ar jaunajām UNESCO prasībām - 2011. gadā šis pieteikums tika iesniegts atkārtoti un vēlreiz apstiprināts, bet Kuldīgas vecpilsēta ierakstīta Latvijas nacionālajā UNESCO mantojuma vietu sarakstā.

Šo gadu laikā daudz darīts, lai pakāptos arvien augstāk: rīkoti izglītojoši pasākumi, kuros iesaistīti iedzīvotāji, veikta izpēte, vecpilsētas un dabas kompleksa saglabāšana. Notiek arī sadarbība ar ekspertiem - Brita Rūdolfa Kuldīgā bijusi jau vairākkārt, strādājusi vecpilsētā kopā arī ar saviem studentiem, izbraukājusi arī citas vietas Latvijā, lai veiktu salīdzinošo analīzi. Viņa ir nenovērtējams palīgs pieteikuma sagatavošanai, jo, lai saņemtu UNESCO zaļo gaismu, jāpierāda, ka šī vieta ir tiešām unikāla, akcentē Kristīne Duļbinska. Notiek arī sadarbība ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Nacionālo mantojuma pārvaldi, jo dokumentu iesniedzēja ir valsts, konkrēti - Kultūras ministrija, tāpēc vajadzīgs šāds valsts institūciju atbalsts.

Atjauno vēsturisko centru

Kā lielu pienesumu Kristīne Duļbinska min pilsētas arhitektūras un pilsētbūvniecības izpēti, vēsturiskā centra paplašināšanu. Tas nenozīmē, ka pilsēta tiek pārpucēta. Atjaunojot svarīgi ir saglabāt vēstures elpu. Patlaban ir vairāk nekā 400 ēku, kuru atjaunošanā jāievēro stingras prasības. Laba sadarbība izveidojusies ar vecpilsētas namu īpašniekiem, jo bez viņu izpratnes un atbalsta vecos namus nevarētu saglabāt, nenodarot tiem pāri. Šādās būvēs svarīgas visas detaļas, tās ir kā pierādījums un liecība hercoga Jēkaba laikam, tajās nekādā ziņā nederēs pakešu logi vai durvis. Nenovērtējamu palīdzību sniedz arī Kuldīgas Restaurācijas centrs, kas kopš pērnā gada izvietots vienā no vēsturiskajām ēkām, kura savulaik cietusi ugunsgrēkā, bet nu skaisti atdzimusi. Centrs ne tikai mērķtiecīgi atjauno vecpilsētu, bet strādā ar Kuldīgas iedzīvotājiem - izglīto viņus un atbalsta, tostarp logu un durvju atjaunošanā, kas ir īpaša veco namu vērtība. Būtiski, ka šim nolūkam kopš 2014. gada pieejams pašvaldības finansējums - 378 000 eiro. Šī summa ļāvusi īstenot 83 projektus (tās nav tikai ēkas, bet var būt atsevišķu detaļu atjaunošana). Īpašnieks var kopumā iegūt 30 000 eiro - ieguldot tos uzreiz vai sadalot pa gadiem. Ir arī pieejama programma pagalmu labiekārtošanai, kas attiecas arī uz daudzdzīvokļu mājām. Tās ietvaros plānots sakārtot ap 200 pagalmu. Pašvaldības pārstāve norāda, ka saudzīga attieksme pret vēsturi izpaužas arī jaunu ēku būvniecībā. Peldbaseins vecpilsētā uzcelts it kā vienkārša šķūņa veidolā, lai tas neizlēktu no kopējās ainavas, taču iekšpuse ir atbilstoša visām mūsdienu prasībām.

Pirmsvikingu laika apmetne

Grobiņas novads gatavojas pieteikt UNESCO sarakstam arheoloģisko ansambli, kas uzskatāms par pirmsvikingu perioda (7. līdz 9. gadsimtā) agrāko un iespaidīgāko skandināvu aizjūras apmetni. Tā ir 6,24 hektārus plaša teritorija, kurā ietilpst Grobiņas pilskalns (Skābarža kalns) un senpilsēta, kā arī apbedījumu vietas - Priediena, Atkalnu, Smukumu un Porānu (Pūrānu) senkapi. «Tā ir unikāla, ļoti labi saglabājusies liecība par vikingu laikmeta skandināvu aizjūras aktivitāšu pirmsākumu. Pilskalna un apmetnes kultūrslānis, senkapu uzkalniņi un līdzenie senkapi, kā arī esošie artefakti ir izteiksmīgas un spilgtas liecības kuršu un skandināvu kultūru mijiedarbībai,» uzsver biedrības Tūrisma klubs Oga projektu vadītāja Ilze Kārkliņa, kura ir redaktore izdevumam par Grobiņas arheoloģisko ansambli. Grāmata pērn izdota, lai plašāku sabiedrību iepazīstinātu ar šīs vietas atklājumiem un atradumiem, akcentējot to nozīmīgumu Latvijas vēstures kontekstā.

Tas, kāpēc vikingi izvēlējušies tieši šo vietu, skaidrojams ar to, ka tā atrodas Ālandes upes krastos, tikai 10 līdz 15 kilometru attālumā no tās ietekas Baltijas jūrā, tātad bija kuģotājiem viegli sasniedzama. Turklāt tā bija piemērota zemkopībai un varēja nodrošināt uzturu ne tikai vietējiem iedzīvotājiem, proti, kuršiem, bet arī ieceļotājiem.

Visplašāk izrakumi notikuši senkapos, un vispamatīgāk izpētīti Priedienas senkapi - aptuveni simt uzkalniņu, lai gan kopumā tiek lēsts - to bijis ap 2000. Taču arī pilskalns ticis pētīts, piemēram, 1929. gadā, sākotnēji kļūdaini datējot Grobiņas pilskalnu kā vikingu laika kuršu nocietinātu apmetni, jo atraka tikai divus metru dziļo kultūras slāni. Izpēte notikusi arī piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, kā arī astoņdesmito nogalē. Pēdējo reizi izrakumi notika 2016.-2018. gadā, kad tika atklāts vairāk nekā četrus metrus dziļš kultūras slānis.

Kuršu un skandināvu saplūsme

Pieņemts, ka Grobiņā skandināvi labi satikuši ar kuršiem un pakāpeniski asimilējušies viņu sabiedrībā, par ko liecina agrāk atrastais rotu materiāls. Skandināvu apmetne pastāvējusi 200 līdz 250 gadu, sākot no 7. gadsimta vidus līdz 9. gadsimta vidum, tātad arī vikingu laikmetā. Tā sākumu Eiropā parasti skaita no 8. gadsimta beigām, kad dāņu un norvēģu karotāji sāka sirot pa Anglijas un Īrijas klosteriem. Vēsturniekiem nav precīzi zināms, kur tieši atradies vikingu ciems, taču nav šaubu, ka tāds bijis. Līdzšinējie aprēķini liecina, ka skandināvi, kas ieradušies no Gotlandes un Viduszviedrijas, dzīvodami Grobiņas apkaimē, atstājuši tur ap 3000 kapu. Tiek lēsts, ka vienlaikus kopienā mituši 300 līdz 500 cilvēku, visticamāk, puse - līdz 15 gadu vecumam. Kuršu kopiena, kas tur dzīvojusi līdz 7. gadsimtam pirms skandināvu parādīšanās, varētu būt bijusi 70-90 cilvēku liela.

Starp citu, pirmās liecības par cilvēku šajā teritorijā datētas ar laiku no 2000. gada līdz 2500. gadam pirms Kristus, tas ir 20 līdz 25 gadus vecas sievietes apbedījums Atkalnu kapulaukā.

Pieteikumu pašvaldība sākusi gatavot 2010. gadā, kad izveidota Sadarbības padome Grobiņas novada arheoloģiskā mantojuma saglabāšanai un attīstībai. Sākotnēji plānots startēt kopā ar citām valstīm - Vāciju, Zviedriju, Islandi, Dāniju un Norvēģiju, taču vispirms atkritusi Vācija, pēc tam Zviedrija, un galu galā nolemts iet atsevišķi.

Lai izzinātu un iedzīvinātu Grobiņas vēsturi, kas vēsta par tālajiem vikingu laikiem, tūrisma kluba Oga dalībnieki 2012. gadā izveidoja kuršu vikingu apmetni. Pēc dažiem gadiem ar pašu rokām turpat blakus tapis arheoloģijas centrs - neliels koka namiņš, gluži kā no 8.-9. gadsimta izkāpis. Paraugs ņemts no Birkas senpilsētas Zviedrijā. Tā kā vēsturiskās liecības rodamas zem zemes, tika izveidota vieta arheoloģisko izrakumu eksperimentiem. Tur katrs interesents var iejusties arheologa lomā.

 

Abonē