TŪRISMS. Setu pašapziņas paraugstunda

 
SETU karalis tiek vēlēts katru gadu augustā. Trīs reizes šaja goda bijis Arne Laima (otrais no kreisās), un šogad pilnvaras nolika arī šos pienākumus ne reizi vien pildījušais Are Horns ©Līga RUŠENIECE

Pat ja nav nepieciešama papildu injekcija pašapziņai, ir vērts doties nesteidzīgā ceļojumā uz setu zemi Igaunijā, jo, atgriežoties no tās, pašapziņas balsti būs kā no jauna ielieti.

Ja vien ir iespējams, vajadzētu izvairīties no kolektīva brauciena, lai gan pirmajai jeb iepazīšanās reizei arī tāda izvēle būs gana laba. Tomēr pieredze rāda, ka tur dzīvojošie ir gatavi ļoti atklātām sarunām, kurās caur savu personisko pieredzi atklāj šīs zemes likteni, ko nevar nosaukt par vieglu. Uz Setomā (tulkojumā - setu zemi) Igaunijas dienvidos var doties stereotipiskā braucienā. Vispirms uzskriet vai ar liftu uzbraukt Munameģī, izbaudīt lielisko skatu apmēram 50 kilometru rādiusā un pie sevis pašķendēties par mūsu Gaiziņa ne pārāk sekmīgo likteni tūrisma industrijas kontekstā. Brauciena maršrutā iekļaut Vastselīnas cietoksni, kur var daudz ko uzzināt par Igauniju viduslaikos un arī svētceļnieku tradīcijām jau kopš 14. gadsimta. Izstaigāt Veru - pilsētu, ko latviešu tūristi tik ļoti iecienījuši, jo saskaņā ar statistikas datiem letiņi ir ārvalstu tūristu līderpozīciju godā. Kārtējo reizi pabūt Piusas smilšu alās - vienā no populārākajiem šā reģiona objektiem, noskatīties filmu par smilšu ieguves vēsturi šajā vietā, pamielot acis ar padomju laikos tapušu stikla izstrādājumu kolekciju un no īpašas platformas pavērot cilvēku veidotās alas, kas jau kādu laiku ir sikspārņu paradīze. Aiztikt līdz Varskas atjaunotajai sanatorijai, izbaudīt ķermeņa labsajūtai paredzētās baudas un vietējos ceļvežos atrast vēl ko sev kārojošu, teiksim, izstaigāt kādu dabas taku, un tad jau nedēļas nogale šķitīs labi pavadīta. Ja atliek laiks, tad iegriezties kādā no vēsturiskajiem setu ciemiem, un tad jau būs jādodas atpakaļceļā. Tomēr uz setu zemi patiešām ir vērts doties nesteidzīgā braucienā, naktsmājas atrodot mazos viesu namos un savā ceļojumā atstājot daudz laika nezināmajam, var pat teikt - brīnumam, ko piedzīvot. Jo tādus stāstus par cilvēku likteņiem, kādus izdevās uzklausīt setu zemē, sen nebija izdevies dzirdēt ceļojumā.

Igauņi saka - Setomā ir eksotisks reģions Igaunijā, jo ir visneigauniskākie no igauņiem. Šobrīd Setomā dzīvo vien apmēram divi tūkstoši cilvēku, vairākums esot setu izcelsmes, bet no 12 tūkstošu lielās kopienas vairākums dzīvo Tallinā un Tartu. Vēl ne tik sen ar izcelsmi no setiem nebija vēlams lepoties, tieši otrādi - bija ieteicams slēpt, bet tagad, kā sarunā izsakās kāda Setu zemē dzīvojoša igauniete, ja vien iespējams atrast sev setu asinis septītās ķēves augumā, tas arī tiek darīts. Setomā ne tikai ilgstoši bijis, bet vēl joprojām ir Igaunijas visnabadzīgākais stūrītis, un arī ar izglītību tur nav pārāk iepriecinoši, tāpēc arī jauni cilvēki dodas skoloties uz Tallinu vai Tartu - tā ir bijis, un tā arī ir joprojām. Tomēr zināmas izmaiņas ir notikušas - pēdējā reģionālā reforma setiem bijusi labvēlīga, un visa setu vēsturiskā teritorija beidzot nav sadalīta, bet ir viens novads Veru apriņķī. Un seti ar šo panākumu lepojas, jo tieši ar sadalīšanas baisajām sekām setiem nācies sadzīvot ilgu laiku. Vēsturiski tā sanācis, ka setu apdzīvotā apmēram 1600 kvadrātkilometru lielā teritorija ir sadalīta starp divām valstīm - Igauniju un Krieviju. Lai gan visilgāk Setomā atradusies Krievijas sastāvā, pēc 1920. gada šīs zemes nonāca jaunās Igaunijas valsts valdījumā, un tolaik bija pazīstama kā Pečoru apriņķis. Pagājušā gadsimta četrdesmito gadu vidū trīs ceturtdaļas setu vēsturisko teritoriju atkal nonāca Krievijas PSR sastāvā, igauņiem palika tikai viena ceturtā daļa, un nekas nemainījās pēc Igaunijas valstiskuma atjaunošanas. Starp citu, Igaunijai vēl joprojām nav robežlīguma ar Krieviju. Vietējie zina teikt, ka Krievijas pusē ir gan setiem veltīts muzejs, gan setu baznīca, tikai pašu setu tur nav, lai gan viņu pēcteči, protams, tur ir. Taču aiz šiem ģeopolitiskajiem un vēsturiskajiem faktiem ir vēl kas būtisks - seti ir somugri, seti ir pareizticīgie.

Setu lēlo dziedātāja Eije Sarva nu jau kādu laiku dzīvo setu zemē, kur atgriezusies pirms gadiem 15. Patiesībā dzinulis bijis pavisam vienkāršs - kā setietei gribējies savu gabaliņu setu zemes. Viņas dzimta nāk no Pečoriem, kas savulaik bijis setu zemes centrs, bet tās zemes viņai vairs nav un, visticamāk, nekad nebūs, tāpēc kopā ar vīru iegādājušies pavisam gaužā tehniskā stāvoklī esošu viensētu, kurā nav bijusi pat elektrība, bet abi ar vīru domājuši, ka visu varēs savest kārtībā. Tomēr liktenis bija lēmis citādāk - vīrs nomiris, un viņa viena palikusi ar savu pleķīti zemes un neapdzīvojamu māju. Bērni mammai, kura vairs nav gribējusi nekur pārcelties, nopirkuši dzīvokli netālu esošajā pilsētiņā; tur tagad esot viņas darba birojs, bet senajās setu mājās tiek pieņemti ekskursanti, stāstīts par setiem un tradīcijām, tiek piedāvāta iespēja uzlaikot setu tautastērpu, kas, kā jau nojaušams, ir lielisks piedzīvojums tam, kas izvēlas kaut reizi mūžā uz īsu brīdi sajusties kā setietei vai setietim, un laba atrakcija tiem, kas nolēmuši tikai klausīties par setu tradīcijām. Eije Sarva esot tas motoriņš, kas vietējās sievas pulcina kopā ansamblī, lai setu īpašā dziedāšanas maniere - setu lēlo (seto leelo) - neietu zudumā.

Šajā ansamblī kā setu atvase sāka dziedāt arī Kaidi Kērta, kas arī atgriezusies dzimtas zemē - ierīkojusi viesu māju, kur saimnieko kopā ar vīru. Kaidi ir pārliecināta, ka pie tā ir vainīga viņas vecmāmiņa (mammas mamma), ka viņa arī palīdzējusi visam īstenoties. Kaidi ar vīru dzīvojusi Tallinā, vadījusi savu vīna veikaliņu, pasniegusi someljē kursus (šis bizness joprojām eksistē) un par dzīvi nav varējusi sūdzēties, tomēr asinsbalss viņu aizsaukusi atpakaļ uz setu zemi. Kā liktens pirkstu viņa dēvē iespēju par vairākiem, bet ne daudziem tūkstošiem eiro iegādāties vecu sabrukušu viensētu ar vismaz metru augstām nezālēm, kuru Kaidi māte novērtējusi ar vārdiem: «Tikai pār manu līķi tu pirksi šo māju!» Kaidi, kas šovasar ģimenē sagaidījusi savu pirmdzimto, zina, ka bērns noteikti ies skolā setu zemē, noteikti apgūs tradīcijas, ka viņa ar vīru noteikti vairs neatstās setu zemi. «Te labi jūtas mana dvēsele,» pasmaida Kaidi. «Kad biju maza, 1986. gadā, mana vecmāmiņa teica, lai Tallinā nevienam nesaku, ka man saknes no setiem. Tajā laikā uzskatīja, ka setieši nav gudri, ka nav īsti igauņi, bet viņa pati vienmēr runāja tikai setu valodā. Es prasīju - kāpēc man to slēpt? Tas bija grūts laiks. Vecmāmiņai bija četras meitas, neviena necienīja setu tradīcijas, un vecmāmiņa saprata, ka ir tikai viena iespēja - visu nodot man, jo cerēja, ka es varētu būt no tās paaudzes, kas cienīs tradīcijas. Atceros, ka mammas māsa no setu etnogrāfiskā apģērba sev uzšuva jaku, bet no setu rotām uztaisīja sev gredzenu. Ja es būtu gājusi dziedāt setu ansamblī, es arī izaugtu citādāka,» stāsta Kaidi. Jaunā sieviete ir pārliecināta, ka setu komūna ir kļuvusi ļoti aktīva pēdējos desmit gados, un nu jau tam redzami labi augļi, tomēr ļoti svarīgi ir par setiem stāstīt citiem, jo neviens cits to pašu setu vietā nedarīšot. Viesu māja esot lielisks veids, kā stāstīt par setiem tieši - savas dzimtas vēsturi, savu pieredzi, savus darbus, savu viedokli, savas šaubas. «Maniem viesiem ir iespēja redzēt dzīvus setus viņu zemē, nevis muzejā,» piebilst Kaidi, kura ir pārliecināta, ka savai meitai nodos setu tradīcijas un šī saite nekad nepārtrūkšot.

No Tartu uz savas dzimtas zemi pirms 15 gadiem pārcēlās arī Silvers Hudsi ar ģimeni, sieva atrada darbu skolā, bet viņš bija nolēmis pievērsties tūrisma biznesam, piedāvāt laivošanu ar kanoe. Reiz sācis prātot, ka tūristiem nepieciešams sarūpēt kādu oriģinālu suvenīru. Tolaik bijusi dzīva viņa vecmammas māsa, kas solījusies iemācīt viņu vārīt ziepes pēc sentēvu receptēm. Kad ķērušies klāt, nekas nav sanācis, jo izrādījās, ka vecā sieva to pati darījusi pirms 50 gadiem. Taču reālais stāsts sācies pirms desmit gadiem. «Cilvēki parasti brīnās, kāpēc es, ražens vīrs, vāru ziepes. 2009. gadā mani trīs reizes aizveda ātrā palīdzība, pēdējā reizē es vairs nevarēju pastaigāt un visu redzēju dubulti. Gulēju slimnīcā un domāju - es vairs nevaru pastaigāt, es vairs neredzu, ko lai es daru? Tad dzima reālā biznesa ideja - kad tikšu mājās, uzzināšu, kā vārīt ziepes, to arī darīšu un taisīšu savu veikaliņu. Tagad atkal varu staigāt, bet Laima slimības sekas tomēr ir, ar sportu vairs nevaru nodarboties,» saka Silvers Hudsi. Vietējie apgalvo, ka daudz labākas par visdārgāko dušas želeju esot Silvera vārītās ziepes, kuras tiek gatavotas ar visdažādākajiem piemaisījumiem, arī ar Piusas smiltīm, purva rāvu, pat Pečoru klostera svēto ūdeni...

Katru gadu augustā seti izvēlas sev karali - setu dieva Peko vietnieku zemes virsū. Pieteikties var ikviens, kurš no Peko saņēmis īpašu zīmi un ieguvis 20 galvotāju parakstus. Tad katrs stāsta savas ieceres par veicamajiem darbiem, un seti stājas rindā pie tā, kurš šķiet tīkamāks. Tartu dzīvojošais Ārne Laima setu karalis bijis trīs reizes un uzskata, ka šis ir visdemokrātiskākais balsošanas veids pasaulē, jo nav ne «aizdomīgu e-balsu, ne viltotu biļetenu». Savulaik Ārne solījis, ka pievērsīsies setu karoga popularizēšanai, un setu karogs pie mājām tagad esot ierasta lieta. Kad otru reizi pretendējis uz karaļa godu, uzskatīja par vajadzīgu pievērsties tiem setiem, kas nedzīvo savā etniskajā teritorijā, aicinot viņus ja ne atgriezties, tad vismaz emocionāli, finansiāli un intelektuāli, ar zināšanām un prasmēm atbalstīt savu senču zemi. Trešo reizi piesakoties uz karaļa pienākumiem, viņa galvenais uzdevums bija panākt, ka setu vēsturiskās teritorijas vairs nebūtu sadalītas pa dažādām administratīvām teritorijām, un tagad Setomā novads ir Veru sastāvdaļa. «Mums jau tagad ir jādomā par to, kāda Setomā būs pēc 50 gadiem? Varbūt valodas vairs nebūs, iespējams, tautastērpus vairs nenēsās, iespējams, nerunās setu valodā, arī asinis būs sajaukušās. Es Tallinā esmu tāds pats igaunis kā visi citi, bet Setomā es esmu sets, ne tikai igaunis. Kādreiz setus raksturoja valoda, tautastērps, lēlo dziedāšana un pareizticība. Kas raksturos setus pēc 50 gadiem, ko mēs uzskatīsim par setu pēc 50 gadiem?»