Gārsenes pils: vieta, kur satikties ar senatni

 
NEOGOTIKAS STILS. Budbergu dzimtas nams – Gārsenes pils – celts no 1856. gada līdz 1860. gadam. Sākotnēji tapusi divstāvu ēka, bet pēc tam – vienstāva piebūve. Tā uzbūvēta pēc baroneses lūguma, jo pils viņai likusies par šauru ©Ģirts Ozoliņš/F64 Photo Agency

Gārsenes muiža Lietuvas pierobežā gadsimtu gaitā ir piedzīvojusi dažādas pārvērtības – gan vizuālas, gan saturiskas. Nu tā ir pārtapusi par tūristiem draudzīgu vietu, kur var apskatīt ekspozīciju, kas stāsta par muižas un apkaimes vēsturi, aplūkot mākslas un izzinošās izstādes, izstaigāt pili un dabas takas gar Dienvidsusējas krastiem.

No Gārsenes muižas, kas nozīmē: vieta, kur aug gārsas, lielā kompleksa savu sākotnējo izskatu saglabājusi pati pils. Dabā vēl redzams iebraucamais zirgu stallis un klēts, kā arī vārtu stabi. Baltās ķieģeļu ēkas, kas uzcelta skolas vajadzībām, vietā savulaik bijis vešūzis. Dzīva ir arī kapliča un baznīca, kas joprojām kalpo kā dievnams. Cik nu rocība ļauj, Aknīstes novada pašvaldība uztur kārtībā plašo apkārtni un četrus hektārus lielo parku. Klusums, tikšanās ar senatni un dabas skaistumu ir tas, kas varētu uzrunāt tūristus te ierasties, teic muižas pārvaldniece Dace Geida.

Budbergu dzimtas nams

Sākotnēji muiža piederējusi Kurzemes un Zemgales hercogam Gothardam, kurš to izlēņojis savam staļļmeistaram Godhardam Budbergam. Līdz pat 20. gadsimta 20. gadiem viņa dzimta tur saimniekoja (ik pa laikam kāds no viņa pēctečiem tur atbrauc paciemoties), bet tad to nacionalizēja. Galu galā 1939. gadā tā pārtapa par skolu, pirms tam diezgan ievērojami pārveidojot iekštelpas. Gārsenes pamatskolas pirmo izlaidumu 1940. gada 2. jūnijā apmeklējis pat Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, un tolaik tur mācījās 120 skolēnu. Nu tā pirms dažiem gadiem slēgta - bērnu skaits tā sarucis, ka uzturēt pašvaldībai kļuvis par grūtu.

Jau skolas darbības laikā vienā no pils telpām izveidota ekspozīcija ar visaptverošu informāciju un fotogrāfijām par Gārseni - notikumiem un ļaudīm tajā. Tā joprojām saglabāta bijušajā skolotāju istabā, skaidro Dace Geida, kura savulaik te strādājusi par skolotāju, tāpēc jūtas ar šo vietu īpaši saistīta. Istabā apskatāma arī 2016. gadā atjaunotā unikālā podiņu krāsns, kura tiek sargāta ar likuma spēku, jo ir valsts nozīmes mākslas piemineklis. Krāsns fasādi grezno Holandē ražoti, ar jūras un vējdzirnavu ainavām apgleznoti zilbalti podiņi. Senākos laikos šo krāsns stūri dažkārt stutējuši nogrēkojušies skolēni, tad nu bijusi iespēja sīki un smalki iepazīt visu tur attēloto. Bet citkārt pie tās skolēni dziedājuši ērģelīšu pavadībā. Kā izdevās saglābt tādu greznumu? Visticamāk, tāpēc, ka te bija skola, nevis, piemēram, minerālmēslu vai dārzeņu noliktava, par kādu pārtapa ne viena vien pils. Diemžēl šī krāsns vienīgā izdzīvojusi, pārējās telpas, kā jau tas bija ierasts, rotāja padomju daile - apaļās dzelzs krāsnis. Dace Geida ar nostalģiju teic: ja krāsns būtu dzīva būtne, ko tik tā nespētu pastāstīt! Arī par maigo un trauslo angļu baronesi Konstanci Ģertrūdi Vorsu, kura te ieprecēta. Viņa ātri šeit iedzīvojusies, bijusi iecienīta vietējo vidū. Viņa arī pamudinājusi uzcelt pilij piebūvi, jo esošā šķitusi par šauru. Tā nu tapusi jaunā daļa - gan nezaudējot neogotikas stilu. Kā jau īstā pilī - te ir arī savs spoks! Domājams, ka tā esot pati baronese, kas te mīt joprojām. Ik pa laikam dzirdot ātrus dipošus soļus, bet citkārt jūtot uz sevi vērstu neredzamas būtnes skatienu. Taču bīties nevajag, tas esot tāds labvēlīgs gars. Ja izmantošot muižu kā naktsmītni (te tiek piedāvāti arī šādi pakalpojumi), tad varbūt arī samanīšot bijušās pils saimnieces klātbūtni.

Vietējo un tūristu atpūtai

Starp citu, istaba ar podiņu krāsni savulaik bijusi uzkodu un dzērienu telpa, jo bija tuvu vecajai ieejai. Dace Geida atzīst, ka gribētos atjaunot pili senajā godībā, taču tam būtu vajadzīgi lieli līdzekļi. Līdz šim nopietnākai restaurācijai tādu nav bijis. Atjaunota un izremontēta skolas aktu zāle - tā tiek izmantota par dažādu pasākumu telpu. Žēl, ka tā zaudēja skatuvi, kas savulaik arī kalpoja kā klase un no zāles bija nodalīta ar bīdāmo sienu. Zāle tikusi paplašināta un ieguvusi arī divas skaistas krāsnis, jo padomju laika bleķenes interjerā galīgi neiederējās. Autentiskas tās nav, podiņi nākuši no citas pils. Tomēr - ar savu odziņu! Vienu no tām rotā dekoratīvs elements, ko Budbergu dzimtas māksliniece veidojusi, samiksējot tās heraldiku. Krāsns pilda arī siltuma radīšanas funkcijas, jo citādi aukstā laikā te nevarētu uzturēties. Bet mūri ir biezi un logu rāmji veci, tāpēc karsti te ziemā nav pat tad, kad krāsnis izkurinātas. Tad gan arī pilī ir lielāks klusuma periods, taču arī tad pa kādam sarīkojumam notiekot.

«Esam pašvaldības iestāde, tāpēc jādomā, kā nopelnīt, piesaistot tūristus un apmeklētājus ar dažādiem pakalpojumiem. Piedāvājam rīkot seminārus, konferences, kāzas un jubilejas, brauc arī mākslinieki plenēros. Piedalījāmies arī Piļu un muižu asociācijas rīkotajā projektā, kurā skolēniem bija jāizstrādā biznesa plāns kādai no pilīm. Gārsenei savējo veidoja Naujenes skolas audzēkņi, kuri šeit arī viesojušies. Jāpiemin arī Zemgales plānošanas reģiona kūrētais pārrobežu projekts Aizraujošs ceļojums muižu parkos četros gadalaikos,» stāsta muižas pārvaldniece. Lai pils nepārvērstos par vietu tikai ārpasaules ļaudīm, kuru skaits gadā grozās ap 5000, cenšoties reizi mēnesī sarīkot kādu pasākumu arī vietējiem - koncertu, filmu, dzejas pēcpusdienu, tikšanos ar radošiem cilvēkiem.

Radošā telpa māksliniekiem

Ik pa laikam pils verandā tiek izveidota jauna izstāde. Tobrīd tur bija skatāmas bijušā gārsenieša, arhitekta Pētera Venckoviča fotogrāfijas, kas radītas viņa daudzo ceļojumu laikā - filozofiskas un daudzslāņainas. Durvis, kas veda uz verandu, tagad gan ir citā pils daļā. Ja tām dabūtu nost eļļas krāsas kārtas, varētu ieraudzīt to patieso skaistumu, bilst pils pārvaldniece. Taču ir te cits krāšņums - krāsaini logu stikliņi, kas izstāžu zālei dod savu akcentu - it īpaši saulainā laikā, liekot košiem sauleszaķiem lēkāt pa grīdu. Arī muižas laikos tādi bijuši, taču, kad savu laiku nokalpojušos logus 2012. gadā nomainīja pret jauniem, tie ieguvuši daudz košāku krāsu, nekā bija vecajiem. Grūti bijis pierast, taču ar laiku pat atzinuši par labu esam.

Piebūves daļas savienojumā vietā ir telpa, kur atvēlēta vieta vietējās gleznotājas Irmas Vīksnes (Indānes) darbiem. Viņa nav mācījusies nevienā mākslas skolā, vien likusi lietā savas iedzimtās dotības. Šie darbi iedāvināti skolai un savulaik rotājuši gaiteņa sienas, taču tad tikuši noņemti, jo bijis uzskats, ka lieki saraibina vidi. Tā nu nolikti kādā no telpām, kamēr pagājušajā ziemā atkal izcelti no aizmirstības un atrasta vieta, kur daļu no tiem izvietot. Liels pārsteigums bijis pavisam nesen Aknīstē atrast vēl trīs gleznas! Izrādās, tās glabājušās kādas sievietes mājās, un viņa bijusi gatava tās atdāvināt.

Liels lepnums pils pārvaldniecei ir par muižas klēts otro elpu. Debesjums, kā tā iedēvēta, ir vieta, kur svinēt, rīkot pasākumus. Šovasar te bijusi Aknīstes vidusskolas audzēkņu fotoizstāde, starpteritoriālās sadarbības projektu Sēlijas salas ietvaros rīkotais plenērs. Katrs mākslinieks iedāvinājis pa darbam, kas tagad apskatāmi klēts plašajā bēniņtelpā.

Dabas takas

Tiem, kam patīk dabas takas, ir lieliskas iespējas tās baudīt. Vēsturiski tās tika veidotas vienlaikus ar pils kompleksa būvniecību. Ieeja takās atrodama pie mākslīgi veidotā, ar bruģa pamatni izliktā barona peldēšanās dīķa, stāsta Dace Geida. Takas sākumā saglabājusies ošu aleja, ko savulaik stādījis barona dārznieks. Nu jau to krietni pabojājusi ošus piemeklējusī kaite, tāpēc ik pa laikam kāds nokalst. Gribējies iestādīt jaunus ošus, taču dārznieki neieteikuši, arī stādaudzētavās tie netiek vairs piedāvāti. Ieteikuši stādīt ko citu, taču tā negriboties atteikties no tiem. Nu esot sarunājusi tikšanos ar kādu dārzu speciālistu, zinātnieku, lai rastu optimālo risinājumu.

Takas viducī ir iespēja pasēdēt uz Barona krēsla - akmens ar cilvēku veidotu sēdvietu tajā. Kopumā Gārsenes mežā vijas vairākas labiekārtotas pastaigu un izziņas takas - Kultūrvēsturiskā taka, Zaļā taka, Baronu pastaigu taka, Staburaga taka. Ejot pa tām, var aplūkot vairāk nekā 40 unikālu dabas objektu. 2016. gada maijā tām pievienojusies Krēslas stundas taka, kas īpaši patiks mazajiem tūristiem. Tā vēsta par rūķu dzīvi mežā (pamatā izmantoti stāsti no Lielās Rūķu enciklopēdijas).

Katrā ziņā, ja vajadzīgs padoms, ko un kā labāk aplūkot, droši var iegriezties pilī izvietotajā Tūrisma informācijas centrā. Interesentu netrūkst - arī lietuvieši ir bieži ciemiņi, jo Lietuva ir vien dažu kilometru attālumā.