Tūristiem Grodņa ir pilsēta, kurā viena iespaidiem piesātināta diena ir pietiekami ilgs laiks, ko pavadīt skaistākajā Baltkrievijas pilsētā. Tā Grodņa tiek dēvēta. Vietējie patrioti pārdzīvo, ka Grodņā vēsturisko ēku eiroremonts ir sasteigts un paviršs, tādējādi liekot zaudēt pilsētas patieso seju. Grodņu var skatīt katrs pēc savām interesēm, bet tad jāzina, kurp doties. Ja gribas saprast, kas ir nozīmīgs vietējiem iedzīvotājiem, tad, gribi vai negribi, jāseko tūristiem piedāvātajām norādēm.
Tūristiem par prieku
Baltkrievija pakāpeniski liberalizē bezvīzu uzturēšanās režīmu ārvalstu iedzīvotājiem. Nesen Baltkrievijas prezidents ir parakstījis dekrētu par bezvīzu režīma zonas paplašināšanu vēl piecos valsts rajonos, turklāt jaunais rīkojums nosaka, ka tūristi bezvīzu režīma zonās drīkstēs uzturēties nu jau līdz 15 diennaktīm. Turpmāk bezvīzu režīmā varēs apskatīt Vavkaviskas, Bjerastavicas, Voranavas, Lidas un Ščučinas rajonus. Tomēr ceļotājiem jāzina, ka tur ceļot varēs tikai ar nosacījumu, ka tiek izmantoti organizētie tūristu grupu maršruti. Tūristiem valstī jāierodas caur Minskas lidostu vai pa sauszemes teritorijām - Bjerastavicu vai Benjakoni. Dekrēts stāsies spēkā tikai novembra sākumā.
Bezvīzu ieceļošanas kārtība ar derīgumu līdz 30 dienām joprojām ir spēkā, ierodoties valstī caur kontrolpunktu Minskas lidostā. Baltkrievijas valdība ir novērtējusi iepriekšējo eksperimentu ar bezvīzu režīmu Grodņā, Belovežas gāršā, Augustovas kanālā. Gandrīz vai desmitkāršojušās tūristu plūsmas pierādīja, ka cilvēki labprāt izmanto priekšrocības, kad nav jākārto birokrātiskas vīzu iegūšanas procedūras.
Par patīkamo
Grodņa ir viena no tūristu iemīļotām Baltkrievijas pilsētām. Tuvu robežai, mīlīga, tīra, sakopta. Kad to kā uzslavu izteicām vietējai iedzīvotājai, viņas atbilde pārsteidza: «Labāk būtu ielas kopuši retāk.» Proti, pilsētā sētniekiem ir pienākums uzkopt ielas trīs reizes dienā. Bet tas notiek par mūsu nodokļu naudu, nebija apmierināta grodņiete.
Grodņā ir Padomju (Sovetskaja) iela - plaša promenāde tikai gājējiem. Nenoguršu atkārtot, ka arī Vecrīgā formāli ir gājēju ielas, diemžēl tajās jāuzmanās no motorizētiem braucamajiem, savukārt citās pulsētās - ja reiz ir gājēju iela, tad riteņtransports tur pa kājām nemaisās un gājēji var justies pasargāti.
Grodņas gājēju ielā diez vai var ienirt uz visu dienu, kaut gan svētku laikā tur noteikti ir iespēja aizķerties uz daudzām stundām. Bet parastā dienā, protams, kafejnīcas, ēstuvītes, vietējie rokdarbnieki, mājražotāji - tas viss ir. Mierīgai pastaigai un atpūtai ar to pietiek.
Kristus pirkstam nav jārāda uz cietumu
Ja pavaicāsiet uz ielas sastaptiem cilvēkiem, ko vajadzētu apskatīt Grodņā, daudzi ieteiks aiziet līdz dievnamiem. Katrs no tiem ir īpašs. Piemēram, Koložas baznīca ir saglabājusies līdz mūsdienām no XII gadsimta un ir viena no Baltkrievijas vecākajām baznīcām, kas joprojām darbojas. Baznīcas Dievmātes ikona esot brīnumdarītāja - atveseļojot sirdzējus. Baznīca būvēta no ķieģeļiem, laukakmeņiem un apdarināta ar flīzēm, kas kopā veido savdabīgu rakstu. Dievnama lieliskā akustika panākta ar īpašu paņēmienu, iemūrējot sienās māla podus. Savukārt ķieģeļos esot iekaltas rūnas.
Grodņā ir Baltkrievijā vienīgā luterāņu baznīca. Ar to viņi lepojas. Atjaunota. Darbojas. Krāsojums iekštelpās ir tik spēcīgs, jiftīgs, ka novērš uzmanību no pārējā, pēc kā cilvēks varētu doties uz baznīcu.
Sv. Franciska Ksaverija katedrālei piešķirts mazās bazilikas (basilica minoris) tituls. Tāpat kā Aglonas bazilikai. Grodņas katedrāles altāris esot viens no augstākajiem Eiropā, bet pulkstenis fasādē - viens no vecākajiem Eiropā. Sv. Franciska Ksaverija katedrāle ir ārpus konkurences - vislielākā, visbaltākā, visredzamākā, vislielākā. Vistuvākā cietumam. Kristus statuja pie dievnama tikusi pagriezta uz citu pusi, citādi sanācis tā, ka Pestītājs ar pirkstu rādījis tieši uz cietumu. Tā gan ir cilvēku interpretācija, ko Kristus drīkst, ko viņam nebūtu pieņemami darīt. Tomēr tagad Kristus rāda, kur vajag.
Bet cietums tiešām ir pašā Grodņas centrā, apjozts ar dzeloņdrāšu vainagu un aiz augstiem vārtiem. Aiz cietuma sienas ir dievnama siena. Visai loģiski, ka ēkas ir tik cieši blakus, jo ieslodzījuma vieta ir ierīkota bijušajās jezuītu klostera telpās. Ieslodzītie atrodas Dieva azotē, jo cietumam iekārtot telpas citā vietā - pārāk dārgs prieks.
Turpat pie katedrāles ir neliela vēsturiska ēka - senā aptieka. Tajā ir vērts iebāzt degunu, jo eksponātu ir ļoti daudz, vismaz pusotra tūkstoša. Labāk gan izvēlēties ekskursiju, jo stāstījums ir pievienotā vērtība.
Divas pilis
Grodņā ir Vecā un Jaunā pils. Pilsētnieki lepojas, ka viņiem ir divas karaļu pilis, kamēr citiem - tikai viena vai nevienas. Vecā pils, lietuviešu kņazistes mantojums, tiek restaurēta, un ir cilvēki, kurus tas uztrauc - ka tikai restaurācija nesabojā to vēstures kriksīti, kas pils sienās vēl saglabājies. Grodņas Vecā pils ir vecāka par mūsu Rīgas pili, tāpēc būtu interesanti to skatīt pēc atjaunošanas.
Bet Jaunā pils drīzāk atgādina kaut ko ļoti padomisku. Muižas vārti un tālāk parkā iebūvētais nams disonē. Jaunā pils tika uzbūvēta 1751. gadā, laika gaitā tajā bija gan kazarma, gan hospitālis, gan komunistiskās partijas darboņu mītnes vieta. 1944. gadā pils nodega, un to atjaunoja padomju klasicisma stilā. Tāpēc seno laiku godība ir saglabāta tikai vārtos - tie ir autentiski sava laika liecinieki. Varbūt tad, ja Jaunajā pilī varētu ieiet (mums nesanāca) un novērtēt arī interjeru, viedoklis būtu labvēlīgāks, bet pagaidām nekas vairāk kā objekts garāmskriešanai tas nešķiet.
Slavenības uz depo sienas
Beidzot būsim nonākuši līdz virsrakstā minētajai Monai Lizai un kosmonautam Gagarinam. Grodņā viens no tūristu apmeklētiem objektiem ir ugunsdzēsēju depo. Nekā ļoti īpaša tur gan nav. Depo un ugunsdzēsēju tornis pilsētā parādījās XIX gadsimta beigās. Tornis bija visaugstākā būve. XVIII gadsimtā sarkanais gailis pilsētu pamatīgi nopostīja četras reizes, tam sekojošā gadsimtā - trīs reizes. Tāpēc ugunsdzēsēji bija nepieciešami kā ēdiens un miegs, ja ne vēl vairāk. Starp citu, ugunsdzēsības tornis tiek darbināts joprojām. Dienas vidū tajā atskan taures signāls, kas apliecina, ka pilsētā uguns briesmu nav. Taurētājam ir jāpārvar 120 pakāpienu līdz torņa skatu laukumam.
Tagad depo ir iekārtots nozares muzejs, un arī tam ir sava vieta tūristu interešu lokā. Taču pilsētniekiem visjautrākais šķiet gleznojums ēkas fasādē. Kāda doma ir bijusi māksliniekam, ugunsdzēsēju formastērpos ieģērbjot sievieti ar Monas Lizas vaibstiem vai vīrieti ar kosmonauta Jurija Gagarina sejas pantiem? Lai vai kā, jāteic viņam paldies, jo tūristiem patīk.
Francūža Žilibēra parks
Grodņieši viesiem grib parādīt Žilibēra parku. Tajā gan var iestrēgt smadzeņu spa kārotāji un kāju pūtinātāji, jo parks ir zaļa atpūtas vieta pilsētas centrā. Jo vairāk izbrauc ārpus Latvijas, jo vairāk redzi, ka idejas, kā lai pieklājīgāk saka, vai nu tiešām mēdz lidināties universumā, vai arī tiek smalki nošpikotas. Līvānos ir asprātīgi soliņi, un, iespējams, tādi ir vēl citviet Latvijā, bet arī Žilibēra parkā ir, piemēram, samierināšanās soliņš. Tajā nevar apsēsties, ja abi sēdētāji nesaskaras. Līvānos ir kas līdzīgs.
Grodņas skaistākajā parkā savulaik bija ap 2000 retu augu, un mediķa un botāniķa francūža Žana Emanuēla Žilibēra 1775. gadā veidotais īsteni karaliskais botāniskais dārzs bija labākais Eiropā. Diemžēl pasaules godība paiet, un arī Žilibēra iekoptais parks jau pamests nonāca pilsētas īpašumā. Reto augu bija palicis piecas reizes mazāk.
Tagad parks vairs neatgādina Žilibēra sākotnējo versiju, taču ir pilsētnieku iecienīta pastaigu un atpūtas vieta. Žilibērs ir pelnījis, lai viņu atceras arī pēc vairāk nekā diviem gadu simteņiem. Francūzis uz Grodņu atbrauca XVIII gadsimta otrajā pusē, jau divus gadus pēc parka būvniecības sākuma tur auga 1200 eksotisku augu. Pagāja vēl gads, un Žilibērs bija sagādājis vēl 800 dažādu augu. Ne tikai Grodņā, bet visā Baltkrievijā Žilibēram saka paldies par pirmo augstskolu, ko viņš izveidoja - Medicīnas akadēmiju. Tieši studentiem bija lieliska iespēja mācīties par augiem, vērojot tos botāniskajā dārzā.
Grodņa ir zaļa pilsēta, to nevar nepamanīt pat tūrists caurskrējējs
