Ir vairāki iemesli izmantot vasaras saulaino laiku un brīvās dienas, lai dotos netālā braucienā uz Pakrojas muižu Lietuvā. Tieši šobrīd tur norisinās vasaras ziedu festivāls Sapnis vasaras naktī. Tur var aplūkot apjomīgu muižas ansambli, kādus Latvijā neatrast. Šis galamērķis varētu rosināt atsvaidzināt zināšanas pasaules dramaturģijā – izlasīt vienu no visvairāk iestudētajām lugām pasaulē – Viljama Šekspīra Sapnis vasaras naktī. Virsotne būtu mudinājums iepazīties ar senās vācbaltu dzimtas fon der Ropu vēsturi, ar kuras vārdu ir saistīta šī muiža un kurai ir atzari visās trīs Baltijas valstīs.
Lietuvas ziemeļu daļā esošais Pakrojas muižas ansamblis celts klasicisma stilā, ir lielākais līdz mūsdienām saglabājies muižas komplekss Lietuvā, kurš iekļauts Lietuvas kultūras mantojuma objektu sarakstā, arī Lietuvas rekordu grāmatā kā lielākā kultūras pieminekļu sarakstā ierakstītā muiža - ar šiem argumentiem vajadzētu pietikt, lai raisītu vēlmi doties uz kaimiņzemi. Turklāt brauciens nav ne tāls, ne nogurdinošs - nepilnu divu stundu laikā iespējams no Rīgas nokļūt līdz Pakrojas muižai, tāpēc šī varētu būt laba izvēle vienas dienas ceļojumam.
Pakrojas muiža atstāj iespaidu, ka tās saimnieki bijuši ļoti pragmatiski - muižkungu ēka nav tik vērienīga, toties ir ierīkots relatīvi apjomīgs dārzs un uzceltas plašas saimniecības ēkas, izmantots arī blakus esošās upes spēks - ir ūdensdzirnavas, arī vējdzirnavas. Viss liecina, ka saimnieki ir domājuši ne tikai par izklaidēm, bet lielā mērā arī par naudas pelnīšanu, ne velti jau 19. gadsimtā te brūvēts alus un brandavīns, bijusi piena un gaļas ražošana, pat darītas smaržas. Svarīgi arī tas, ka vienā no lielām apdzīvotajām vietām esošajā muižā tika izveidota pirmā aptieka apkaimē - 1866. gadā, un tā apkalpojusi apmēram 4000 iedzīvotāju, tur bijusi pat slimnīca ar 12 gultasvietām, bet 20. gadsimta sākumā muižā izveidota arī pirmā kredītbiedrība. Kā liecina rakstītie avoti, vēl pēc Pirmā pasaules kara tā bijusi paraugsaimniecība. Muižas vērienīgos zemes īpašumus papluinīja agrārā reforma Lietuvā, tai palika apmēram 300 hektāri zemes, un tas savukārt lika nedaudz pārstrukturēt biznesu - tika turpināti darbi lopkopībā, dārzkopībā, biškopībā.
Smeldzīgais stāsts ir tāds, ka turīgā dzimta bijusi arī mākslas mīļotāja, tai bijušas vairākas mākslas darbu kolekcijas - gleznas, grafikas, skulptūras. Var tikai minēt, cik plašas un elitāras tās bijušas, jo precīzu ziņu par tām nav, zināms vien, ka 1940. gadā pēc īpašuma nacionalizācijas apmēram 20 darbi nonākuši Lietuvas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. Šobrīd muižnieku mājā norit restaurācijas darbi, bet vienlaikus tā tiek izmantota arī dažādiem pasākumiem, arī kāzām. Tajā ir ierīkoti viesnīcas numuriņi, nauda tiek pelnīta šī laikmeta iespējām atbilstošā veidā.
Pakrojas muiža varētu būt interesanta arī Latvijas vēstures pētniekiem. Pirmo reizi tā rakstītos avotos minēta 1531. gadā, gadsimtu gaitā bijusi dažādu dzimtu īpašumā, bet visinteresantākais periods saistās ar 19. gadsimtu, kad tā bija baltvācu dzimtas fon der Ropu īpašumā. Tiek uzskatīts, ka šī dzimta ir saistīta ar latviešiem labi zināmo bīskapu Albertu, to pašu, kas ir pirmais Rīgas bīskaps, proti, viņa brāli Teoderihu, kas minēts jau Indriķa hronikā kā Krusta karu dalībnieks. Lai arī nav ziņu par viņa pēcnācējiem, dominē viedoklis, ka tieši viņš ir ciltstēvs fon der Ropu dzimtai Baltijā. Skaidri zināms, ka līdz 1920. gada agrārajai reformai šai dzimtai piederēja arī vairākas muižas Latvijā (Jaunauces, Meijas, Bikstu un Dzelzes muiža). Smalki nepētot fon der Ropu dzimtas koku, var aprobežoties ar ziņu, ka Pakrojas muiža šīs dzimtas īpašumā nonāca 18. gadsimta pašās beigās kā kāzu dāvana Vilhelmam fon der Ropam, un turpmāk, līdz pat nacionalizācijai 1940. gadā, tajā tā arī saimniekoja.
Pērnā gada nogalē Pakrojas muiža radīja vietēja mēroga sensāciju - tajā bija apskatāmas 20 Ķīnā darinātas gigantiskas zīda laternu skulptūras - festivālā bija 40 metru garš pūķis, pandu dārzs, milzu flamingo un Pelnrušķītes kariete. Apmeklētāji varēja piedzīvot daudz spilgtu emociju. Tas bijis tik iespaidīgi un raisījis tik milzīgu interesi, ka pērnā gada nogalē muižā bijis rekordliels apmeklētāju skaits. Iedvesmojoties no šādas atsaucības, šai vasaras sezonai sarīkots jauns interesi raisošs projekts - pirmais vasaras ziedu festivāls Sapnis vasaras naktī, kura tapšanu iedvesmojusi Viljama Šekspīra luga ar tādu pašu nosaukumu. Festivāla ietvaros muižas teritorijā apskatāmas greznas divu līdz sešu metru augstas ziedu skulptūras, no ziedu stādiem veidoti ornamenti, karaliskas ziedu kompozīcijas. Divdesmit seši mākslinieki - dārznieki - iestādījuši vairāk nekā pusmiljonu daudzkrāsainu vasaras ziedu no 150 ziedu šķirnēm, kas krāšņi ziedēs visas vasaras garumā. Ziedu jūra Pakrojas muižā apskatāma katru dienu, bet tieši nedēļas nogalēs tiek rīkoti priekšnesumi un atrakcijas, tad uz festivāla skatuves tiek izspēlēti fragmenti no Šekspīra lugas, ir iespēja darboties parfīma darbnīcā un atklāt mīlas ekstrakta tapšanas noslēpumus, posties senos tērpos, baroneses pavadībā apstaigāt pili, arī bišu dravu, vilnas velšanas un šūšanas darbnīcu un senās tehnikas muzeju, griezties maģiskos karuseļos. Tas viss, kā sola festivāla rīkotāji, vainagosies ar krāšņām kāzām, jo, kā zināms, arī lugas Sapnis vasaras naktī noslēgumā ir divu pāru kāzas. Festivāla programma norisināsies līdz pat pirmajām salnām septembra beigās piektdienās, sestdienās, svētdienās, bet muiža un tās teritorija, kurā aplūkojamas ziedu skulptūras, būs atvērta arī darba dienās.
