Kuršu kāpas ir unikāls dabas veidojums, kas ietverts UNESCO Pasaules dabas mantojuma sarakstā. Pietiekami tuvu Latvijai, lai ceļojumam uz turieni atvēlētu nedēļas nogali vai pat vienu brīvu dienu, kas gan nedos iespēju pamatīgāk aplūkot pussalas skaistākās vietas. Jo redzēt tur ir ko. Jūras muzejs, delfinārijs, Jodkrante un Raganu kalns, Nida, Pelēkā kāpa, Pārnida – tā ir tikai neliela daļa no iespējamām pieturas vietām.
Mistiskais Orvidu dārzs
Pa ceļam uz Kuršu kāpām ir vērts piestāt arī Orvidu sodyba (Orvidu dārzs) Lietuvā, Kretingas rajonā pie Salantu pilsētas. Muzeja veidotājs Viļus Orvids turpināja sava tēva Kazimira un vectēva Jona iesākto akmeņkaļa darbu. Padomju laikā viņš kopā ar tēvu no iznīcināšanas paglāba dažādas kultūras un reliģijas relikvijas, arī kapakmeņus un pat Lietuvā vienīgo tanku. Arī pats veidojis jaunus koka un akmens tēlus, izveidojot patiešām mistikas apdvestu vietu. Turklāt devis pajumti dzīves pabērniem, no sabiedrības izstumtajiem. Viņš mēdzis teikt: «Pieņemu visus, kam vajadzīgs mierinājums. Nāk daudz nelaimīgu, nomaldījušos ļaužu. Dziedam, lūdzamies. Nevienu nedrīkst atstumt, ja cilvēks meklē gaismu un cerību.» Tiesa, ilgs mūžs Viļum nebija atvēlēts - tikai 40 gadu. Miris turpat savā dārzā, meklējot vietu kārtējam akmenim. Sirds neizturēja šādu pārslodzi, pastāstīja viens no strādniekiem, kurš tobrīd pļāva zāli pie uzkalniņa, kura virsotnē uzslieta savdabīga «pundele». Tā bijis pārņemts ar savu sirdslietu, ka ne ģimeni izveidojis, ne pēcnācējus radījis, re, arī māju nekādu gruntīgu nav uzcēlis, apmierinājies vien ar nelielu būdiņu. Tagad šo vietu pieskata un apsaimnieko viena no Viļus māsām ar ģimeni. Mūsu dienās muzejā notiekot arī dažādi reliģiski pasākumi un mākslas plenēri.
Jūras muzejs un delfinārijs
Ja Klaipēdu nav plānots apskatīt, bet visu uzmanību veltīt Kuršu kāpai, tad jādodas uz jauno piestātni, kur prāmis pārceļ uz pussalu tos, kas te ieradušies ar savu auto. Kājāmgājējiem un velotūristiem ir paredzēta vecā piestātne. Dažu minūšu laikā prāmis pārceļ pāri Kuršu līcim, un tad jau klāt ir ceļojuma mērķis. Tā iepazīšanu sākam ar Jūras muzeju, kas iekārtots 19. gadsimta cietokšņa ēkā, un delfināriju. Savulaik tas gan ir redzēts, taču pirms rekonstrukcijas. Muzejs no jauna tika atvērts 2017. gadā, ieguvis daudz modernākus un košākus vaibstus. Atjaunotajā ekspozīcijā No strautiņa līdz okeānam var vērot gan Lietuvas upju, ezeru un Kuršu jomas, gan Baltijas jūras un Ziemeļjūras zivis, gan eksotiskas dienvidjūru koraļļu rifu iemītniekus. Akvāriju skaits nav mainījies, taču to tilpums pieaudzis vairākus desmitus reižu. Pirms rekonstrukcijas, kas izmaksāja ap 15 miljoniem eiro (trīs miljonus ieguldīja pats muzejs, pārējā summa nāca no valsts budžeta), akvārijos mita aptuveni
40 sugu zivis, tagad šis skaits pieaudzis līdz aptuveni pusotram simtam. Lielākais lepnums ir 25 metrus garš tunelis ar caurredzamām sienām, kas ierīkots zem galvenā 750 kubikmetru lielā baseina. Pa to peld rajas un deviņpadsmit iespaidīgas stores (dažas pārsniedz divu metru garumu), ko muzeja darbinieki pirms vairāk nekā desmit gadiem ar īpašu lidmašīnas reisu atveda no Volgas deltas. Ir arī roņi un pingvīni, ko apmeklētāji var vērot arī zem ūdens pa lieliem iluminatoriem. Šobrīd muzejā mīt 16 pingvīnu, bet visi jau ir cienījamā vecumā, tāpēc domāts par iespējām iegādāties vēl aptuveni desmit jaunāku pingvīnu. Tas būs dārgs pasākums - viens pingvīns varētu maksāt 8000 līdz 9000 eiro, un muzejs gatavojas lūgt sabiedrības palīdzību. Otrajā stāvā joprojām apskatāma agrākā ekspozīcija, kas iepazīstina ar mūsu planētas dzīvības attīstību ūdenī, bagātīgu gliemežvāku kolekciju un cilindrveida medūzu akvāriju.
Kad muzejs aplūkots (tam vajag vismaz stundu), laiks doties uz delfināriju. Jārēķinās, ka delfīnu un Kalifornijas jūras lauvu šovs notiek noteiktās stundās, tāpēc muzeja apmeklējums jāpakārto tam. Jo programma tiešām ir iespaidīga un interesanta gan maziem, gan lieliem. Delfīni gan dejo, gan vizina uz savas muguras trenerus, gan met bumbu grozā, gan glezno Lietuvas karoga krāsās, gan dara daudz ko tādu, kas kārtējo reizi liek pārliecināties par šo dzīvnieku gudrību. Turklāt izskatās, ka to viņi dara ar prieku. Un, kad sākas jūras lauvu izgājiens, nekādā veidā necenšas tiem traucēt, bet pieklājīgi peld baseinā, tikai pa brīdim uzmetot acis notiekošajam. Pēc izrādes, kas ilgst pusstundu, ir arī iespēja par maksu nobildēties ar kādu no delfīniem, ko arī lielākoties izmantoja vecāki ar gados mazākiem bērniem.
Pārnidas un Pelēkā kāpa
Pēc muzeja un izrādes noteikti jāskatās, cik vēl ir palicis laika līdz tumsai. Jo var nākties (ja ceļojumam atvēlēta viena diena, kā tas bija mums) izvēlēties tikai dažus apskates objektus. Mēs nolēmām vispirms aizbraukt līdz pussalas viņam galam (aptuveni 50 kilometru) - Nidai, kas savulaik bija zvejnieku ciemats, bet šobrīd lielākoties kalpo tūristiem un atpūtniekiem, un Pārnidas kāpai, kas, starp citu, iekļuvusi Patrīcijas Šulcas grāmatā 1000 vietu, kas jāredz pirms nāves. Kāpas virsotnē ir skatu laukums, kur uz visām pusēm palūkoties un redzēt gan Nidu, gan Kuršu līci, gan tuksnesīgās kāpas, gan Baltijas jūru. Turpat uzstādīts arī saules pulkstenis - 13,8 metrus augsts granīta stabs, ko savulaik krietni pabojājusi pamatīga vētra. Pēc tam tas atjaunots un atkal kalpo kā laikrādis. Pērn pa ceļam uz skatu laukumu uzstādīts vēl kāds ievērības cienīgs objekts - filozofa Žana Pola Sartra bronzas tēls. Sartra viesošanās Nidā 1965. gadā iegājusi vēsturē, pateicoties pasaulē pazīstamajai Lietuvas fotomākslas klasiķa Antana Sutkus fotogrāfijai, kurā filozofs, saliecies pret vēju, soļo pāri baltu smilšu kāpai. Līdzīga skulptūra šobrīd atrodas Francijas nacionālās bibliotēkas pagalmā Parīzē.
Dodoties atpakaļ uz Jodkranti, tikpat iespaidīga ir Pelēkā kāpa, kas atrodas starp autoceļu un Kuršu līci. Pa taku var aiziet līdz tās augšējam punktam un pārliecināties, ka ne velti Kuršu kāpas dēvē par Baltijas tuksnesi. Tāds, kas spēj būt ne tikai skaists, bet arī bīstams, ne velti savulaik aprijis veselus ciemus (uzzināt, kad un kur tas noticis, var uz informācijas dēļa), pārsedzot tos ar smilšu klāju. Lai saudzētu šīs savdabīgās dabas veltes, pārvietoties pa kāpām drīkst tikai pa īpaši izveidotām takām. Jāteic, ka tas ir gana liels izaicinājums kājām, jo liels gabals jānoiet pa smiltīm, tā ka netrenētiem ļaudīm krietni jāatvelk elpa, nonākot virsotnē.
Pieturēt vajadzētu ari Jodkrantē un pastaigāt pa promenādi - ne tikai lai pamielotu acis uz Kuršu līča ūdeņiem un gulbjiem tajos, bet arī uz mākslas darbiem, kas izvietoti blakus tai. Ja vēl nav uznākusi tumsa, var izstaigāt Raganu kalnu un aplūkot ap simtu koktēlniecības mākslas darbu - gan folkloras tēlus, gan citus interesantus tipāžus.
