Kad portugāļu jūrasbraucēji 15. gadsimtā atklāja Madeiras salu, tā viņiem nepavisam nepatika – salu no visām pusēm sargāja nepieejamas klintis, kas neļāva ērti piestāt, savukārt pati sala bija tik blīvi noaugusi ar mežiem, ka portugāļi neredzēja cita risinājuma, kā vienkārši salu nodedzināt. Pirms sešiem gadsimtiem nevienam neienāca prātā, ka sala varētu pievilināt miljoniem tūristu, kas nebeidz par to priecāties.
Madeiras pētnieki stāsta, ka postošais ugunsgrēks salā plosījies septiņus gadus. Lielākā daļa meža tiešām nodega, taču maigo klimatu tas nemainīja - visu gadu šeit valda pavasaris, kā dēļ sala ir kā mūžīgi ziedošs dārzs.
Puķumīļu paradīze
Augus un ziedus šeit var redzēt ne tikai botāniskajā dārzā, pilsētās ir vairāki parki un dārzi, kurus var apmeklēt bez maksas un no sirds priecāties par to krāšņumu. Orhidejas, klīvijas, kallas, kas Latvijā aug tikai puķu podos, Madeirā redzamas pilsētas apstādījumos un kalnu ceļmalās. Starp citu, ugunsgrēki šeit ir bieži arī mūsdienās (tiesa, bez speciālas dedzināšanas). Staigājot pa Funšalu un braukājot pa Madeiru, var redzēt ugunspūķa atstātās pēdas - apdegušas palmas, izdegušus mežus. Uguns bija skārusi arī orhideju dārzu, kas šī iemesla dēļ bija slēgts. Žēl, jo ļoti vēlējos to apskatīt.
Safari vietā
Taču Madeirā ir simtiem citu vietu ko redzēt, un, tā kā šī ir sala, kas vilina atgriezties, orhideju audzētavu noteikti apskatīšu nākamo reizi. Salas jaukumus izbaudīt dienas vai puses dienas garumā piedāvā daudzas vietējās tūrisma firmas. Konkurences dēļ cenas ir visai draudzīgas. Lido rajonā, kurā dzīvojām, piecu stundu ekskursijā varēja doties par 11 eiro, visas dienas ekskursijā - par 25 eiro.
Madeirā, līdzīgi kā citur, asu izjūtu cienītājiem piedāvā braucienus arī ar džipiem pa neceļiem. Braucot pa Madeiras ceļiem ar autobusu un ar nomas mašīnu, secinājām, ka adrenalīnu var ķert arī uz Madeiras klanu ceļiem un pilsētu ielām. Nepārprotiet, ceļu segums šajā salā ir labs - asfalts bez bedrēm un grumbuļiem. Bet tas stāvums, šaurums un straujie līkumi! Neko tādu savā dzīvē vēl nebiju piedzīvojusi. Latvijā pirms stāva kāpuma vai krituma uz ceļa tiek novietota ceļa zīme Stāvs augšupceļš vai Stāvs lejupceļš. Madeirā šādas ceļa zīmes vispār neredzējām, lai gan daudzu ceļu stāvums pārspēja slaveno Siguldas serpentīnu ar tā 27% kāpumu vai kritumu atsevišķās vietās. Vienīgais brīdis, kad pie stūres var ievilkt elpu, ir atrodoties uz galvenās šosejas - tā vijas cauri daudziem tuneļiem ar lēzenu kāpumu, kritumu un līkumiem.
Stāvo ceļu dēļ Madeirā neredz vecus auto. Nomas mašīnai bijām pirmie lietotāji - izrādās, autonomas kantoris to bija saņēmis tikai iepriekšējā dienā. Nomas mašīnām šeit nav ilgs mūžs, tās diezgan ātri tiek nomainītas pret jaunām gan straujā nolietojuma dēļ, gan tūristu drošībai. Avārijā cietušais autobuss bija piecus gadus vecs, kas Latvijas apstākļiem skaitītos vēl itin frišs braucamrīks. Madeirā autobuss pēc piecu gadi neparauktas lietošanas pa kalnu ceļiem jau vairs nav pirmā svaiguma, lai gan vizuāli par to nekas neliecina. Joprojām nav skaidrs avārijas iemesls.
Pa gaisu un pazemi
Madeirā galvenais sabiedriskā transporta veids ir autobuss, kas kursē starp pilsētiņām un ciematiņiem. Autobusu kustības grafiki un maršruti šajā salā nav pakārtoti tūristu vajadzībām - tie galvenokārt savieno vietas, kas ir svarīgas salas iedzīvotājiem, ne tūristiem. Piemēram, uz slaveno 25 avotu levandu vai Ariero smaili ar sabiedrisko transportu nenokļūt. Taču, par laimi, daļa maršrutu sakrīt arī ar ceļotāju vēlmēm, tāpēc daļu salas dārgumu var apskatīt par salīdzinoši lētu naudu. Brauciens Funšalas sabiedriskajā transportā maksā 1,25 eiro vai 1,35 eiro, ja ir iegādāta Giro karte (Rigas e-talona līdzinieks). Pati Giro karte maksā 60 centus, taču tās iegāde atmaksājas jau pirmajā braucienā. Pērkot biļeti pie šofera, par vienu braucienu ir jāmaksā 1,97 eiro. Savukārt biļetes cena no Funšalas uz Porto Monizu, kur atrodas slavenie lavas baseini, maksā 6 eiro. Vienīgā neērtība - Funšalā nav vienotas autoostas. Katrai no četrām Madeiras autobusu kompānijām galapunkts ir savā Funšalas vietā. Tiesa, cita no citas tās ir sasniedzamā attālumā.
Autobusu maršruti ir izveidoti, lai pēc iespējas ātrāk sasniegtu katru no pieturām, tāpēc to ceļš daudzviet ved pa tuneļiem un skaisto ainavu var baudīt vien fragmentāri. Savukārt gaisa tramvajiņi kompensē skaistos skatus ar uzviju. Tie gan ir dārgāks pārvietošanās līdzeklis, bet acij tīkamāks un ātrāks.
