TŪRISMS: Bratislava gaida hokeja līdzjutēju desantu

 
NOVĒROŠANAS PUNKTS. Jaunā tilta balstos ierīkotais restorāns UFO ir lieliska vieta, no kurienes aplūkot visu Bratislavu ©Scanpix

Astoņi gadi ir aizritējuši nemanot, un no 10. līdz 26. maijam pasaules hokeja čempionāta saimnieces lomā atkal iejutīsies Slovākija. Gluži tāpat kā 2011. gadā, vairākumu spēļu mūsu izlase aizvadīs Bratislavā (Košicē iespējams vien ceturtdaļfināls), un tas nozīmē, ka līdzjutējiem brīvajā laikā būs iespēja ne tikai sīki un smalki izpētīt Slovākijas galvaspilsētas piedāvājumus, bet arī paviesoties Ungārijā un Austrijā, kas atrodas rokas stiepiena attālumā.

Cenu ziņā Slovākija joprojām ir krietni pievilcīgāka par Dāniju vai Zviedriju, tomēr tie, kuri tur pabija pirms astoņiem gadiem, jutīs, ka viss kļuvis dārgāks (vietējie pat pasākuši braukt pirkt pārtiku uz Austriju). It īpaši tas attiecas uz mājokļu īri, jo viesnīcnieki pirms čempionāta cenas saskrūvējuši debesīs, atkārtojot to pašu, ko 2006. gadā pieredzējām Rīgā.

Ekrānuzņēmums no Neatkarīgās

Gada notikums uzņēmējiem

Apgalvot, ka hokeja čempionāts izraisījis milzīgu ažiotāžu Bratislavā un visā Slovākijā, būtu pārspīlēti, tomēr, ja raugās no biznesa viedokļa, tas patiešām ir viens no gada lielākajiem notikumiem valstī. Galu galā ciemos sabrauks ne tikai 15 valstu izlases, bet arī to līdzjutēju tūkstoši, kuri Slovākijā atstās ne vienu vien miljonu eiro. Bratislava ne tuvu nav kaimiņvalsts Čehijas galvaspilsēta Prāga, kas arī bez lieliem pasākumiem spēj piesaistīt desmitiem miljonu tūristu gadā. Ņemot vērā ilgo kopīgo vēsturi, Slovākija un Čehija neizbēgami tiek salīdzinātas, un vairākuma ārzemnieku izpratnē šie salīdzinājumi nav par labu slovākiem. Valsts iedzīvotājos tas radījis zināmu mazvērtības kompleksu, un slovāki diezgan sāpīgi uztver arī no sirds nākušus komplimentus, piemēram, Bratislavas nosaukšanu par mazo Prāgu vai atzinumu, ka slovāku Tuzemsky Um ne ar ko nav sliktāks par čehu Tuzemsky Rum, bet alus Zlaty Bazant var droši konkurēt ar Krušovice, Staropramen un citām čehu alus šķirnēm. 2011. gada čempionātā Latvijas izlases pirmā spēle bija ar Čehiju, un jauniegūtie slovāku draugi nekavējās mūsu faniem iemācīt saukli Česi peši do Prahy, kas tulkojumā nozīmē, ka čehiem jāvācas atpakaļ uz savu Prāgu. Jau tolaik šis sauklis nešķita īpaši politkorekts.

Interesanti, ka šogad Slovākijas izlase izvēlējās spēlēt nevis galvaspilsētā, bet gan valsts austrumos esošajā Košicē, kas vēl tagad tiek uzskatīta par vienu no Slovākijas rūpniecības centriem, bet no starptautiskā tūrisma viedokļa ir absolūta terra incognita. Acīmredzot šādā veidā tiek mēģināts dot kādu impulsu arī šīs pilsētas attīstībai. Dienās, kad notiks mājinieku spēles, valsts dzelzceļa kompānija ZSSK norīkojusi īpašus vilcienus maršrutā Bratislava-Košice-Bratislava, kuri attālumu starp abām pilsētām (313 km) pievārēs nepilnu piecu stundu laikā. Slovākijas dzelzceļam tas skaitās ātri...

Latvijas līdzjutējiem par Košices apmeklējumu domāt vēl ir pāragri, jo septiņas grupu turnīra spēles mūsu izlase aizvadīs Bratislavā - leģendārā daiļslidotāja Ondreja Nepelas vārdā nosauktajā arēnā. Šī celtne, kas būvēta pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, ir vecāka pat par jau sen nojaukto Rīgas Sporta pili, taču slovāki pēc 2009. gadā uzsāktās un 2010. gada nogalē pabeigtās vērienīgās rekonstrukcijas nu aprobežojušies vien ar kārtējo kosmētisko remontu. No otras puses - kādēļ gan vajadzētu būvēt jaunu arēnu, ja pietiekami funkcionāla ir arī vecā? Nedz 2011. gada čempionāta apmeklētājiem, nedz tiem līdzjutējiem, kuri devušies līdzi savām komandām uz spēlēm ar Bratislavas Slovan, nekādu lielu sūdzību par arēnu nav bijis, ja vien atskaita to, ka tā ir grūti pamanāma un no ielas puses atgādina neizteiksmīgu biroju ēku.

Pils kā apgāztais galdiņš

Lai arī kur būtu apmetušies Bratislavā ieradušies hokeja līdzjutēji, ir skaidrs, ka lielu daļu laika viņi pavadīs vecpilsētā jeb Stare Mesto. Tā ir vismaz divas reizes mazāka par Vecrīgu un principā nepieciešamas vien pāris stundas, lai bez nomaldīšanās varētu klejot, neizmantojot mūsdienu elektronisko ierīču palīdzību. Pašreizējo nosaukumu Bratislava ieguva 1919. gadā, kad pēc Pirmā pasaules kara sabruka Austroungārijas impērija un tika dibināta jauna valsts - Čehoslovākija. Pirms tam pilsētu sauca gan par Gerulatu, gan Presburgu, gan Požoņu, gan Presporku, un vairāki no šiem nosaukumiem tradicionāli joprojām tiek lietoti Austrijā vai Ungārijā izdotajās kartēs.

Arheologi noskaidrojuši, ka šajā vietā Donavas piekrastē pirmās cilvēku apmetnes ierīkotas vēl akmens laikmeta beigās vai bronzas laikmeta sākumā. Bet senā pils, kas slejas kalna galā un dominē pār visu vecpilsētu, vienlaikus atrodoties ārpus tās teritorijas (pie tā vainojamas sociālisma gados veiktās pārbūves), sākta celt ap 1562. gadu. Slovāki mēdz pili dēvēt par «apgāzto galdiņu» tās kvadrāta formas un četru vienlīdz augsto torņu dēļ, kas slejas pils stūros. Kāda leģenda vēsta, ka ik pa laikam, kad pilsētnieki ar savu uzvedību nokaitina netālu dzīvojošo milzi, viņš ierodas un apgriež pili ačgārni - ar torņiem uz leju.

Tas, protams, ir tikai mīts - ja šī versija atbilstu patiesībai, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados milzim būtu bijis iemesls satrakoties ne pa jokam. Tolaik sāka būvēt jauno tiltu pār Donavu, nošķirot seno pili no vecpilsētas un iznīcinot ne vienu vien vēstures pieminekli. Tādēļ tagad, lai nokļūtu pilī, nākas pa tuneli vai gājēju tiltu šķērsot autostrādi, bet pēc tam tikai kāpt, kāpt un kāpt augšup. Toties pēc šī nogurdinošā ceļa gājējam paveras lielisks skats teju uz visu Bratislavu. Atšķirībā no Prāgas pils, kas ir arī prezidenta rezidence, Bratislavas senā pils pilda vien muzeja funkcijas. Prezidentiem ir paredzēta cita ēka, kas atrodas pavisam netālu no vecpilsētas. Starp citu, kopš šā pavasara pilij ir jauna saimniece - korupcijas skandālu nokaitinātie slovāki par prezidenti diezgan negaidīti ievēlēja politiskā ziņā maz pieredzējušo juristi Zuzanu Čaputovu.

Pieminekļu pilnā vecpilsēta

Viena no Bratislavas vecpilsētas galvenajām firmas zīmēm ir lielais skaits visdažādāko pieminekļu un statuju, kas veltīti ne tikai šīs pasaules varenajiem, bet arī visparastākajiem ierindas cilvēkiem. Šie pieminekļi ir tik reālistiski, pa gabalu tos tiešām var noturēt par dzīviem cilvēkiem - uz ielas stūra noslēpušos fotogrāfu, strādnieku, kurš pa pusei izlīdis no kanalizācijas lūkas, un tā tālāk, un tā joprojām. Pustumsā atgriežoties no pēcspēles ballītes kādā no vecpilsētas krodziņiem (latviešu fanu tikšanās vieta tāpat kā pirms astoņiem gadiem būs īru krogs Dubliner), jāpiesargās, lai neieskrietu kādā no daudzajiem pieminekļiem. Tāda pati piesardzība jāievēro arī attiecībā uz strūklakām, kuru Bratislavā tāpat netrūkst. Slavenākā no tām atrodas vecpilsētas centrālajā laukumā un nosaukta karaļa Maksimiliāna vārdā - tieši viņš XVI gadsimtā pavēlēja pilsētas centrā izrakt aku, lai ugunsgrēka gadījumā nenāktos steigties pēc ūdens uz Donavu, kuras purvainie krasti tolaik nebija tik viegli izbrienami. Starp citu, par Donavu - slavenā Johana Štrausa valša nosaukums vismaz pavasaros (tieši tad notiek hokeja čempionāti) ir maldinošs, jo šajā gadalaikā Donava nemaz nav zila un skaista, bet gan brūna, mutuļojoša un reizēm ļoti bīstama. Braucot ar mazajiem izklaides kuģīšiem ļoti labi iespējams redzēt tās piekrastes daļas, kas, upes līmenim strauji ceļoties, uz laiku palikušas zem ūdens, bet diezgan spēcīgā straume nes gan ar visām saknēm izgāztus kokus, gan dažādas drazas. Tādēļ pavasaros liela vēlme nopeldēties Donavā nerodas pat lielākajiem entuziastiem.

Atgriežoties pie vecpilsētas - tajā ir pāris apskates objektu, kurus pavisam noteikti nevajadzētu atstāt bez ievērības. Pirmais no tiem ir Svētā Mihaila vārti - viss, kas palicis pāri no viduslaikos būvētās nocietinājumu sistēmas, ko nojauca XVIII gadsimtā, kad pilsēta sāka strauji paplašināties. Caur šiem vārtiem būs jāiet, ja vecpilsētai tuvosieties no prezidenta pils puses, un, ja nav īpaši jāsteidzas, ir vērts atlicināt laiku Svētā Mihaila baznīcā esošā ieroču muzeja apmeklēšanai. No citiem muzejiem ievērības cienīgi ir lielās pils pakājē esošais pulksteņu muzejs un pilsētas vēstures muzejs vecā rātsnama ēkā. Klīstot pa vecpilsētu, grūti nepamanīt arī tās augstāko ēku - Svētā Martina katedrāli, kuras torņa smaile ir 85 metrus augsta. Tornī ierīkots skatu laukums, tomēr tūristiem jārēķinās ar to, ka šī ēka joprojām pilda arī baznīcas funkcijas, un dievkalpojumu laikā ziņkārīgajiem tur nekas nav meklējams. Laba alternatīva Bratislavas apskatei no putna lidojuma ir Jaunā tilta balstā ierīkotais restorāns UFO, kas arī atrodas gandrīz 85 metru augstumā. Samaksājot 7,4 eiro, skatu laukumā iespējams nokļūt arī bez pienākuma ieturēties restorānā.

Gardi un sātīgi

Tā nu pamazām esam nonākuši līdz tēmai, kas šķiet nozīmīga ikvienam latvietim - slovāku virtuves. Kā jau jebkurā globalizācijas procesu skartā vietā, arī Bratislavā ir gan burgernīcas, gan kebabnīcas, gan ķīniešu un citu austrumu tautu ēstuves, gan moderni krogi, kuros sasmalcinātas zāles pikuči uzpirksteņa izmērā tiek pasludināti ne tikai par mākslas darbu un pilnvērtīgu otro ēdienu, bet arī deserta aizstājēju.

Šādām vietām prātīgāk mest līkumu un ieturēties vai nu kādā no daudzajām alus zālēm (viena no plašākajām atrodama Hvīzdoslava laukumā netālu no Donavas piekrastes), vai arī tajos restorānos, kas piedāvā autentisko slovāku virtuvi. Pēc vakara, kas pavadīts arēnā, un nogurdinošas nakts, kuras laikā kopā ar draugiem sīki un smalki izpreparēts ikviens spēles aspekts, kā arī zināms daudzums alus, vīna un/vai sļivovicas, nav nekā labāka kā uzpravīties ar ķiploku zupu, kas tiek pasniegta no maizes klaipa izgrebtā traukā. Ja pēc tam vēl ir spēks notiesāt porciju gulāša ar knēdeļiem vai kartupeļiem - visu cieņu! Principā slovāku virtuve daudz neatšķiras no latviešu. Arī viņi mēdz pusdienas iesākt ar zupu (svaigu vai skābētu kāpostu, dārzeņu un gaļas, nelielu frikadelīšu utt.), bet tad turpināt ar otro ēdienu, kas sastāv no gaļas un piedevām. Beidzamais modes kliedziens ir smalki sarīvētos kartupeļu salmiņos apviļātas un saceptas cūkas vai vistas filejas, kuras slovāki sauc par Monte Negro gaumē gatavotām - diez vai paši melnkalnieši par to nojauš. Dažos smalkos krogos, klientam, kurš vēlas gulāšu, būs iespēja izvēlēties, cik pikantam un biezam tam jābūt. Bet mazāk prestižās ēstuvēs ar šo ēdienu var pamatīgi uzrauties, un labākajā gadījumā gulāšs atgādinās nule kā no konservu bundžas izkratītu maisījumu, bet sliktākajā būs ciets kā pastala vai šā gada čempionāta talismana lāča Maceiko gana cepure un josta. Atšķirībā no Čehijas (nerunājot nemaz par Vāciju) Bratislava nav uzskatāma par cepto desiņu paradīzi - daudzās ēstuvēs uz indivīdu, kas sadomājies pamieloties ar desiņām, skatās kā uz ērmu, kurš laika mašīnā atceļojis no XIX gadsimta. Taču lielveikalos piedāvājums ir gana plašs, un arī arēnā pirms astoņiem gadiem desiņas bija izcili gardas.