TŪRISMS. Eremīta sapņu zeme Dzūkija

Viens no Lietuvas kultūrvēsturiskajiem novadiem ir Dzūkija ar neoficiālo galvaspilsētu Alītu. Ja gribas baudīt dabu un kā eremītam izvairīties no cilvēku biežņas, tad Dzūkija jeb Dainava ir piemērotākā atpūtas (arī aktīvās) vieta. Ceļojumu var sašaurināt līdz Dzūkijas nacionālā parka teritorijai. Starp citu, lielākais nacionālais parks Lietuvā! Kāpēc Dzūkija? Daudzi Latvijas iedzīvotāji brauc uz Druskininkiem. Lūk, no šīs iecienītās kūrortpilsētas Dzūkijas nacionālo parku var ar roku aizsniegt.

Parka administratīvais centrs ir Marcinkoņi. Dzūkijas Marcinkoņu ciematā viesojies arī pavārs Mārtiņš Sirmais, un vietējo kulināro mantojumu - leišu ēdienus - viņam mācīja gatavot tautas mākslinieks Aļģis Svirnelis. Garšīgi gatavo Aļģis! Pārbaudīts.

Beku vietas un vēderprieki

Marcinkoņi ir sēņotāju paradīze. Ja neinteresē nekas cits, tad rudenī - aidā! - pēc sēnēm. Labu labās. Daudz. Bekas un baravikas. Marcinkoņos sēnes aug īpašā vietā - uz Baltā kalna. Runā, ka lietuvieši neesot sēņu ēdāji. Viņi vairāk notirgo nekā izmanto pārtikā. Tā iegājies kopš seniem laikiem, kad ciematā dzīvoja daudz ebreju un andelējās ar dabas veltēm. Nav ko savā vēderā likt to, ko var pārdot.

Var jau teikt, ka lietuviešu nacionālais ēdiens ir cepelīni. Un kuģelis. Nekas jauns tas nav, toties katra sevi cienoša saimniece un saimnieks savu cepelīnu un kuģeļa recepti noslīpē līdz pilnībai. Es pie Aļģa baudīju arī veģetāro kuģeli. Nācās atkauties no gaļēdājiem, kurus vairāk vilināja mans veģetārais krāsnī cepinātais kartupeļu ēdiens nekā viņiem domātā versija ar gaļu. Par kuģeli runājot. Latvieši un lietuvieši mēdz paķildoties, kura tauta ir kuģeļa īstenā autore. Es šo godu atdotu lietuviešiem.

Aļģis Svirnelis izstāstīja, kā noritējusi Sirmais. Kulta ēdienu filmēšana Marcinkoņos. Filmēšanas grupa bija iecerējusi filmēt kartupeļu talku. Bet lietuvieši nerok kartupeļus tad, kad Latvijas filmētāji ir sadomājuši. Braukuši un skatījušies. Lauki kā izmiruši. Vienā kaimiņciema sētā kartupeļu talka bijusi. Vispār jau talkotājs bijis padzīvojis vīrs ar nule iegādātu zirgu. Zirgam tā bijusi pirmā darba diena kartupeļu laukā. Tāda ir lietuviešu vecākā paaudze - nopērk zirgu speciāli kartupeļu rakšanai, un nav teikts, ka zirga saimnieks nākamo talku piedzīvos. Taču, ja dara, tad pamatīgi. Ja zirgu vajag, tad jāpērk. Nevar piemājas kartupeļu lauku izbraukāt ar traktoru.

Ekskluzīvie etnogrāfiskie ciemi

Etnogrāfiskie ciemi ir Lietuvas lepnums un bagātība. Marcinkoņi nav vienīgais. Vēl ir Zerviņi un Dubininki. Īpašums ir ļoti dārgs. Tualete - ārā. Ūdens - akā. Un neko nedrīkst uzlabot, pārveidot, modernizēt. Tik un tā - dzīvot etnociemos ir prestiži. Īpašumu nopirkt tikpat kā nevar.

Savukārt cita etnogrāfiskā ciemata Zerviņi iedzīvotāji ir izmantojuši Islandes, Norvēģijas un Lihtenšteinas piedāvāto finanšu instrumentu, lai atjaunotu ēkas. Visādi jau ir gājis ar to atjaunošanu. Naudas izlietošanas periods bija īss, lai spētu visu izdarīt kā vecos laikos, bet iespēju robežās tas ir darīts. Tur ir sajūta, ka pagātne apsteigusi nākotni. Ciemu var izstaigāt pārdesmit minūtēs, tur dzīvo starp 40 un 50 iedzīvotājiem. Ciems noslēpies meža vidū, Ūlas upes tuvumā. Paši lietuvieši stāsta, ka šajā ciemā iedzīvotāji joprojām izmanto naturālo saimniekošanu - visu, ko vajag, izaudzē, visu, kas nepieciešams, izgatavo savām rokām.

Mūsdienu enerģētika zem kupola

Dzūkijas nacionālajā parkā ir izveidotas takas un maršruti, pa kuriem pastaigāt, kā arī aktīvi atpūsties. Turklāt parks ir ceļotājiem interesants visos gadalaikos. Apmeklēšanas vērta ir Merķine, viena no senākajām apdzīvotajām vietām Lietuvā. Pilskalns ir saglabājies vismaz kopš XIV-XV gadsimta. Pils vairs nav. Merķines pilskalnu lietuvieši balsojumā ir atzinuši par trešo skaistāko Lietuvā. Stāvs gan ir, bet uzkāpt nav grūti. Merķines panorāma no kalna augšas paveras kā uz delnas. Par laimi, ciematiņš nav civilizācijas sakropļots un pilnībā attaisno dabiskās un dabīgās Dzūkijas slavu.

Bet Merķines kupolpiramīda ir mūsdienu cilvēka roku darbs. Sirreāls skats, kad ieraugi meža vidū nolaidušos apaļu caurspīdīgu kupolu. Leģenda vēsta, ka šajā vietā 1990. gadā vietējie iedzīvotāji, kuru vidū bija arī septiņus gadus vecs zēns Povils Žēka, novēroja neparastu parādību - gaismas kūlis no debesīm nolaida eņģeļa figūru. XXI gadsimta sākumā Povils uzbūvēja piramīdu tieši tajā vietā, kurā bija redzējis nolaižamies eņģeli. Vairākus gadus pēc tam piramīdu apklāja ar stikla kupolu. Naudas dēļ Povils to tiešām nav darījis, jo ieeja ir par ziedojumiem. Katrs var maksāt, cik grib, uz nagiem neskatās un uzspiestu maksu nedēvē par ziedojumu. Ar līdzekļiem piramīdas būvniecībā palīdzēja ziedotāji.

Stikla kupols ir veidots pēc zelta griezuma standartiem. Turp cilvēki dodas kā svētceļojumā, lai stiprinātu miesu un garu. Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka piramīdā tapuši dziedināti, jutuši spēku pieplūdumu. Citi skeptiski rausta plecus. Mana ceļabiedre bija Anita Zalts, latviešu izcelsmes zinātniece no Argentīnas. Klausoties Povila stāstu, abas saskatījāmies un nospriedām, ka esam skeptiķes. Tomēr kupolpiramīdā iegājām. Apsēdāmies. Ienāca Povils un sāka dziedāt. Bez mikrofona. Kad aizvērām acis, nebija iespējams noteikt skaņas avotu. Tā atbalsojās no griestiem, plūda visapkārt, atsitās pret stikla sienām un uzlidoja augšā. Lieliska vieta koncertiem, jo kupolpiramīdas proporcijas veido izcilu akustiku.

Povila iekopto kupolpiramīdas apkārtni var uzskatīt par vienkārši skaistu un sakoptu vietu. To var uzskatīt arī par īpašu vietu, kurā gūt apskaidrību. Povils radījis eklektisku vidi, tajā savijas kristietības un pagānisma elementi. Nelielā ēkā ir īpaši uzlādēts ūdens. To drīkst sapildīt pudelēs un paņemt līdzi.

Katoļu baznīca vēl esot piesardzīga, lai apstiprinātu, ka 1990. gadā ir noticis debesu brīnums un šī vieta ir īpaša. Arī no baznīcas viedokļa.

Zaļā Alīta

Alīta - Dzūkijas lielākā pilsēta un Cēsu sadraudzības pilsēta - pirmoreiz hronikās minēta XIV gadsimtā. Pilsēta bijusi sadalīta starp Krievijas impēriju un Prūsijas karalisti. Pa vidu - tilts. Tagad tilts ir padarīts par atraktīvu objektu - uz tā ir novietotas vairākas atzīmes, lai jaunais vīrs redzētu, cik tālu spēj aiznest tikko apprecēto sievu. Pārbaudījums ir pa spēkam gruntīgam vīram, jo tilta garums ir 257,80 metru.

Alīta ar saviem apmēram 55 000 iedzīvotāju ir klusa, mierīga pilsētiņa. Nemunas krasta pilsēta ir viena no zaļākajām Lietuvā - parki, skvēri, mežs pilsētas vidū. Pilsētas parks ir meditatīva vieta, nekādu stikla kupolu nevajag. Kad parkā atrod strūklaku ar baseinu, tad var iztēloties, kā šeit izskatījās kādreiz. Strūklaka bija centrs, no kura uz visām pusēm stiepās celiņi, pēc analoģijas ar Sauli un saules stariem. Parkā aug vismaz pussimts koku un krūmu sugu. Pastaigājoties cilvēks no nāk no viena parka otrā, no viena skvēra nākamajā.

Alītai ir savs neparasts stāsts par pieminekli Brīvības eņģelim. 1929. gadā veidotais piemineklis veltīts Lietuvas neatkarības cīnītājiem, kritušajiem varoņiem. Ja mums ir sava Milda, kas pozējusi Brīvības pieminekļa centrālajam tēlam, tad Brīvības eņģelim ir sava Milda - tēlniekam pozējusi vietējās ģimnāzijas skolotāja. Piecus gadus pēc atklāšanas piemineklī iespēra zibens, pēc tam pieminekli atjaunoja, bet padomju laikā to atkal nopostīja, šoreiz cilvēki. Tikai 1991. gadā Brīvības eņģelis tika atjaunots vēlreiz.