TŪRISMS. Vecā dāma Sjēna un citi Itālijas labumi
 
VECPILSĒTA. Skats no Torre del Mangia lieliski atklāj Sjēnas unikālo savdabību. Tā pavisam noteikti nav Florence, Piza, Venēcija, Verona vai Turīna. Unikāla vecpilsēta, kas ne velti nonākusi UNESCO aizsardzībā ©Arno Jundze

Esot Toskānā, nepabūt Sjēnā nav labais stils. Problēma vien tā, ka apbrīnot visus Itālijas skaistos skatus viena cilvēka mūžā diezin vai iespējams. Tas vienkārši ir par īsu. Tomēr redzēt Sjēnu vajag. Tas ir tā vērts, un diezgan droši, ka uz turieni gribēsies braukt vēl.

No latvieša viedokļa ar Sjēnu tomēr nav tik vienkārši kā ar Milānu vai Romu un citām pilsētām, uz kurām dodoties iekāp lidmašīnā un pēc trim stundām esi galā. Kaut kāda lidosta pie Sjēnas ir, tomēr ceļotājiem no Latvijas tā neko nedod. Tuvākā lielā lidosta atrodas Florencē. Bet uz turieni, pirms rakstīt šo, pārbaudīju mājaslapā, mūsu nacionālā aviokompānija šoziem piedāvā biļetes tikai caur Romu vai Vīni. Biļetes cena vienam cilvēkam vienā virzienā sākas no 169 eiro. Tas nav nedz ātri, nedz lēti. Saprātīgāk ir ceļojumu plānot laikus un izmantot citus transporta līdzekļus. Man patīk itāļu ātrvilcieni, esmu jau par tiem rakstījis. Pērku biļetes, tiklīdz tiek publiskots vilcienu saraksts (arī viņiem ir kaut kas līdzīgs mūsu ziemas un vasaras sarakstiem). Tā divatā var lielus attālumus izbraukt par viena pasažiera cenu. Manuprāt, jebkurš lētais tiešais reiss uz Milānu vai uz Bergamo, plus laikus pirktas vilciena biļetes ir izdevīgāks par lidojumu ar pārsēšanos un stundām ilgo nīkšanu lidostās, kur nav ko iesākt, bet ēdiens ir negaršīgs un reizēm maksā vairāk par aviobiļetēm.

Biju Florencē pirms Ziemassvētkiem, par to šoreiz nerakstīšu, vien pievienošu skaistu bildīti. Izvēlējos doties uz Sjēnu vienas dienas ceļojumā ar starppilsētu električku. Tā atiet no Firenze Santa Maria Novella Florences centrālās dzelzceļa stacijas. Vilciens kursē reizi stundā, biļete maksā 12 eiro vienai personai vienā virzienā. Te nekāda iepriekšēja pirkšana nav vajadzīga, tas ir lokālais reiss. Biļetes uz to ir vienmēr, nopirkt tās nav problēmu, īpaši ja nav bail no vilcienu biļešu automātiem. Tātad, ja braucat divatā, turp atpakaļ jārēķinās ar piecdesmit eiro un trīs stundām ceļā. Brauciena pusotra stunda salasās daudzo pieturu dēļ, tomēr vilciens ir tīrs, ērts un komfortabls.

Izkāpjot no vilciena Sjēnas stacijā, galvenais neapjukt. Internetā ir ļoti daudz padomu, kā kaut kur braukt, tomēr, ja esat vienas dienas ekskursijā, tad visi padomi ir pilnīgi garām. Dzīvē tas izskatās krietni vienkāršāk nekā uz papīra. Izejot no stacijas, jūsu priekšā būs laukums, bet aiz tā liels iepirkšanās cents. Tā kreisajā pusē ir platas durvis. Aiz tām sākas eskalatoru virkne, kas ved augšup kalnā. (Šopings ne visai, netērējiet laiku, jo patiesībā tur ir tikai pārtikas lielveikals plus elektronikas veikals.) Eskalatoru strīpa šķiet nebeidzama. Brauciet ar tiem droši līdz galam. Tas ir tāds kā klasiskā funikuliera jaunākais brālis, kas ved par velti. Tā augšgals atrodas vecpilsētā. Apmeklējot Sjēnu, es ieteiktu jau laikus paņemt līdzi telefonā kādu no offline navigācijas sistēmām. Ja tādu nav, rekomendēju pie ieejas eskalatoru telpā nopirkt automātā vecmodīgu Sjēnas papīra karti. Tā maksā 2,50 eiro. Automāti ir arī iekšpusē, bet pelna naudu bomžiem un karti nedod. Nezinu, kā ar citām kompānijām, bet ar Biti tālrunī interneta datu savienojums Sjēnas vecajā centrā biežāk nebija nekā bija. Tomēr jāņem vērā, ka, salīdzinot ar Latviju, Itālijā joprojām ir ļoti slikts mobilais internets. Protams, ja zonas tikpat kā nav, bet datu apraide balansē uz klusuma robežas, mātes gugles karšu sieviņas balstiņa ar savu «pagriezieties uz dienvidrietumiem» absolūti nevietā reizēm rada vēlmi sasist lupatās telefonu un vēl kādu, kas tam trāpās tuvumā. Sliktu garastāvokli tomēr nevajag ņemt līdzi. Arī telefonu nav vērts dauzīt. Viss ir vienkārši. Izejiet no eskalatoru telpas, pagriezieties pa kreisi. Tā ir viena gara iela, kas ved cauri vai tuvu garām teju visām vecpilsētas skaistumvietām. Atpakaļ tieši tāpat. Nav jēgas tērēt otrus piecdesmit eiro taksītim vai kratīties autobusā. Labāk par šo naudiņu pasēdiet krodziņā.

Zinu, ka latviešiem, kas pieķēruši padomju laikus, attiecības ar makaroniem nav diezin cik spožas. Tomēr, esot Sjēnā, nogaršojiet pici. Tie ir tādi resni spageti, pēc garšas tuvāki penne, tomēr šie salīdzinājumi ir diezgan virspusēji. Tāpat Sjēnā ir cieņā medījums, jo īpaši mežacūkas gaļa. Paņemiet pici ar mežacūku, bet klāt vietējo Toskānas sarkanvīnu. Mmm! Uzrakstīju šo un secināju - gribu vēl! Var jau būt, ka man paveicās, kaut ar itāļu virtuvi ne visai draudzējos, bet, manuprāt, Sjēnas krodziņi tiešām atšķiras un ir vērts tos nobaudīt. Dažādi pici, lieliski saldie, labas picas. Protams, ka arī parastais Itālijas komplekts, zivis, jūras veltes, kaut šī ir valsts vidiene, kur patālu no jūras. Jāpiebilst, ka inflācijas dēļ arī itāļu krodziņos cenas kāpj no gada uz gadu. Tomēr dažādas pastas un picas joprojām te nav paši dārgākie ēdieni. Lielākā problēma visur Itālijā ir otrie ēdieni. Tie ir nešpetni dārgi, gaļas gabali plāni, piedevas draņķīgas. Parasti no sērijas bļodiņa kartupelīšu par 6,50 eiro papildu samaksu personai. Protams, Florencē var pagaršot pasaulslaveno Bistecca alla Fiorentina. Tas ir super, bet vakariņas diviem maksās vismaz simt eiro. Pēc tām uz svariem labāk nekāpt.

Ierodoties Sjēnā, ir divas iespējas. Iet pa muzejiem, kam nepieciešams vairāk laika, spēka un arī naudas, vai arī doties garā pastaigā. Par pirmo variantu runājot, itāļi ir diezgan nadzīgi uz naudas raušanu. Pēdējos gados muzeju cenas tiešām saskrūvētas debesīs. Tās stabili piebraukušas 20 eiro atzīmei. Turklāt lielākajā tiesā gadījumu visi interneta priekšapmaksu superpiedāvājumi ir vistīrākā nezinīšu ķeršana uz muļķi.

Te pat grūti ko ieteikt. Nesezonā Sjēnas, tāpat kā Florences, muzejos biļetes ir nopērkamas bez rindas, un tas iznāk krietni lētāk. Protams, ka var gadīties visādi, tomēr neredzu jēgu pirkt internetā dārgāk. Pavisam noteikti es ieteiktu pārbaudīt, vai dienā, kad gribat kaut ko apskatīt, šis kaut kas ir atvērts. Florences Palazzo Vecchio, piemēram, ir slēgts trešdienās. Sjēnā muzeju netrūkst, kam tie patīk, tie droši tur varētu pavadīt nedēļu, ja ne vairāk. Vienas dienas braucienam es tomēr ieteiktu fokusēties uz vecpilsētas skaistumu. Ja jums ir piecas sešas stundas, tad vispirms jāredz labākais. Pirmā un svarīgākā vieta ir Piazza del Campo. To neapmeklēt ir apmēram tas pats, kas pabūt Pizā, neaizejot uz Brīnumu laukumu un neapskatot šķībo zvanu torni vai, viesojoties Romā, neredzēt Kolizeju. Ja ir spēks, uzkāpiet Torre del Mangia. Nevaru ciest šos nejēdzīgos itāļu celtniekus, kas torņus būvēja rūķīšiem. Un tomēr allaž kāpju, reizēm nesaprotot, vai kā Vinnijs Pūks nepalikšu kaut kur šaurā bezizejā. Šoreiz pusceļā bija sajūta - ja ne samaksātie 10 eiro, pie velna šīs pretīgās trepes, bet, uzkāpjot augšā, ir! Skats un sajūtas fantastiskas.

Tiem, kam ir laiks un vēlme apmeklēt blakus esošo Museo Civico un paskatīties uz, piemēram, izcilām freskām, ļaudis internetā iesaka pirkt kombinēto biļeti. Principā jau Piazza del Campo ir vieta, kur, ja vēl apmeklē krodziņus, mierīgi var tusēt kādu nedēļu, jūsmojot par redzēto. Protams, ka vēl viens apmeklējumu objekts ir Piazza del Duomo. Viss ir samērā netālu. Kā jau vecpilsētā. Doms gan dzīvē nešķita tik ļoti pievilcīgs kā bildēs, jo atgādināja tādu kā miksli no vairākiem Florences dievnamiem, tomēr šī ir tikai maza, maza daļa no tā, ko Sjēnā var un vajag apskatīt. Pilsēta ir ārkārtīgi sena. Pēc leģendas to dibinājuši Rema dēli, savukārt Rems kopā ar brāli Romulu tiek uzskatīti par Romas dibinātājiem. Tad, kad Romuls esot nožmiedzis Remu, viņa dēli ieradušies Romā un dusmās paņēmuši līdzi tās simbolu - statuju, kurā Kapitolija kalna vilku māte zīda mazo Remu un Romulu. Atsauces uz to Sjēnā grūti nepamanīt. Daži pat uzskata, ka pilsēta esot nosaukta par godu vienam no Rema dēliem (Senius). Skeptiķi no filologu aprindām apgalvo, ka tās vārds tomēr cēlies no senas saknes, kas atrodama gan etrusku, gan latīņu valodā un nozīmē «būt vecam».

Lai nu kā, ar leģendām vai bez, pilsēta tiešām ir sena un saglabājusi neticami daudz. Ne jau velti tās senā daļa iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Te vajag vienkārši iet un vērot detaļas, ja paveiksies, pilsēta pati atnāks pie jums un atklāsies visā savā krāšņumā. Tikai ar iebildi - neticiet apgalvojumam, ka Sjēna esot krāšņāka par Florenci. To var pateikt vienīgi cilvēks, kurš nav redzējis vairāk par Florences dzelzceļa stacijas pazemes tuneli.

To, kāds laiks Itālijā ir vasarā, nav nozīmes stāstīt. Karsts! Savukārt, apceļojot Itāliju nesezonā, jāņem vērā tas, ka Sjēna ir tuvāk valsts vidienei. Atgriežoties Florencē un vēlāk Milānā, bija labi jūtams, kā laiks kļuva krietni vēsāks. Sjēnā sastaptais decembris atgādināja Latvijas oktobri. Jārēķinās, ka var būt lietus, tomēr ļoti ietuntulēties ziemas apģērbā nevajag. Drīzāk jādomā, kā pasargāt sevi no nejaukā vēja, kas šajā gadalaikā mēdz iegriezties gandrīz it visur Itālijā. Laika ziņās bieži piesauktie plus astoņi līdz desmit grādi šajā zemē var būt ļoti dažādi. Gan nešpetni auksti, gan visnotaļ silti, tāpēc apģērba izvēle ir ļoti svarīga. Staigājot lieti noderēs sporta apavi un lietussargs. Lai arī mēdz būt dubļi, bet uz ielām reizēm mētājas atkritumi, Itālijas pilsētas tomēr krietni tīrākas par Latvijas pilsētām. Nosmērēties te drīzāk var kādā krodziņā ar ēdienu vai sarkanvīnu.

Der atcerēties to, ka Itālijas muzejos nemīl apmeklētājus ar lielām somām. Kā visur pasaulē, kur pastāv drošības kontrole. Par to dusmoties nevajadzētu, vien laikus iegaumēt. Muzeju vēsture zina pietiekami daudz gadījumu, kad dažādi dīvainīši tajos mēģina sarīkot ļoti savādas atrakcijas. Protams, ka terorisma draudi ir aktuāli. Pēdējo gadu laikā šķiet, ka visās Itālijas pilsētās ir pamatīgi palielinājusies bruņoto policistu, armijnieku un karabineru klātbūtne. Sjēna nebija izņēmums. Itālijas dzelzceļa stacijās allaž skan brīdinājumi par kabatzagļiem. Tos atskaņo pat biļešu automāti. Šo zagļu sugu praksē nācies sastapt tikai Venēcijā, kad pāris reižu esmu sajutis, ka manā jakas kabatā ieslīd sveša roka cerībā uz lielo ķērienu. Skaidrs, ka jāparūpējas, lai zaglim šādās viegli pieejamās kabatās un somiņās nebūtu ko zagt. Nevajadzētu pirkt dažādas pseidolietas no saulainās Āfrikas vai Indijas dēliem. Iegādājoties viltotus zīmolus, var nonākt nepatikšanās. Tas viss vairāk vai mazāk attiecas arī Sjēnu, tomēr nesezonā te viss bija ļoti mierīgi.

Mana diena Sjēnā pagāja ļoti ātri un tā nudien bija vistīrākā svētlaime beidzot atkrist vilciena krēslā, lai atpūtinātu pamatīgi nostaigātās kājas. Atceļā uz Florenci domāju par to, ka labprāt padzīvotu Sjēnā vairākas dienas un iepazītos ar šo Itālijas pērli rūpīgāk. Tomēr man pašam neatbildēts jautājums ir tas, kā Sjēnā ērtāk ierasties komplektā ar smagu līdzņemamo ceļojumu somu. Atbraukt uz vienu dienu ar vilcienu, apmetoties Florencē vai par Florenci lētākajā Pizā, protams, ir samērā vienkārši. Tomēr Sjēna noteikti pelnījusi vairāk par fikso ekskursiju. Īpaši interesanta tā varētu kļūt tad, ja pirms brauciena paveikts mājasdarbs un nopietnāk papētīta Sjēnas vēsture. Acīmredzot vissaprātīgākais būtu īrēt auto un apvienot šādā ceļojumā vairākas Toskānas reģiona vietas vai, velkot aiz muguras grabošo koferi, izmantot vietējā dzelzceļa pakalpojumus un apmeklēt Ligūrijas jūras krasta pilsētas.