TŪRISMS: Apsveicinoties ar Zakopani
 
NO 1120 METRIEM. Uzbraucot Gubalovka kalnā, var patīksmināties par krāšņiem skatiem. Līdzenumā augušajiem tā ir eksotika ©Sandris Vanzovičs

Ja sniegs un ar to saistītie slēpošanas prieki nav deficīts arī pie latvju kaprīzajām ziemām, tad augsti kalni gan. Pati demokrātiskākā vieta, kur tikt pie visa iepriekš minētā vienkopus, šķiet, ir Polijas ziemas galvaspilsēta Zakopane.

Pieņemamāki kalni

Lai kārtīgi iepazītu Zakopani, tūristi tai parasti rezervē vismaz nedēļu vai desmit dienu. Apskatnieka rīcībā bija tikai viena, turklāt arī tā pati bija 1. janvāris, tomēr arī ar to pietika, lai gūtu aptuvenu priekšstatu par to, ko te ir vērts redzēt un dēļ kā atgriezties.

Zakopane ir relatīvi neliela pilsēta Polijas galējos dienvidos, slēpošanas zābaka sviediena attālumā no kaimiņos esošās Slovākijas. Tās iedzīvotāju skaits ir aptuveni 28 000, taču ik gadu to apmeklē ap trīs miljoniem tūristu. Turklāt šo skaitu veido tikai tie, kas nometinās Zakopanes vai tās apkaimes viesnīcās, bet tādi indivīdi, kas, kā šo rindu autors, uz to dodas no aptuveni 100 kilometru attālās Krakovas, oficiālajā reģistrā netiek iekļauti. Lai gan laika apstākļi ir visai nepastāvīgi, sniegs Zakopanē ir teju garantēts no decembra līdz pat aprīļa beigām, taču ne jau visi uz šo kalnu kūrortu dodas slēpot. Zakopane tiek raksturota arī kā «rāmuma templis, kur atpūsties no ikdienas steigas» - tas attiecas uz tiem, kuri šo vietu izmanto kā ārstniecisko kūrortu, jo kalnu gaiss palīdz tuberkulozes un citu elpvadu sistēmu, mazasinības un citu kaišu ārstēšanā. Protams, lielākais uzsvars ir uz aktīvo atpūtu: kalnu taku kopējais garums ir pie 240 kilometriem, slēpošanas trasēm - ap 160 kilometru. Cenas krietni zemākas nekā Austrijā, komforta līmenis gluži OK, vietējā mentalitāte Austrumu bloka valstu pilsoņiem pieņemamāka - tas un daudz kas cits ir Zakopanes trumpis.

Augšā - labi, lejā - siltāk

No Krakovas ceļš uz Zakopani ved pa kvalitatīviem, taču līkumainiem un kalnainiem ceļiem, un pat fiziski noturīgs vidējā latvieša kuņģis brīžiem ir vieglā neizpratnē, vai tā nēsātāja pārējie orgāni konkrētajā brīdī atrodas kalnā vai lejā no tā. Automašīnu plūsma ir ievērojama, tāpēc garumgaru ceļa posmu nākas braukt ar vidējo ātrumu 30 km/h un/vai pat uzkavēties sastrēgumā, bet vai nu Vanšu tiltu pieredzējušus latvju bāleliņus ar to var nobiedēt?!

Zakopane meklējama Tatru kalnu piekājē, taču pats augstākais Polijas kalns Risi (Rysy) ir tikai desmitais augstākais Tatros - tas gan slejas 2500 metru virs jūras līmeņa augstumā, tāpēc tā klātbūtnē mūsu Gaiziņu (312 metru) labāk pat nepieminēt... Kalni ir skaisti - to atzīs pat romantiski absolūti nenoskaņoti tipi. Apskatnieks notestēja Gubalovka (Gubalowka) kalnu, nieka 1120 metru augstumā. Uz to ved funikulers (neliels sliežu vilcieniņš) - ātri, raiti un bez sāpēm. Lai gan grupas vadītāja aizgrābti stāsta, ka kalnā būšot tik jauki, ka negribēšot pat braukt lejā, tā varbūt ir vasarā, kad nudien varētu pasēdēt kafejnīcā ar skatu uz skaistajiem kalniem, bet gada pirmajā dienā virsotnē pūš mežonīgs un saldējošs vējš, tāpēc dabas skati diez ko nevilina, toties doma par steidzamu lejā tikšanu gan... Iespējams iznomāt slēpes, var pabraukāties ar sniega močiem, izklaidēties rodeļu un Tarzāna trasēs utt. Savdabīgākā atrakcija - var nofotografēties ar jēriņu klēpī, kas maksā 20 zlotu jeb piecus eiro (bildējot pašam, uz pusi lētāk). Šim jēriņam stāstā veltīta īpaša uzmanība tāpēc, ka šāda atzīmēšanās te tiek piedāvāta gadiem - grupas vadītāja rādīja bildi, kas datēta ar 2017. gadu. Jērs gan uzvedas tik rāmi, ka šķiet sazāļots, bet ar to lai tiek skaidrībā dzīvnieku aizstāvji.

Notiekot lejā, dažādi un neskaitāmi suvenīrjēri tiek piedāvāti uz slavenās Krupovki ielas, kur no ielu tirgotājiem nudien, citējot gidi, «var nopirkt visādus sū..., tas ir, suvenīrus». Un ne tikai suvenīrus, bet arī visu pārējo. No vietējā kolorīta noteikti ieteicams pamēģināt turpat ielas tirdzniecības plačos grilēto sieru ar dzērveņu ievārījumu - trīs zloti, neliels gabaliņš, taču garšīgs un barojošs. Ja gremošanas sistēma prasa kaut ko gruntīgāku, kafejnīcu uz Krupovki ielas netrūkst, taču tūristu arīdzan ne, tāpēc rindas ir neizbēgamas - brīvu galdiņu var nākties uzgaidīt pat pie kafejnīcas ārdurvīm. No cenām nav jābaidās, tās ir nevis kā Vecrīgā vai pilsētas centra lokā, bet drīzāk Teikai vai Imantai raksturīgas: šašliks un dažādas desas ar kāpostiem - ap 22-25 zlotiem, alus - 10 zlotu, kafija - 7-8 zloti u.tml.

Pastaigu mīļotājiem

Kopumā Zakopane ar savu koka arhitektūru atstāj ļoti simpātisku iespaidu: brīžiem tā atgādina Jūrmalu, brīžiem - Saulkrastus, katrā ziņā ir ļoti patīkami tajā uzkavēties. Bonusā visam ir kalni, kas ieskauj pilsētu. Ja liela daļa dodas uz tiem slēpot - ieteicamākais ir Kotelnicas slēpošanas centrs, tad tikpat liela daļa - pastaigāties pa kalnu takām. Apskatnieks šo procesu redzējis tikai pa funikulera un autobusa logu, tāpēc te jāizmanto opcija «zvans draugam», tas ir, kāda zinātāja stāsts.

Zinātājs ar ekskursantu grupu bija devies Risi kalna iekarošanā, taču oktobrī Siguldas cienīga zelta rudens vietā Zakopanē bijis teju pusmetrs sniega, tāpēc kalnam nācies tuvoties no slovāku puses. Kalnu takas esot domātas dažādas fiziskās sagatavotības cilvēkiem, no iesācējiem līdz pat nopietniem kāpējiem. Ziemā labāk soļot ar dzelkšņiem, vasarā var iet arī bez tiem, dažās vietās ir ķēžu posmi - tā nav viegla pastaiga, tā ir diezgan smaga fiziska slodze. Ir šauras takas ar pārkarēm gar aizas malu, taču drošība ir augstā līmenī, tās ir marķētas un praktiski bez apmaldīšanās iespējām, līdz ar to «jebkurš tās var iziet, tomēr pašam ir jābūt prātīgam». Ik pa pieciem līdz desmit kilometriem šajos kalnu maršrutos ir arī tā sauktās čatas jeb kalnu būdiņas, kur pieejamas gan naktsmītnes, gan pusdienas, gan citi ceļotājam nepieciešami labumi, tāpēc nevajadzētu satraukties arī par šāda veida jautājumiem. Čatas atrodas dažādās vietās un dažādos augstumos, vienlaikus var uzņemt ap pussimts cilvēku, bet šeit kāpēji uzkavējas nepārtrauktā plūsmā - atpūšas un dodas tālāk, tāpēc labāk sev iepriekš rezervēt vietiņu. Taču, ja būdu nebūsi rezervējis, soļosi viens un ziemā, aiz durvīm pamests gan tāpat netiksi. Rezumējot - kalnu tūrisms ir drošs un visiem pieejams, tikai pašam arī reizēm nepieciešams domāt ar galvu. «Turklāt tie jau tikai mums, līdzenumā augušajiem, ir kalni - meitene no [slovāku pilsētas] Popradas droši vien uz šejieni atbrauc ar vilcienu, uzkāpj kalnā, paēd pusdienas, izsmēķē cigareti ar skatu uz Tatriem un brauc mājās,» smejas stāstītājs. Tas tā varētu būt.

Džakuzi uz Tatru fona

Nobeigumā - ar ko šo vienu dienu Zakopanē vislabāk pabeigt? Ar paviesošanos pilsētai netālu esošajos Bialkas termālajos baseinos! Te līdzās ir snovbordistu centrs, tāpēc visbiežāk var sastapt ar sniegadēļiem bruņotus personāžus, taču pirtī un peldbaseinā jau visi ir vienādi... Bialka komplekss piedāvā pakalpojumus atpūtas, ūdens rehabilitācijas un spa jomās. Baseini iedalās četrās atpūtas zonās, te ir dažādi relaksējošie un džakuzi baseini, kuros temperatūra svārstās no 30 līdz 36 grādiem, bērniem būs prieki uz dažādiem slidkalniņiem (ja vien būs vēlme stāvēt milzonīgā rindā pēc nošļūcamā daikta...) utt. Iespaidīgākie ir āra baseini, kuros esot ausis salst no ārā valdošajiem mīnusiem, dienas pastaigās nomocītais ķermenis atslābst siltajā un burbuļojošajā ūdenī, bet prāts atslēdzas, acīm raugoties uz Augstajiem Tatriem turpat rokas stiepiena attālumā. Ieeja - no 60 zlotiem, par pirtīm jāpiemaksā. Kompleksā var ne tikai plunčāties baseinos, bet arī pavakariņot, turklāt šāda plāna realizācijai nav pirms došanās ūdeņos jāierullē peldbiksēs celofānā ievīstīta zlotu paciņa - pie ieejas tiek iedota aproce, kura uzkrāj informāciju par kompleksā notērēto, un pie izejas notiek norēķināšanās.

Bet noslēguma noslēgumā vēl var piesēst kādā no Zakopanes nelielajiem krodziņiem. Ja Krupovki ielā dzīvība kūsā kā Centrāltirgū, pārējā pilsētas daļā tik daudzskaitlīgu tūristu skaitu nejūt, un cita starpā uz turieni var doties arī zirgu pajūgā - diezgan izplatīts pārvietošanās veids. Redzētā vienai dienai pārpārēm pietiek.