Stāsti par muižām, dārziem un augļiem

Vai rudens ir īstais brīdis, kad sākt neierastu tūrisma piedāvājumu? Jā, ja tas ir vēsturisko dārzu tūrisms.

Ja vien gribas izkustēties no mājām, var atrast gan parastus, gan neparastus iemeslus un arī veidus pasaules apskatīšanai. Vieni dodas pa iemīļotu kinofilmu varoņu pēdām, citi romānos aprakstīto notikumu vidi meklē realitātē, vēl citi mūzikas festivālu apmeklēšanu saliek vienā mugursomā ar jaunu vietu iepazīšanu, un vēl daudziem klasiskās mūzikas koncertu un operas izrāžu apmeklēšana daudzviet pasaulē ir dzīvesveida sastāvdaļa. Šajā rudenī cilvēki tiek aicināti izkustēties no pilsētas dzīvokļiem un arī saviem mazdārziņiem, lai aplūkotu vēsturiskus dārzus. Protams, ka šis laiks ir īpaši tam piemērots, jo raža tajos tieši šobrīd ir visā daiļumā.

Šīs akcijas iniciators Lauku ceļotājs, kas nesen arī laidis klajā rokasgrāmatu tūrisma uzņēmējiem Vēsturiskais un mūsdienu dārzs. Šajā izdevumā ir vērts ieskatīties arī tiem, kam nav ne liela dārza, ne ideju nodarboties ar tūrismu, bet piemājas dārzā ir kāda sena ābele, bumbiere vai cits augļu koks un tam visam klāt arī vēlme uzzināt kaut ko vairāk par to laiku, kad, visticamāk, koki stādīti. Pasaulē dārzu tūrisms nu jau kādu laiku ieņem savu vietu. Var jau doties pasaulē, vērot japāņu, angļu vai franču dārzus, sajūsmināties par to struktūru, arhitektūru un augu formām, tomēr arī pašmāju vēsturiskajiem dārziem ir savs šarms.

Jau ierasts, ka Latvijā savus dārzus apskatei atvēruši daiļdārznieki, vasarās ļaujot baudīt rožu, peoniju, dāliju un dažādu dekoratīvo augu skaistumu un sniedzot praktiskus padomus, jau ierasts īsi pirms vasaras sākuma doties uz Pētera Upīša ceriņu dārzu Dobelē, bet jūnija un jūlija mijā uz Rundāles pils dārzu aplūkot rožu kolekciju. Iespējams, iesakņosies un plašumā izvērsīsies arī tradīcija doties uz vēsturiskajiem dārziem, jo īpaši augļu dārziem. Lai veicinātu vēsturisko dārzu iesaisti tūrismā un vēsturisko šķirņu un dārzkopības tradīciju saglabāšanu un atjaunošanu, Lauku ceļotājs ir iesaistījies projektā Tradicionālo augļu, dārzeņu un dekoratīvo augu šķirņu atjaunošana. Vēsturisko dārzu tūrisms (LatLit-181).

Pēc vienas dienas brauciena pa Zemgali jāatzīst, ka vēsturisko dārzu apmeklēšanas «blakusprodukts» ir stāsti. Saimnieku stāsti par savu vietu. Optimistiski, avantūristiski, klupienu un mīlestības pilni. Piemēram, vienā no Zemgales vecākajām mazajām muižām, Berķenes muižā, saimnieko no Jūrmalas uz lauku mieru «aizbēgusī» Ilzes un Alda Melgalvju ģimene, kuriem pirmā satikšanās ar muižu, precīzāk - tās mūriem, bijusi pirms 14 gadiem. Muižas komplekss atdzimis, sadarbojoties ar arhitektu Pēteri Blūmu, pateicoties viņa erudīcijai, pieredzei un profesionalitātei, un šobrīd jau ir atjaunotas apmēram divas trešdaļas no īpašuma. Pirms četriem gadiem šī vieta arī kļuvusi par pastāvīgo mājvietu ģimenei, kuras jaunākā atvase mācās Jelgavā, bet vecākie bērni skolojas Rīgā un Nīderlandē. Atjaunošanas darbi gājuši roku rokā ar muižas vēstures izpēti, ko gatavs stāstīt muižas saimnieks. Šīs vietas esamības pamatakmens ticis likts jau 1462. gadā, bet esošā kungu māja celta 1819. gadā agrīnā klasicisma stilā, un tas nozīmē, ka nākamgad, iespējams, tur tiks sarīkota balle par godu ēkas 200. jubilejai. Iespējams, ka idejas ballei varēs pasmelties no autentiskās muižas pārvaldnieka rakstītās dienasgrāmatas par dzīvi muižā 19. gadsimta beigās, kas atrasta kompleksa atjaunošanas gaitā. Šobrīd saimnieku viesmīlību un muižas skaistumu ik dienu var baudīt arī kompaktās, tikai piecu numuru lielās, viesnīciņas viesi.

Neliela viesnīca ierīkota arī netālu esošajā Blankenfeldes muižā, un jāteic, ka pieredzes ziņā ekskluzīva varētu būt to numuru izmantošana, kas ierīkoti nevis kompleksa atjaunotajā daļā, bet nerestaurētajā muižas ēkā. Tur ir arī vislielākā iespēja satikt slaveno muižas spoku - marķīzu de Vislu, kas, kā zina teikt lietpratēji, augšstāvā joprojām rūpējas par tikumību. Muižas īpašnieks Valdis Jākobsons, bijušais a/s Grindeks valdes priekšsēdētājs, par savu īpašumu, tā vēsturi ir gatavs stāstīt ļoti daudz, arī par tās īpašajiem viesiem 556 gadu garumā. Starp citu, 19. gadsimta pašā sākumā tur viesojies arī tolaik trimdā izsūtītais vēlākais Francijas karalis Luijs XVIII. Protams, ka interesanti ir stāsti par to, kā muiža ir gājusi no rokas rokā. Tikpat aizrautīgi ir īpašnieka stāsti par paša izveido Baltijā lielāko zvanu kolekciju, ko pavisam nejauši sācis veidot tieši pirms 40 gadiem, krāmu tirgū iegādājoties pirmo eksemplāru. «Blankenfeldes muiža nekad nav bijusi izklaides, piemēram, medību, vieta, šī visos laikos ir bijusi lauksaimnieciskās ražošanas muiža, tāpēc to gribam daļēji turpināt. Kopš 17. gadsimta te ļoti labi aug plūškoks, protams, tur, kur pats grib, un tāpēc mēs cenšamies ļaut tam augt, lai gan tas nav tik vienkārši, jo plūškoks bieži vien neaug tur, kur to iestāda, bet tur, kur pats izvēlējies,» saka Valdis Jākobsons. Un par plūškoku saimnieks ir gatavs stāstīt daudz, iespējams, arī tāpēc, ka plūškoks nav pārāk ierasts iemītnieks Latvijas laukos un labumi, ko no tā var gūt, nav plaši zināmi.

Toties visiem labi pazīstami «labumi» rodami Dobeles Dārzkopības institūta dārzā - tur 45 hektāru plašumos aug 5000 augļaugu kultūru šķirņu un hibrīdu. Pastaiga pa to rudenī ir kā viesošanās augļu leiputrijā. Noteikti nevajag palaist garām iespēju iegriezties šīs institūcijas kādreizējam vadītājam, selekcionāram un dārzkopim Pēterim Upītim (1896-1976) veltītajā ekspozīcijā. Pārāk plaša tā nav, tomēr to labi papildina stāsti arī par viņa aizraušanos ar mūziku un fotografēšanu, kā arī daži pamācoši stāsti, piemēram, Pēteris Upītis esot uzskatījis, ka ābolam nav jābūt saldam, ka saldi āboli garšo emocionāli nestabiliem cilvēkiem.